25 Aug
Kādu laiku neesam pievērsušies vienai no pasaules kolorītākajām valstīm, kurā vēsture ir ikdiena. Šoreiz piedāvājam nelielu animācijas filmiņu, kas jāskatās bērniem valstī, kuras futbola izlases treneris par sliktajiem rezultātiem Pasaules čempionātā šobrīd izcieš spaidu darbus. Protams, zinot konkrētā režīma kolorītu, ir tikai normāli, ka matemātikas mācīšanās nepieciešamība bērniem tiek skaidrota ar cīņu pret amerikāņu iebrucējiem.
4 Aug
Kā jau iepriekš rakstījām, šis gads mūsu valsts vēstures lauciņā iezīmējas ar vairāku traģisku notikumu gadadienām, kas vienā vārdā nosaucamas par Latvijas Republikas okupācijas procesu, kam šogad aprit apaļi 70 gadi. Šajā ziņā sabiedrībā, un arī politiskajās aprindās vērojams pārsteidzošs klusums. Nav jau runa par masu pasākumu izvēršanu, taču vismaz okupācijas sākuma – 17. jūnija apaļā gadskārta droši vien būtu bijis plašākas pieminēšanas vērts notikums. Par klusuma iemesliem šādās zīmīgās gadadienās var tikai izteikt minējumus, taču droši vien kārtējo reizi politiskajā elitē virsroku būs guvušas merkantilas vai politiskas intereses.
Lai kaut nedaudz labotu situāciju atgādināsim, ka šī gada 5. augustā aprit tieši 70. gadu kopš Latvijas iekļaušanas jeb „uzņemšanas” Padomju Savienībā, tādēļ vēlamies paskatīties uz notikumiem ar tālaika preses acīm. Saprotams, ka visas avīzes šajā laikā jau kontrolēja „no buržuju jūga nesen atsvabinātā darba tauta,” tādēļ tajās viss pasniegts caur attiecīgās ideoloģijas prizmu, taču kā avots un laikmeta liecība tie neapšaubāmi ir interesanti. Tiem kam nav bijis tas gods Marksistiskās vēstures traktējumus lasīt skolas grāmatās, varētu likties dīvaini, ka par tamlīdzīgu salkana rakstura propagandu nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ neviens atklāti nesmējās. Sekojošais un tam līdzīgie teksti un veiklie vārdu virknējumi varētu pat šķist uzjautrinoši, ja vien nebūtu tik traģiski.
Tātad, 1940. gada 6. augusta avīzes „Latvijas Kareivis” numurā atrodams viss svinīgā pasākuma apraksts. Šis vārda tiešā nozīmē uzvedums noslēdza savdabīgo teātri, kas sevī ietvēra „sociālistisko revolūciju” Latvijā un Tautas Saeimas vēlēšanas. To nedaudz saīsinātā versijā un ar izceltām „savdabīgākajām” vietām piedāvājam arī jums.
Attēlā: prof. A. Kirhenšteins Rīgas stacijā izbraucot uz Maskavu.[1]
„ Pienākusi laimīgā šodiena, kas sākas ar jaunu dzīvi un spožu uzplaukuma iespēju laikmetu.
Piektais augusts uz mūžīgiem laikiem un zelta burtiem ierakstīts Latvijas tautas vēsturē: Latvijas Padomju Socialistiskā Republika šai dienā oficiāli uzņemta lielajā padomju tautu saimē. (…)
Skaļu aplausu sveikts sēžu zālē ienāca viss Augstākās padomes prezidijs un visa padomju valdība ar Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu priekšgalā, bet vēl skaļāki kļūst aplausi, kad sēžu zālē parādās visas pasaules darbaļaužu vadonis Josifs Visarionovičs Staļins. Ovācijas uz brīdi apklust, kad Tautību padomes priekšsēdētājs Šverņiks paziņo, ka šodien sēdes dienas kārtībā Latvijas Republikas Saeimas pilnvarotās delegācijas ziņojums. Atkal sākas aplausu vētra. Zālē iesoļo Latvijas delegācija. Priekšgalā iet valsts prezidenta vietas pagaidu izpildītājs ministru prezidents prof. A. Kirhenšteins, aiz viņa pārējie delegāti ar savu karogu, kurā lieliem zelta burtiem rakstīti darbaļaužu internacionāles vārdi:
„Mēs jaunu pasauli sev celsim”
Divas delegātes ģērbušās latviešu tautas tērpos, kas izpelnas vispārēju ievērību. Aplausu vētra arvien vēl turpinās. Drudžaini strādā filmu aparāti, spožu gaismu met starmeši. Sapulces vadītājs dod vārdu (…) A. Kirhenšteinam. Beidzot aplausi un saucieni aprimst un prof. A. Kirhenšteins sāk savu plašo runu. Klātesošie uzmanīgi klausās prezidenta vārdos, kaut arī latviešu valodu nesaprot. Nolasot Latvijas tautas Saeimas 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Socialistisko Republiku Savienībā, prezidents šo deklarāciju iesniedz Augstākās padomes prezidijam. Deklarācija rakstīta uz pergamenta un iesieta skaistos sarkanas ādas vākos, kas izgreznoti ar zeltā iekaltu Padomju Savienības emblemu. Deklarācijai pievienots „Valdības Vēstneša” zelta numurs (kurā šī deklarācija publicēta aut.piez)(…). Atkal piekrišanas saucieni un aplausi. Kad prezidents savu runu beidzis un sēdes vadītājs uzaicinājis Latvijas Saeimas delegāciju ieņemt vietas Augstākās padomes deputātu solos, prezidenta runas tulkojumu krievu valodā nolasa sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus. (…) [Tālāk runā citi delegācijas pārstāvji] Pēc sēdes pārtraukuma runā deputāte J. Paldiņa. Pirmo reizi vēsturē Augstākās padomes tribīnē parādās latvisks tērps. (…) Arī šīs runas klausītāji uzņem ilgām ovācijām un arvienu no jauna skan „lai dzīvo” saucieni Staļinam, Molotovam, Padomju valdībai, Sakanai armijai un komunistu partijai.
Tad runā Uzbekijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Achun-Babajevs. Visu Padomju Savienības tautu vārdā viņš apsveic Latvijas tautu, kas atbrīvojusies no ienīstā kapitālistu režīma un vienprātīgi izteikusi vēlēšanos iestāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
Achun – Babajevs iesneidz likumprojektu par Latvijas uzņemšanu PSRS. (…)
Balsojot katrai Augstākās padomes palatai atsevišķi likumprojektu vienbalsīgi pieņem. Aplausu vētra un gaviļu saucieni sasniedz savus kalngalus. Vēsturiskais brīdis ir pienācis. Pulkstenis rāda 22:15. Latvijas Republikas pārstāvji apsveic viens otru un saņem apsveikumus (…) Pacilātā noskaņā Latvijas valdība atstāj sēžu zāli.
Augstākās padomes nākošā sēde rīt pēcpusdienā, kad ziņojumu sniegs Igaunijas valsts padomes ievēlētā delegācija. ”[2]
Nedaudz ironizējot pasākums tiešām bijis izdevies, jo iznāk, ka publika tikai visu laiku aplaudējusi un slavinājusi padomju valdību un tās vadītājus, kā arī uzmanīgi klausījusies prof. Kirhenšteina runu, lai gan latviski neviens nesaprot (sinhrono tulkojumu tolaik visticamāk neviens nenodrošināja). Arī pati runa bija īsti izdevusies jo tajā prezidenta vietas izpildītāja kungs runāja galvenokārt par „smakšanu zem buržuju jūga, to kā Ulmanis spiedis cilvēkus pirkt sviestu par mākslīgi saskrūvētām cenām, kā arī rūpniecības nebijušo pagrimumu līdz zemākai pakāpei kādā tā nonākusi buržuāziskās Latvijas laikos, kas viss, protams, novērsts tikai pateicoties padomju palīdzībai.”[3] Faktiski tas tikai vēlreiz pierāda, ka viss notikušais līdzinās farsam ar komēdijas elementiem. Zīmīgs liekas arī paziņojums, ka nākošā dienā ziņojumu sniegšot Igaunijas delegācija.
Attēlā: Latvijas Tautas Saeimas 1940. gada 21. jūlija sēde, kurā tika pasludināta padomju vara Latvijā.[4]
Lasot šīs rindas daži varētu priekā sist ne mazākus aplausus kā tos, kas iepriekš aprakstītajā pasākumā tika veltīti biedram Staļinam, jo redz tas esot spilgts pierādījums, ka nav bijis nekādas okupācijas, ka Latvija esot pievienojusies brīvprātīgi, viss bijis likumīgi un vispār tautas masas Sarkanos tankus sagaidījušas ar ziediem. Neizplūstot detaļās minēsim tikai dažus galvenos argumentus, lai varētu viegli atspēkot šādus, joprojām padomju propagandā sakņotus apgalvojumus:
Pirmkārt, Padomju varas pasludināšana Latvijā un lūgums uzņemt Latviju PSRS nav uzskatāmi par leģitīmiem likumdošanas aktiem, jo pati organizācija, kas tos pieņēmusi nav likumīga saskaņā ar Latvijas Reublikas Satversmi. Proti, Saeimas vēlēšanu likumu un tās vēlēšanu datumu bija tiesīga mainīt tikai iepriekšējā Saeima, nevis Kirhenšteina valdība.[5] Pat ja šis aspekts būtu ievērots, jebkuras spekulācijas par vēlēšanu objektivitāti sagrauj sekojoši fakti: vienīgais atļautais saraksts: „Darba tautas bloks,” kas uzvarēja ar aizdomīgiem 97,5% balsu, lielā okupācijas karaspēka un drošības struktūru iesaiste vēlēšanu procesā, kā arī otra iespējamā saraksta „Demokrātiskā bloka” kandidātu aresti. Bez tam vēlēšanu rezultātus Padomju Savienības telegrāfa aģentūra paziņoja jau 12 stundas pirms to noslēguma.[6]
Otrkārt, pat ja Tautas Saeima būtu uzskatāma par likumīgi ievēlētu, tai saskaņā ar satversmes 77. pantu nemaz nav tiesību izšķirt jautājumus par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu, kas izlemjams tikai referenduma ceļā. Tā kā referendums, pat tikpat deklaratīvs kā vēlēšanas, rīkots netika, tad akti par padomju varas atjaunošanu Latvijā un par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāli un nav uzskatāmi par likumīgiem no pieņemšanas brīža.
Treškārt, ar šo aktu Padomju Savienība pārkāpa ne tikai Latvijas Republikas konstitūciju un starptautiskos likumus, bet ari pašas, precīzāk Padomju Krievijas parakstītos dokumentus, proti, 1920. gada 11. augusta miera līgumu, kurā „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”[7]
Ar iepriekš minētā faktiski smieklīgā iestudējuma palīdzību Padomju Savienībai diemžēl izdevās oficiāli nostiprināt savu varu Latvijā un visā Baltijā radot vismaz iluzoru tiesisko pamatu, ko daudzas valstis tomēr neatzina līdz pat okupācijas beigām. Diemžēl pie šī apšaubāmā tiesiskuma bieži vien tek apelēts arī mūsdienās, kas vidrīzāk nebūtu iespējams, ja tālaika Ulmaņa valdība būtu izrādījusi vismaz pasīvu pretestību. Lai kā arī nebūtu „spožais uzplaukuma iespēju laikmets” Latvijas iedzīvotājiem tiešām sākās un pēc gadu ilgās sildīšanās „Staļina konstitūcijas saulītē” ar nacionalizācijām, deportācijām un un slepkavošanām, senie ienaidnieki- vācu okupācijas karaspēks tika sagaidīti kā atbrīvotāji.
[2] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 1. lpp
[3] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 2. lpp
[4] http://www.latvietislatvija.com/BaigaisGads/lat/Lapas15_16L.htm
[5] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1943.00.08.htm
[6] http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/
[7] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/miera_ligums/dokumenti/1920.11.08.latviesu.htm
21 Jul
Vakar, 2010. gada 20. jūlijā iezīmējās „pavērsiena punkts” Latvijas televīzijas dzīvē, proti, tika pārtraukta daudzus gadus caurcaurēm populārā seriāla „The Bold and The Beautiful,” kas latviski tika tulkots kā „Hameleonu rotaļas” demonstrēšana 16 gadu garumā. Faktiski šis seriāls bija vesela laikmeta pēdējais liecinieks, jo 90. gadu sākuma seriāli Latvijā, tāpat kā visā postpadomju telpā bija īpaši ar to, ka spēja noturēt pie TV ekrāniem ne tikai parasto seriālu auditoriju, kas mūsdienās jau ir izkristalizējusies, bet pat veselas tautas masas. Vēl vairāk, tolaik Latvijā ar analogo antenu bez pūlēm uztveramā Krievijas kanāla ORT un arī vietējo TV demonstrēto seriālu varoņi kļuva gandrīz vai par ģimenes locekļiem, un iespējamā notikumu attīstība un varoņu liktenis bija daudzu sarunu pamatā.
Apskats droši vien būtu jāsāk ar pirmo latīņamerikāņu seriālu, kas tika demonstrēts Padomju Savienībā „A Escrava Isaura,” jeb „Verdzene Izaura.” 1976. gadā veidotais Brazīlijas seriāls bija populārs visā pasaulē, un itin labi derēja arī sociālisma blokam, jo stāstīja par beztiesīgās verdzenes cīņu pret neganto vergturi. Un jāsaka, ka arī Latvijas teritorijā tas spēja pulcēt pie ekrāniem ievērojamas, pēc nepadomiskas izklaides izslāpušu cilvēku masas.
Viens no pirmajiem seriāliem, kura demonstrēšanas laikā ielas bija tukšas kā mūsdienās Latvijas izlases hokeja spēļu translāciju laikā bija 1979. gadā Meksikā veidotais „Los Ricos También Lloran” jeb „Bagātie arī Raud.” Kuru gan tolaik neuztrauca Mariannas Villarealas liktenis, kas no nabadzīgas ģimenes nonāca miljonāru ģimenē …
Sižetu dažādība, protams, nebija un droši vien joprojām nav, seriālu veidotāju stiprākā puse, jo lielākā daļa sastāvēja no bagātnieku vidū nonākušiem nabagiem, savienojumā ar ļauniem dvīņubrāļiem, dvīņumāsām vai citiem radiem, kā arī vairākkārtēju atmiņas zaudēšanu. Tāpat kā galvenā aktrise Veronika Kastro, arī saturs diezgan identisks bija arī seriālam „Rosa Salvaje,” jeb „Savvaļas roze.”
Gan sižeta, gan popularitātes ziņā daudz neatšķīrās arī „Simplemente Maria” jeb „Vienkārši Marija.” Šis, tāpat kā iepriekšējie, nāca no Meksikas, tikai galvenajā lomā bija Viktorija Rufo. Seriāls bija tik populārs, ka tie kam šobrīd ir aptuveni 25 gadi, droši vien atcerēsies arī skaitāmpantiņu krievu valodā par Mežā dzimušo eglīti un tās radītājiem Mariju Lopes un Viktoru.
Tad nu pamazām, vairāk uz 90. gadu vidu lielais seriālu trakums bija pārgājis un pienāca laiks arī 80. gadu ASV ražojuma „ziepenēm,” kuras savukārt pārsvarā koncentrējās uz ietekmīgu ģimeņu savstarpējām intrigām. No šīm neapšaubāmi atmiņā paliekošākās bija „Dallasa,” („Dallas”) „Dinastija” („Dynasty”) un nu jau minētās „Hameleonu rotaļas,” kas pamatoti nosaucamas par vesela laikmeta pēdējo reliktu.
Vēl viena šo seriālu kopēja iezīme bija iespaidīgi garumi, jo „Dallasa” bija safilmēta 11 gadu garumā, savukārt „Dinastija” „tikai” 9 gadu laikā (tādējādi „Hameleonu Rotaļas” ar 16 gadiem uzstāda neapšaubāmu rekordu, lai gan beigas tam vēl nav zināmas, jo 1987. gadā uzsākto seriālu ASV filmē un demonstrē joprojām.) Vēl viens ASV seriāls ar līdzīga iespaidīguma rādīšanas ilgumu bija „Santa Barbara,” kas tika demonstrēts 9 garu gadu ilgumā.
Protams, šajā laikā tika demonstrēts daudz lielisku, galvenokārt Latīņamerikas izcelsmes TV šedevru, tādēļ atvainojamies ja kāda mīļākais vai atmiņām apvītākais seriāls šajā rakstiņā netika apskatīts, jo tam visam vajadzētu atsevišķu grāmatu.
7 Jul
Futbola svētki turpinās un līdz ar to arī mēs nevaram apiet šo Pasaules mēroga notikumu. Tādēļ piedāvājam Jums pasaules kausa vārtu guvumu TOP 10. Lai izvairītos no speciālstu un zinātāju pārmetumiem neobjektivitātē, piedāvājam šo topu britu raidsabiedrības BBC skatītāju vērtējumā.
17 Jun
Attēlā: Padomju tanki Stacijas laukumā
Šodien, 2010. gada 17. jūnijā aprit 70 gadi kopš Latvijas Republikas valstiskās neatkarības iznīcināšanas, kas daudzus gadu desmitus tika dēvēta par atbrīvošanu „no buržuāzijas jūga,” „Ulmaņa fašistiskās kliķes,” vai piemīlīgākā versijā par „sociālistisku revolūciju,” kuras rezultātā Latvija esot labprātīgi iekļāvusies PSRS sastāvā. Turklāt, par spīti acīmredzamiem faktiem, atsevišķi vietējie un ārvalstu politiskie spēki spītīgi atsakās no okupācijas fakta atzīšanas, aizbildinoties ar Latvijas puses nepretošanos. Šodien, pieminot šo latviešu tautai sāpīgo datumu, vēlamies publicēt tālaika valsts vadītāja K. Ulmaņa uzrunu tautai, ko viņš teica Latvijas Radiofonā 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22:15. Varam tikai aptuveni iedomāties kādas izjūtas šī, viena no nozīmīgākajām runām Latvijas vēsturē, izraisīja tās klausītājos un lasītājos.[1]
“Pilsoņi, pilsones!
Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.
Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.
Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.
Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.
Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.
Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.
Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu.
“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.“
Uz šo runu un citiem notikumiem, izraujot faktus no konteksta, mīl atsaukties okupācijas fakta noliedzēji. Šajā sakarā atzīmēsim tikai dažus runas aspektus. Pirmkārt, par minētajām „pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latvju un PSRS.” Šīs attiecības lielā mērā noteica 1939. gada 5. oktobrī noslēgtais Savstarpējās palīdzības līgums, kas cita starpā paredzēja Padomju armijas bāzu izveidi Kurzemē, faktiski padarot Latviju par PSRS protektorātu.[2] Šis „brīvprātīgais” līgums visām trim Baltijas valstīm tika uzspiests ar „pistoli pie deniņiem,” jo visu trīs valstu robežu tuvumā atradās ievērojami Sarkanās armijas spēki kaujas gatavībā. Kas būtu noticis atteikuma gadījumā, pierādīja Somijas piemērs. Šis pats līgums vēlāk arī iegāza Latvijas Republiku, jo tieši atsaucoties uz tā rupju nepildīšanu: „Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu (kas bija noslēgta ilgi pirms Savstarpējās palīdzības līguma) parakstišanas starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai” tika izvirzīts ultimāts ielaist valstī neierobežotu Padomju armijas kontingentu.[3] Mūsdienās zināmā sabiedrības daļā bieži figurē viedoklis par okupācijas faktu kā izdomājumu, jo okupācija skaitoties tad, kad valsti okupē ar militāru spēku, savukārt Latvija padevusies bez neviena šāviena. Ņemot vērā acīmredzamo Padomju armijas pārspēku (Kurzemē vien izvietotā Sarkanā armijas kontingenta sastāvs sasniedza 25 000 vīru, kas aptuveni pielīdzināms visai Latvjas armijai[4]), atklātos draudus no padomju puses un vēl PSRS robežsargu veikto uzbrukumu Masļenku robežpunktam divas dienas agrāk 1940. gada 15. jūnijā, jebkādas spekulācijas par okupācijas neesamību kļūst nepamatotas, jo militārs spēks šajā gadījumā ir lietots vistiešākā veidā- ar tā pielietošanas draudiem suverēnai valstij ir uzspiesti tās neatkarībai klaji nelabvēlīgi līgumi un pēcāk tādā pat veidā likvidēta valsts suverenitāte.[5]
Otrkārt, gan šajā runā, gan iepriekšējos notikumos parādās acīmredzama K. Ulmaņa pakļaušanās PSRS prasībām, kas ir viena no diskutablākajām epizodēm šī neapšaubāmi nozīmīgā valstsvīra biogrāfijā. Šajā gadījumā neiet runa tikai par militāru nepretošanos, bet daudz vairāk par neprotestēšanu un pat palīdzību savas valsts iznīcināšanā līdz ar rīkojuma došanu „visiem palikt savās vietās,” kā rezultātā okupācijas vara īsā laikā paspēja nostiprināties, jo pārņēma pilnībā strādājošu valsts aparātu, kuru atlika tikai īsā laikā pārveidot pēc saviem ieskatiem. Nesadarbošanās un oficiāls protests starptautiskā līmenī, iespējams būtu saīsinājis Padomju represīvā aparāta darbības laiku Latvijā, jo tas nepaspētu tik ātri nostiprināties, apgrūtinātu sekojošo iestudējumu ar „Tautas Saeimas” vēlēšanām un sekojošo lūgumu uzņemt PSRS, kā arī būtu likvidējis jebkādas spekulācijas par brīvprātīgu iestāšanos.
Visbeidzot nedaudz pievērsīsimies sabiedrībā diezgan populāram scenārijam par militārās pretošanās nepieciešamību un tās izredzēm. Izskatot faktus jāatzīst, ka militāra pretošanās 17. jūnijā faktiski bija bezjēdzīga (ko nevarētu teikt par prezidenta diplomātisku protestu un atkāpšanos), jo Igaunija un Lietuva jau atradās Padomju armijas varā, līdz ar to frontes līnija būtu visā robežas garumā, turklāt Kurzemē jau atradās Padomju militārās bāzes. Spēcīgākā reģiona valsts, no kuras teorētiski varētu gaidīt palīdzību- Polija vairs neeksistēja. Tāpat būtu grūti cerēt uz jelkādu Rietumu sabiedroto atbalstu, jo visas pieejas Baltijas jūrai kontrolēja PSRS sabiedrotā- Nacistiskā Vācija, bez tam Francijai un Lielbritānijai jau tobrīd bija gana savu problēmu lai vēl atlicinātu resursus un uzmanību Baltijas valstīm, sevišķi ņemot vērā faktu, ka tām nemaz nebija pienākums to darīt. Faktiski Baltijas valstis atradās ārpolitiskā izolācijā Iespēja pretoties militāri tika palaista garām iepriekšējā gadā parakstot „Savstarpējās palīdzības paktu.” Neiedziļinoties detaļās, kas ir vesela pētījuma vērts temats, tādā gadījumā visām trim Baltijas valstīm kopā atsakoties pakļauties un iespējami vienojoties ar Somiju izredzes nebija spožas taču neapšaubāmi labākas nekā 7 mēnešus vēlāk. Ņemot vērā, ka somiem sekojošajā karā ļoti palīdzēja labvēlīgie dabas apstākļi un laicīgā gatavošanās karam, kas Baltijas valstu gadījumā izpalika pirmajā gadījumā ģeogrāfijas un otrajā- nespējas vienoties dēļ, Latvijai tas būtu prasījis ļoti ievērojamus cilvēku upurus un visdrīzāk nespētu novērst sakāvi, kam sekotu daudz nežēlīgākas represijas, no kurām K. Ulmanis arī visticamāk centās izvairīties.
[1] „Latvijas Kareivis” 1940. g. 18. jūnijs – 1.lpp.
[2] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lat_psrs_palidz_pakt/
dokumenti/1939.10.05.latviesu.htm
[3] http://vip.latnet.lv/lpra/ultim40_16_j.htm#001
[4] http://www.lv.lv/?menu=doc&id=178181
[5] http://www.historia.lv/alfabets/M/Ma/maslenki/dok/1949.06.15.htm
4 Jun
Futbols neapšaubāmi ir viens no pasaules senākajiem sporta veidiem, jo līdzīgi sporta veidi, kuros bumba tika pārvietota ar kāju palīdzību, tika piekopti jau Senajā Grieķijā, Romā, kā arī Ķīnā, tomēr par futbola kā sporta veida dzimteni uzskatāma viduslaiku Anglija. Tur šī spēle kļuva tik populāra, ka bija oficiāli aizliegta ar vairākiem likumiem, jo, piemēram, karalis Edvards III nebija sajūsmā par faktu, ka futbola un citu izklaides sporta veidu piekopšana grauj valsts aizsardzības spējas, jo ļaudis vairs negrib trenēties loka šaušanā un kara mākslā. Jāpiebilst, ka futbols tolaik bija visai asiņaina un trokšņaina spēle ar daudz liberālākiem noteikumiem, kas ne sevišķi patika arī augstākajiem sabiedrības slāņiem pilsētas.[1]Par spīti draudošajam cietumsodam cilvēki turpināja spēlēt futbolu un laika gaitā tas kļuva par vienu no sporta un izklaides veidiem, kas raksturoja rietumu kultūru un līdz ar kolonizāciju izplatījās visā pasaulē, līdz mūsdienām kļūstot par neapšaubāmi populārāko sporta veidu pasaulē, kas tiek spēlēts visās valstīs, kontinentos un sabiedrības slāņos, un dažās valstīs bauda reliģijai pietuvinātu statusu.
Ņemot vērā futbola plašo izplatību un popularitāti, Pasaules čempionāta rašanās bija tikai laika jautājums. Pirmais solis šajā virzienā bija Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA dibināšana 1904. gadā, kurā piedalījās futbola federācijas no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Spānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices. Pirmais oficiālais starptautiskais mačs šīs federācijas ietvaros notika 1904. gada 1. maijā, kad savā starpā tikās Beļģijas un Francijas komandas.[2] Ņemot vērā arvien pieaugošo olimpiskā futbola turnīra popularitāti kļuva skaidrs, ka nepieciešamas atsevišķas pasaules līmeņa sacensības, par kuru rīkošanu FIFA vadība vienojās 1928. gada kongresā. Sacensībām, kas tika nosauktas par Pasaules kausu, bija jānotiek pēc diviem gadiem 1930. gadā no 13. līdz 30. jūlijam Urugvajā, kas tika izvēlēta pateicoties uzvarai 1928. gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā Amsterdamā, kā arī valsts neatkarības 100 gadu svinībām un Urugvajas valdības pretimnākšanai.[3]
Šis turnīrs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bija pirmais- tam nebija arī kvalifikācijas turnīra, jo ielūgumi tika nosūtīti visām FIFA dalībvalstīm, kam vajadzēja tikai apstiprināt savu dalību. Par spīti tam, sacensībās piedalījās tikai 13 komandas, no tām 7 bija no Dienvidamerikas, 2 no Ziemeļamerikas un tikai 4 no Eiropas. Tam par iemeslu vistiešākajā veidā bija tālais un dārgais ceļš līdz norises vietai, jo bez tālaika ierobežotajām transporta iespējām, arī tobrīd Eiropā plosījās ekonomiskā krīze visā tās plaukumā. Līdz noteiktajam termiņam, 1930. gada 28. februārim, nebija pietiekusies neviena komanda no Eiropas un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) personīga iejaukšanās laboja šo situāciju, jo viņam izdevās piesaistīt Franciju, Beļģiju, Rumāniju un Dienvidslāviju.[4] Jāpiebilst, ka šī Eiropas komandu masveida neierašanās krietni pabojāja ieplānotos svētkus, kam par godu Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika uzcelts pilnīgi jauns stadions „Estado Centenario” (attēlā) ar 100 000 skatītāju vietām un pašu čempionātu bija paredzēts ietvert plašajās neatkarības dienas svinībās.[5] Aizvainojuma dēļ Urugvajas komanda demonstratīvi neieradās uz nākošo čempionātu Itālijā, kas ir vienīgais gadījums Pasaules kausa vēsturē, kad čempioni atsakās aizstāvēt savu titulu, tāpat šīs valstis izpelnījās arī FIFA nosodījumu.[6]
Mazais komandu skaits tomēr nebija šķērslis plānotajiem futbola svētkiem, kas izvērtās visai grandiozi. Komandas tika sadalītas 4 grupās, kuras uzvarētājs tālāk iekļuva pusfinālā. Pirmā spēle Pasaules kausa vēsturē norisinājās 1930. gada 13.
jūlijā starp Francijas un Meksikas izlasēm, kura noslēdzās ar Francijas uzvaru 4 :1. Šajā spēlē francūzis Lisjens Lorāns (Lucien Laurent) kļuva par pirmo vārtu guvēju Pasaules kausa vēsturē.[7] Konspektīvi runājot, grupas un grupu turnīra rezultāti bija sekojoši[8]:
Faktiski grupu turnīrs norisinājās bez pārsteigumiem, ja neskaita Dienvidslāvijas uzvaru grupā, kur par favorītu tika uzskatīta Brazīlija. Pusfinālā tikās Argentīna ar ASV un Urugvaja ar Dienvidslāviju. Abas spēles noslēdzās ar rezultātu 6:1 par labu Argentīnai un Urugvajai, kas tad arī iekļuva finālā. Jāpiebilst, ka spēle par 3. vietu, jeb „mazais fināls” togad nenotika, jo tika iekļauta tikai nākošajā Pasaules kausā, tā, ka atlika tikai fināls.
Finālspēle starp principiālajiem pretiniekiem Argentīnu un Urugvaju norisinājās 30. jūlijā jau pieminētajā Estado Centenario stadionā, kas, protams, bija skatītāju pārpildīts. Spēles sākumā izcēlās domstarpības starp komandām par to, ar kuras komandas bumbu spēlēt, jo tolaik vēl nebija oficiālā bumbu piegādātāja un šīs bumbas atšķīrās. Lai atrisinātu radušos problēmu tika nolemts, ka Argentīnas komandas bumba tiks izmantota pirmajā puslaikā, bet Urugvajas- otrajā.[9] Kaislības sita augstu vilni, jo šī spēle faktiski bija iepriekšējo olimpisko spēļu fināla atkārtojums. Skatītāji pie ieejas tika pārbaudīti, lai stadionā netiktu ienesti ieroči, galvenais arbitrs beļģis Žans Langenī (Jean Langenus) piekrita tiesāt tikai pēc tam, kad valdība viņam bija garantējusi kuģi ostā jau stundu pēc spēles beigām, bet Argentīnas spēlētājs Monti pirms spēles pat saņēma nāves draudus.[10] Saspringtā spēlē pirmais puslaiks noslēdzās ar 2:1 Argentīnas labā: 12. minūtē rezultātu atklāja Urugvajas komanda, taču jau 20. minūtē Argentīna izlīdzināja rezultātu un 37. izvirzījās vadībā. Nākošajā puslaikā Urugvajas komanda spēja labot situāciju un gūt trīs bezatbildes vārtus mača 57., 68. un 89. minūtē, tādējādi noslēdzot spēli ar rezultātu 4:2 savā labā un kļūstot par pirmo komandu kas ieguvusi pasaules kausu.[11] Urugvajas komanda ieguva trofeju ar oficiālo nosaukumu „Uzvara”, kas vēlāk tika nosaukta par Žila Rimē trofeju (attēlā), jo pasaules kauss pašreizējā izskatā tiek pasniegts tikai no 1974. gada.[12]
Tādējādi pirmie pasaules futbola svētki noslēdzās ar mājinieku komandas (attēlā) pārliecinošu uzvaru, lieliem svētkiem un valdības noteiktu oficiālu brīvdienu nākošajā dienā pēc spēles. Visdrīzāk, sevišķi ņemot vērā ko nozīmē futbols Dienvidamerikā, no šīs darbdienas tik un tā nekādas lielās jēgas nebūtu bijis.
[1] http://www.footballnetwork.org/dev/historyoffootball/history8_18_1.asp
[2] http://www.fifa.com/classicfootball/history/fifa/historyfifa1.html
[3] http://www.planetworldcup.com/CUPS/1930/wc30index.html
[4] http://www.worldcupyears.com/years/1930overview.shtml
[5]http://www.worldstadiums.com/stadium_design/montevideo_centenario.shtml
[6] http://www.fifa.com/classicfootball/history/fifa/historyfifa4.html
[7] http://www.cbc.ca/sports/worldcup2006/history/events/laurent_lucien.html
[8] http://footbalistic.com/en/competitions/16/seasons/90/fifa_world_cup_1930
[9] http://www.worldcupyears.com/years/1930overview.shtml
[10] http://internationalsoccer.suite101.com/article.cfm/world-cup-preview-legends—1930
[11] http://www.planetworldcup.com/CUPS/1930/wc30final.html
[12] http://www.fifa.com/classicfootball/history/worldcup/trophies.html
27 May
Jāatzīst, ka šajā mākslas veidā ir sasniegts atzīstams līmenis.
PS. Ja vēlaties baudīt patiesa sociālisma elpu, noteikti apmeklējiet šo vietni, jo tai piemīt neapšaubāma savdabība un kolorīts.
[1] http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/262481
Attēli: http://www.korea-dpr.com
19 May
Tā kā Latvijas prece pēdējā laikā atkal ir modē, un beidzot sāk izzust vēl no padomju laikiem iesakņojusies pārliecība, ka vārds “importa” automātiski nozīmē arī “labāks” ,šoreiz vēlamies Jums piedāvāt dažas vietējo uzņēmumu reklāmas, tikai šoreiz tās būs no padomju laikiem- pagājušā gadsimta 70. – 80. gadiem. Jāsaka, ka tām piemīt zināms sava laika kolorīts ar attiecīgu runas manieri, vienu otru tobrīd vēl jaunu aktieri un mūsdienām visai savdabīgiem “specefektiem”, tomēr jāatzīst ka tās kopumā ir gaumīgākas par vienu otru mūsdienu reklāmas šedevru, kas tik bieži krīt uz nerviem daudzajos TV raidījumu pārtraukumos.
7 May
Tuvojoties kārtējai Nacisma sagrāves un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas dienai, kas mūsu valstī tiek oficiāli atzīmēta 8. maijā un „Uzvaras dienai,” ko tāpat kā Jauno gadu zināma daļa mūsu valsts iedzīvotāju svin pēc Maskavas laika un tradīcijām, arī Latvijas pilsētu ielās visdažādākajās vietās un veidos redzama oranži melna lenta. Šī atribūtika savas izplatības rādītājos Rīgas ielās (redzama jau mēnesi pirms svētkiem un vēl pusgadu pēc), pat tālu pārspēj Latvijas Republikas nacionālās atribūtikas izplatību pat valsts svētku dienās, kur nu vēl ikdienā. Lai gan šis simbols plaši redzams jau ne pirmo gadu, daudziem joprojām nav skaidra tā nozīme un izcelsme. Tad nu mēģināsim viest nelielu skaidrību šajā jautājumā. Tāpat pievērsīsimies tās mūsdienu izmantojumam un atsevišķiem tā aspektiem.
Ordeņa lentas vēsture
Pats lentas dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija Cariskās Krievijas augstākais militārais apbalvojums, ko dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Dibināts 1796. gadā ar Katrīnas II rīkojumu, tas bija kaujas apbalvojums, ko nepasniedza miera laikā, un kuru iegūt varēja tikai ar personīgu varonību neskatoties uz karavīra pakāpi vai izcelsmi. Izņēmums bija virsnieki, kas bija nodienējuši 25 gadus lauka dienestā.[1] Ar to ir apbalvoti arī daudzi latviešu karavīri- Lāčplēša ordeņa kavalieri, kas savulaik cīnījušies Cariskajā armijā strēlnieku rindās, Krievu – Japāņu karā un citos konfliktos (skat. atsauci).[2] Vienkāršāk runājot Latvijas Republikā vienīgais ordenis, kas būtu pēc nozīmes tam daudz maz analogs ir Lāčplēša Kara ordenis. Pēc 1917. gada Boļševiku apvērsuma Svētā Jura ordenis tika likvidēts, taču joprojām tika dalīts monarhistu armijās Pilsoņu kara laikā. 1943. gadā, kad karš starp Nacistisko Vāciju un Padomju Savienību noritēja pilnā sparā, tika izveidots Slavas ordenis, kurš pēc savas būtības un arī dizaina bija krietni līdzīgs nīsto „Balto” monarhistu, Svētā Jura Ordenim.[3] Tas nekas, ka ievērojama daļa no emigrantiem un arī vietējiem bijušajiem monarhistiem, kam bija izdevies izdzīvot padomju varas represijās, un jo sevišķi padomju varas apspiestā baznīca, atbalstīja Nacistisko Vāciju kā atbrīvotājus no komunisma un uztvēra šo karu, kā pilsoņu kara tiešu turpinājumu.[4] Šī ordeņa dizainiskā un arī mentālā saistība ar Cariskās armijas apbalvojumu kalpoja tam pašam mērķim, kam, piemēram, militāro pakāpju atjaunošana Sarkanajā armijā un daudz pielaidīgākā attieksme pret monarhistisko vēsturi propagandas izdevumos- proti, pacelt krievu tautas patriotismu, kas nonāk pretrunā ar komunisma dogmām, jo kā zināms komunistam nav dzimtenes, bet ir sava sabiedrības šķira. Lai kā tur arī nebūtu, nosacījumi Slavas ordeņa saņemšanai bija līdzīgi kā Svētā Jura ordenim- varonība kaujās, un tāpat kā priekštecis, arī šis ordenis bija elitārs.
Mūsdienu pielietojums
Tiktāl par pašu ordeni, bet ordeņa lentas, kas pašapliecināšanās vai kādā citā nolūkā tiek likta visās iespējamajās un neiespējamajās vietās, vēsture ir pavisam nesena un no tās, lai kā to neslēptu, tomēr lien ārā Kremļa ietekmes āža kāja. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar valdības vairāk vai mazāk atbalstīto šovinisma uzplaukumu Krievijā pēdējās desmitgades gaitā, kur ietilpst kaut vai tāda organizācija kā „Naši,” regulāri notiekošie „Krievu marši,” biežie uzbrukumi cittautiešiem un citi pasākumi, kas pašu mājās tiek dēvēti par „patriotismu,” bet ja tas notiek ārvalstīs, tad par „fašismu.”
Pirmo reizi „sabiedriskā akcija” „Georga lenta” notika 2005. gadā un to līdz pat šim brīdim organizē ziņu aģentūra RIA Novosti («РИА Новости»), Sabiedriskā organizācija jaunatnes sociālajam atbalstam „Studentu kopiena” un Maskavas pilsētas vadība.[5]Oficiāli tās kodeksā, ar kuru katrs var iepazīties atsaucē norādītājā adresē, ir teikts, ka šī lenta ir apolitisks uzvaras simbols un tā nav un nedrīkst tikt saistīta ar politiku un izmantota politiskiem mērķiem.[6] Dīvaini gan, jo galvenais organizators „RIA Novosti” ir valstij piederoša ziņu aģentūra, kādreizējā „Padomju Informācijas biroja,” jeb „Совинформбюро” tiešs pēctecis.[7] Tāpat starp daudzajiem akcijas sponsoriem un finansētājiem bez Maskavas domes ir Sporta, Tūrisma un Jaunatnes politikas ministrija, Krievijas Pasts, kā arī Preses un Masu komunikācijas federālā aģentūra, līdz ar to valsts iesaiste šajā „sabiedriskajā” pasākumā ir vairāk nekā acīmredzama.[8] Tas, kā šo simbolu „neviens politisks spēks nesaista ar politiku” ir labi redzams, kaut vai pēc tā, kas katru gadu šajā kontekstā notiek Latvijā, kur organizācijai, kas izdala lentas un organizē pasākumus ir cieša un pat neslēpta saikne ar partiju apvienību „Saskaņas Centrs,” un jau tiek piesaistīta arī klaji prokremliska politiska organizācija „Naši.”[9] Demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības pieminēt savus kritušos un svinēt kādus vien svētkus vēlas, taču diez vai ir pieņemami, ka ar klajas necieņas un iedomāta pārākuma izrādīšanu savai mītnes zemei un tās pamattautai, kurai šie svētki saistās nevis ar „atbrīvošanu,” bet gan jaunas okupācijas un represiju sākumu, tiek mēģināts iegūt politiskas dividendes gan vietējā, gan augstākā līmenī. Bet nu pietiks par politiku, atgriezīsimies pie vēstures un pretrunām.
Iepriekšminētajā nolikumā norādīts, ka „Šis simbols ir mūsu cieņas apliecinājums veterāniem, piemiņa tiem kas krita kaujas laukā, pateicība tiem, kas atdeva visu frontei. Visiem tiem, kam pateicoties mēs uzvarējām 1945. gadā.”[10] Norobežojoties no krievu – fašistu episkās cīņas, šajā gadījumā sanāk īpatnēja pretruna, jo pēc būtības cara apbalvojums tiek saistīts ar tā pretinieku un vienlaicīgi arī slepkavu- komunistu sasniegtu uzvaru pār tiem, ar ko faktiski sadarbojās palikušie krievu monarhisti. Ja tas tiktu nosaukts par Slavas ordeņa lentu- šādas pretrunas nebūtu, bet tas atkal mestu „komunisma ēnu” uz visu pasākumu, un nebūtu saistīts ar dziļām tradīcijām.
Un visbeidzot, tāda slidena un mūsdienu liberālajā laikmetā nepopulāra lieta kā morāle. Vērojot apkārt notiekošo rodas jautājums, vai zinot šīs lentes nozīmi, proti, ka tā savulaik ir bijusi izcilas varonības zīme, ir pareizi tai atrasties pie mašīnas antenas vēl oktobrī, kad tā ir jau saulē izbalējusi un pa pusei nopuvusi? Vai katrs, kas, graužot saulespuķu sēklas stiprina to sev klāt pie sporta tērpa vai cepures maz ir cienīgs to nēsāt? Vai šāda simbola nonivelēšana un prasta apkārt vazāšana pie atslēgām vai suņu kaklasiksnām drīzāk nesanāk kā necieņa pret tiem, kas savulaik to ieguvuši par varoņdarbiem kaujas laukā?
Grūti būtu iedomāties, ka kāds latvietis tā vēlētos lietot, piemēram, Lāčplēša Kara ordeņa lenti, un vispār justos tiesīgs to nēsāt. Arī pašā Krievijā ir atšķirīgi viedokļi, kas nepiekrīt šādai simbola izmantošanai, saucot to par nekrietnu „flashmob” akciju vai zaimošanu, un viņiem ir grūti nepiekrist.[11][12] Tāpat rodas jautājums, vai ir pareizi karu, pie tam tik smagu un asiņainu, kaut arī uzvarētu, pieminēt ar šāda veida skaļiem pasākumiem. Ir taču arī citi, priecīgākiem notikumiem saistīti svētki, kuros taisīt skaļus un pompozus publiskus pasākumus ar salūtu un dzīrēm dienas garumā. Taču, ja kāds uzskata, ka par vairāk kā 20 miljoniem bieži vien ne bez savas „ģeniālās” pavēlniecības vainas bojāgājušo tautai pēc tam būtu jāpriecājas tā, it kā uzvara būtu notikusi nevis pirms vairāk kā 60 gadiem, bet aizvakar, neviens viņam neaizliedz to darīt.
Atsauces:
[1]http://george-orden.narod.ru/statut1769.html
[2] http://www.lkok.com/QUERY_SQL_awards.ASP?LOOKFOR=JURA
[3] http://mondvor.narod.ru/OSlava.html
[4] http://www.rusidea.org/?a=430105
[5] http://gl.9may.ru/action_host/
[6] http://gl.9may.ru/action_terms/
[7] http://www.rian.ru/docs/about/history.html
[8] http://gl.9may.ru/action_support/page1
[9] http://www.9may.lv/ru/about/
[10] http://gl.9may.ru/action_terms/
[11] http://www.newsland.ru/News/Detail/id/362260/
[12] http://www.radio.chaosss.ru/news/090507.html
5 May
Otro Pasaules karu, tāpat kā visus iepriekšējos un sekojošos karus, pavadīja ne mazāk intensīva cīņa propagandas laukā, kas negāja secen arī multfilmu veidotājiem. Šoreiz vēlamies Jums piedāvāt 1943. gada Disneja studijas multfilmu „Der Fuhrer’s Face” kurā Donalds Daks sapņo, ka ir nonācis nacistu zemē, kārtējo reizi pārliecinoties cik laba vieta ir Amerikas Savienotās Valstis. Protams, multfilmā, kā jau propagandas ierocī, ir daudz pārspīlējumu un izsmiešanas, sevišķi attiecībā uz Nacistiskās Vācijas un arī Impēriskās Japānas politisko eliti, kas veido maršējošo orķestri, taču nevajag aizmirst, ka tā vienlaicīgi ir arī spilgta sava laikmeta liecība. Togad šī multfilma savā kategorijā dabūja Oskaru, bet izmantotā dziesma kļuva par populāru hītu, lai gan, ņemot vērā vispārējo situāciju, tas nebija pārsteigums.
Pēdējie komentāri