Pols Pots
8 Jan
Nu beidzot atkal ir pienācis laiks iepazīstināt jūs ar kārtējo ķerto cilvēku, kuram ir iegadījies tas gods būt par kādas valsts vadītāju. Un mūsu šīsdienas varonis ir bijis patiešām traks un negants, savas pārliecības realizēšanā un tās iemācīšanā savas valsts iedzīvotājiem, faktiski viņa valdīšana ir bijusi tik traka, ka viņš bez problēmām var stāties blakus Staļinam vai Čingishanam. Un pats trakākais, ka visas šīs zvērības tika pastrādātas pilnīgi absurdas idejas vārdā. Iepriekšminētais personāžs ir Salots Sars, kurš pasaulē plašāk pazīstams ar segvārdu Pols Pots- Kambodžas komunistu, jeb Sarkano khmeru līderis no 1975. līdz 1979. gadam- rūdīts, nelokāms komunists, kas mūsdienās varētu radīt sajūsmu vien biedram Alfrēdam. Tad nu nedaudz iepazīsimies ar šī onkuļa varoņdarbiem.
- Pēc varas pārņemšanas valstī pilsoņu kara rezultātā un caurcaurēm korumpētā karaļa Sihanuka režīma patriekšanas viņš tika uzņemts ar sajūsmu, taču tautas prieki nebija ilgi, jo minētajam kungam bija savi ieskati par to, kādai jābūt sabiedrībai, un, ticiet man, tie BIJA eksotiski. Smeļoties iedvesmu no radikālajiem franču sociālistiem (jaukais vīrs bija ilgus gadus skolojies Parīzē), kā arī Marksa un Engelsa, viņš iedomājās kardināli pārveidot sabiedrību. Tā kā rūpniecības Kambodžā faktiski nebija, par ideālu tika pieņemts nabadzīgais zemnieks, ko uzskatīja par „lauku proletariātu.” Jāpiebilst, ka šie Kambodžas zemnieki bija apbrīnojami nabadzīgi un gandrīz 100% analfabēti, kas savā mūžā nebija redzējuši ne elektrību, ne automašīnu un pat naudu. Tā nu visiem tagad vajadzēja tiem līdzināties un kļūt par nabadzīgiem zemniekiem šī vārda vistiešākajā nozīmē. Galvenā doma bija attīstīt vispirms lauksaimniecību un tad industriālo ražošanu lai Kambodža kļūtu par attīstītu valsti un visi vienlīdzīgie cilvēki tad laimīgi sildītos komunisma saulītē.
- Lai to sasniegtu, vajadzēja likvidēt pilsētas, ko režīms uzskatīja par bagātības, samaitātības un visu citu nelaimju iemiesojumu. Galvaspilsētas Pnompeņas 2,5 miljoni iedzīvotāju tika padzīti no mājām (arī kustēties nespējīgie slimnieki tika izdzīti no palātām, jo rīkojums paliek rīkojums) un bez jebkāda nodrošinājuma tika dzenāti no viena valsts gala uz otru, lai viņos „likvidētu pilsētas samaitājošo ietekmi” un padarītu par krietniem lauciniekiem. Galvaspilsētā palika gandrīz tikai valsts iestādes, kas arī kļuva par „lauku” kopienām, piemēram, ārlietu ministrijas pagalmā bija lauks, kurā tad arī visi darbinieki paši visu audzēja. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pilsētas parkus un pat ielas un basketbola laukumus, jo zemnieks ir nabadzīgs un ar mašīnu nebrauc, tāpēc ielu nevajag, tāpat viņam visu laiku smagi jāstrādā un nav laika tādiem niekiem kā basketbols. (varat mēģināt uzburt ainiņu kā izskatītos Rīgas centrs tādā gadījumā).
- Bet labākais bija vēl tikai priekšā, jo šis komunisma paveids ļoti ātri nonāca līdz absurdam. Tie režīma pretinieki (kas faktiski bija visi tie, kas nebija analfabētiski nabagi) kas netika nošauti, tika nosūtīti uz laukiem „pāraudzināšanai,” kā rezultātā inteliģenti (kontrrevolucionāra skaitījās pat briļļu nēsāšana), ārsti, uzņēmēji un pārējie bija spiesti strādāt lauku darbus un dzīvot badā. Tas, ka tādējādi faktiski sabruka visa valsts nebija svarīgi. Par jebkuru, pat vismazāko „kontrrevolucionāro” darbību (arī saslimšana skaitījās kontrrevolucionāra) vai pat darba kavējumu sekoja sods, sākot no pārtikas devas atņemšanas līdz pat nāvessodam. Represijas, spīdzināšanas un patstāvīgs terors pret „saulainās nākotnes” ienaidniekiem kļuva par ikdienu.
- Protams, tika likvidēts privātīpašums, taču šeit tas notika tik smagā formā, ka valsts noteica visiem iedzīvotājiem vienādu apģērbu- melnu kreklu, bikses un sarkanu lakatu ap kaklu (uzskatāmi redzams apakšējā attēlā), un aizliedza mājās gatavot ēst, jo visiem bija jāēd kolektīvi gatavotās maltītes pēc kolektīvi padarīta darba. Lai likvidētu pēdējās privātīpašnieciskās tieksmes, tika likvidēta ģimene- vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķi, bērnus ieņēma ar valsts rīkojumu un tos audzināja speciālos centros. Par darbu nemaksāja neko, jo bija likvidēta arī nauda kā tāda un visu nodrošināja valsts, bet tas, protams, atkal bija nekas. Valstī plosījās bads, bija sabrukusi veselības aizsardzības sistēma, tajā pat laikā iedzīvotāji nedrīkstēja vākt no kokiem nokritušus augļus, jo tie pieder valstij.
- Un jocīgākais ir tas, ka pats Pols Pots visus šos gadus nevis sildījās varas saulītē, bet gan lielākoties dzīvoja pagrīdē kā jau rūdīts komunists. Pirms nākšanas pie varas viņš 20 gadus slapstījās pa džungļiem, regulāri mainīdams savus segvārdus. Šis ieradums saglabājās arī pēc varas iegūšanas, kad viņš dzīvoja noslēgtu dzīvi, nemīlot rādīties sabiedrībā, tiesa ēšanas jautājumā viņš ar tautiešiem nesolidarizējās un badu necieta. Šīs pagrīdnieka prasmes viņam noderēja, jo 1979. gadā kaimiņos esošajai Vjetnamai apriebās iepriekš aprakstītais farss, ko nācās pārciest arī Kambodžā dzīvojošajiem vjetnamiešiem, un Vjetnamas armija ātri vien ietrieca Polu Potu ar visiem viņa Sarkanajiem khmeriem atpakaļ džungļos, kur viņš cīnījās līdz pat savai nāvei 1998. gadā. Šie 4 „sociālisma iekarojumu” gadi jau tā nabadzīgajai valstij maksāja pilnīgu sabrukumu un pēc dažādiem aprēķiniem 1 līdz 3 miljonus cilvēku dzīvību, kas pesimistiskajā scenārijā ir aptuveni ceturtdaļa valsts iedzīvotāju.
Mēs iesakām:
1979. gadā kaimiņos esošajai Vjetnamai apriebās iepriekš aprakstītais farss, ko nācās pārciest arī Kambodžā dzīvojošajiem vjetnamiešiem, un Vjetnamas armija ātri vien ietrieca Polu Potu ar visiem viņa Sarkanajiem khmeriem atpakaļ džungļos,
Te būtu jāprecizē, ka Vjetnama iekaroja Demokrātisko Kampučiju nevis tādēļ, ka “”vieņiem apriebās farss” bet gan tād”eļ, ka starp šīm divām valstīm pastāv seni robežstrīdi. pols pots sākumā draudzējās ar komunistisko vjetnamu (1975 gadā kad amerikāņi pilnībā pameta indoķīnu Ziemeļvjetnama iekaroja dienvidvjetnamu un iedibināja būtībā līdzīgu režīmu kāds bija Kambodžā, vienīgi cilvēki tika nevis nogalināti bet ievietoti pāraudzināšanas nometnēs) taču ātri vien abas valstis sāka naidoties. khmeri vēsturiski baidās no skaitliski un tehniski pārākajiem vjetnamiešiem – 100 miljonu vjetnamiešu pret tolaik 7 miljoniem khmeru – varat iedomāties arī abu valstu armiju lielumu.
pirmqis jaunaa reziima uzdevums attieciibas ar vjetnamu bija nospraust robezu. Kambodzai tas bija izdziivosanas jautaajums, bet vjetnama nesteidzaas. Ja Kambodza piedaavaaja vaddities peec “Brevier līnijas” (taa bija Francijas Indoķīnas teritoriālo vienību administratīvā robeža), tad vjetnamiesi nesteidzaas piekrist sim piedaavaajumam, taadeejaadi radot bailes kambodziesiem. seit jaasaka ka muusdienu Dienvidvjetnama liidz 19 gadsimta vidum bija kambodzas karalistes teritorija so novadu sauca Kampucia Krom, un atminjas par so netaisniibu dabiigi ir dziivas veel sodien.
Nav skaidrs kaadeelj, tacu sarkanie khmeri (ar vai bez Pola Pota piekrisanas vismaz saakumaa) jau 1975 taatad pirmajaa rezzima gadaa uzbruka vjetnamai, laupiija, nogalinaaja un izvaroja civiliedziivotaajus, kas biezi vien bija etniskie khmeri kas dziivoja vjetnamaa (skat par Kampucia Krom), vjetnamiesi atbildeeja ar liidziigaam ierobezota meeroga ”operaacijaam” , tacu saakumaa abas komunistiskaas valstis neveeleejaas so konfliktu publiskot, lai neaptraipiitu komunistisko braalju tautu teelu. tikai 1978 gadaa vjetnama noleema okupeet kambodzu, kas arii notika. Sii leemuma sekas bija vjetnamas starptautiska izolaacija 10 gadu garumaa
taads ir so divu valstu attieciibu paradokss – vjetnama patrieca polu pota un vinja slepkavniecisko reziimu tacu vienlaikus taa uz 10 gadiem okupeeja Kambodzu…
Paldies par izvērsto ieskatu Kambodžas un Vjetnamas starpvalstu attiecībās. Raksta mērķis vairāk bija koncentrēties uz Pola Pota darbībām pret savas valsts iedzīvotājiem. Protams, jums ir taisnība attiecībā uz Vjetnamas un Kambodžas attiecību sarežģīto raksturu, taču šajā gadījumā tēma tad būtu jāvērš plašumā un jāskata arī šajā gadījumā nebūt ne maznozīmīgājā Ķīnas – PSRS konflikta kontekstā. Taču tā būtu laba tēma turpināšanai kaut kad nākotnē…
Ir vēl viens diezgan interesants aspekts Kambodžas (Demokrātiskās Kampučijas) un Vjetnamas attiecībās, kas tieši attiecas uz Polu Potu: tas ir jautājums par Kambodžas komunistiskās partijas (KKP) izcelsmi.
Vjetnamiesi vienmeer uzsveera, ka khmeru komunisti ir 1931. g. dibinaataas Indokjiinas komunistiskaas partijas atzars, kurs dibinnats 1951. gadaa. Taatad sarkanie khmeri nav nekas cits kaa Vjetnamas KP atzars (no kaa izriet diezgan interesanti secinaajumi attieciibaa uz pasas kambodzas suverenitaati)
Savukaart sarkano khmeru liideri vienmeer uzsveera ka Kambodzas komunistiskaa partija ir no Vjetnamas KP neatkariigs veidojums, un ka taa ir dibinaata 1960. g. Pnompeņā, kur norisa taa 1. kongress.
Sarkano khmeru valdiisanas laikaa peec Pola Pota noraades tika izdzeesta jebkura atsauce uz 1951. gada partiju un taas aizstaatas ar atsauci uz 1960 gadu.
Tas viss noraada ka ja ir tiesa ka indoķīnas vēsturi jāskata plašā kontekstā kā vietu kur cīnās lielvaras, tad vienlaikus tomēr ir būtiski arī tikai divpusēji reģionāli jautājumi, kā arī manuprāt vienmēr jāatcerās ka Āzijā komunismu nevar nodalīt no nacionālisma un cīņas pret koloniālismu vai ārvalstu dominanci…
Gribētu aizrādīt, ka sarkanie khmeri nepatrieca “korumpētā karaļa Sihanuka režīmu”, gluži otrādi sākotnējā posmā pat sadarbojās ar viņu, lai gāztu militāro huntu, kas pirms tam jau bija gāzusi monarhiju. Un papildinot iepriekšējos komentārus vēl viens iemesls Vjetnamas intervencei Kambodžā bija draudzība ar PSRS, kuras KP sarkanos khmerus uzskatīja par oportūnistiem un nodevējiem, jo tie nesadarbojās ar PSRS.