Vēsture. Cita Vēsture

Ir redzētas daudz un dažādas redzes izlūzijas, tomēr reizēm var uziet arī tādas, kas balstās uz patiesiem notikumiem un reālām vēsturiskām personībām.

attēls: slova.ks.ua

Dažāda veida nogalināšana, diemžēl, ir bijusi neatņemama, lai arī reizēm nepieciešama, vēstures sastāvdaļa visos laikos, un jau kopš loka un bultas izgudrošanas, precīzi šāvēji ir iemantojuši plašu slavu un atzinību, sevišķi attiecīgās situācijās. Viens no šādiem leģendāriem kareivjiem tālu pārspēj visus pārējos, turklāt savus vēsturiskos darbus ir veicis salīdzinoši nesen – 1939./40. gada ziemā. Šīs leģendas vārds ir Simo Heihe (Simo Häyhä), un viņš Padomju Savienības – somijas Ziemas kara laikā pašrocīgi nogalināja vairāk pretinieku kā jebkurš cits visā zināmajā karu vēsturē, protams, ja neskaitam lidotājus, kuri nometa bumbas uz Hirosimu un Nagasaki.

Kad 1905. gada 17. decembrī, vienkāršā somu zemnieku ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Simo, neviens vēl nenojauta, ka pēc 35 gadiem šis vārds vien iedvesīs bailes Somijā iebrukušajiem sarkanarmiešiem un kļūs par varonības apzīmējumu visai somu tautai. Nebija jau tā, ka viņa īpašās prasmes būtu radušas no nekurienes un karam sākoties, viņš būtu devies kaujā taisnā ceļā no kartupeļu lauka bez jebkādām priekšzināšanām. Somijas pilsoņu kara laikā, vēl būdams pusaudzis, viņš karoja „balto somu” pusē, pret Padomju Krievijas atbalstītajiem „sarkanajiem somiem,” savukārt no 1925. gada pildīja obligāto dienestu Somijas armijā un pēc tās darbojās Civilajā gvardē, kas ir analogs mūsdienu Latvijas Zemessardzei. Tāpat viņš aktīvi piedalījās arī šaušanas sacensībās, kurās guva atzīstamus rezultātus, piepildot savu māju ar trofejām.[1]  Visādi citādi viņš bija parasts Somijas lauku iedzīvotājs.

Tā arī viņa dzīve visticamāk būtu mierīgi aizritējusi kopjot laukus savā saimniecībā, ja vien 1939. gada ziemā biedram Staļinam nebūtu radusies nepārvarama vēlme pārvietot robežu apzīmējošos stabus vairāk uz rietumiem, izvietot Somijā savas karabāzes un uzspiest tādu pat „Savstarpējās palīdzības paktu” kā Baltijas valstīm. Somi, protams, atteicās un tā rezultātā viņu nelielajai valstij uzbruka nepilns miljons slikti ģērbtu un ekipētu sarkanarmiešu ar milzīgu tehnikas pārspēku. Tobrīd vēl neviens no viņiem, tai skaitā arī vadoņi Maskavā nezināja uz kādām problēmām viņi ir parakstījušies. Mazā Somija un mazais (tikai 1 metru 60 centimetrus garais) Simo Heihe nebūt netaisījās tik viegli padoties, un sagādāja pamatīgas galvassāpes iebrucējiem.

Faktiski, šīs personas dzīvesstāsts Ziemas kara dienās vairāk izklausās pēc „Rembo” filmas scenārija, ar to atšķirību, ka tas nav izdomāts. Heihem karš notika Kollas upes pozīcijās- izcili mežonīgā apvidū uz ziemeļiem no Lādogas ezera, ko faktiski klāja pirmatnēja taiga, kurā valdīja līdz pat -40. grādu sals. Un, neskatoties uz milzīgo pretinieka pārspēku, kas reizēm sasneidza pat simt reizes,  karoja viņš tiešām veiksmīgi, tāpat kā pārējie somu kareivji. Būdams pazīstams ar apvidu, pieradis pie bargajiem dabas apstākļiem, labi maskējies un apveltīts ar šāvēja talantu un izcilām kaujas iemaņām, Simo Heihe šāva iebrucējus burtiski vienu pēc otra, sasniedzot 505 oficiāli apstiprinātus un vēl 38 neapstiprinātus iznīcinātos pretiniekus.[2] Kā jau snaiperis, par saviem mērķiem viņš parasti izvēlējās virsniekus un smago ieroču apkalpes.

Turklāt, atšķirībā no lielākās daļas slaveno reālo un filmās redzamo snaiperu, savu darāmo viņš veica ar parastu standarta Somijas armijas Mosin –Nagant šauteni bez optiskā tēmekļa, kuru viņš nelietoja ne jau tāpēc, ka viņam tāda nebūtu, bet gan tādēļ, ka tēmējot caur to šāvējam jāpaceļ augstāk galva, tādējādi palielinot iespēju pretiniekam sevi atklāt. Bez minētās šautenes viņš izmantoja arī Suomi KP/31 mašīnpistoli, tādējādi piebiedrojot nogalināto skaitam vēl aptuveni 200 pretiniekus. Tādējādi viņš ir pamanījies nebūt ne ilgajās ziemas dienās no 1939. gada 26. novembra līdz brīdim, kad viņu ievainoja, nogalināt vairāk kā 700 pretiniekus, pamatoti iegūstot iesauku „Baltā Nāve.”

Attēlā: S. Heihes izmantoto ieroču paraugi.[3]

Saprotams, ka par šādiem talantiem pretējā puse nebūt nebija sajūsmā un vairākkārtīgi centās viņu iznīcināt gan ar savu snaiperu, gan artilērijas palīdzību, taču nesekmīgi, līdz pat 1940. gada 6. martam, kad kādam nezināmam sarkanarmietim izdevās ievainot slaveno snaiperi.[4] Ievainojums bija ļoti smags, jo sprāgstošā lode bija trāpījusi žoklī paņemot sev līdzi arī lielu daļu kreisā vaiga, taču Heihe izdzīvoja, kļūdams par dzīvu leģendu. Pēc kara Somijas armijas virspavēlnieks feldmaršals Mannerheims personīgi paaugstināja viņu no kaprāļa par jaunāko leitnantu, kas ir pats par sevi nebijis un unikāls gadījums somu armijas vēsturē. Tāpat viņš saņēma daudzus apbalvojumus, tai skaitā arī augstāko Somijas militāro apbalvojumu – Brīvības Krustu.

Attēlā: S. Heihe 1940. gadā pēc paaugstināšanas.[5]

Atkopšanās no smagā ievainojuma viņam prasīja vairākus gadus, pēc kā somu tautas nacionālais varonis nodzīvoja ilgu mūžu ne tik daudz gozējoties slavas saulītē ko viņš mierīgi būtu varējis darīt, cik aizvadot vienkāršu laucinieka dzīvi, nodarbojoties ar briežu medībām un suņu audzēšanu, un tikai laiku pa laikam tiekoties ar apmeklētājiem. Aizsaulē viņš aizgāja salīdzinoši pavisam nesen – 2002 gadā, gandrīz simt gadu vecumā, būdams izcils piemērs tam ko var sasniegt parasts cilvēks, kas ir pārliecināts savas valsts patriots.

Noslēgumam neliels animēts videoklips par tēmu.

[2] http://www.snipercentral.com/snipers.htm#WWII

[3] http://1.bp.blogspot.com/_HV3o_WkAScA/SxO-NyU0oiI/AAAAAAAAA60/A44srwTB_HA/s1600/Untitled-39000.jpg

[4] http://www.suite101.com/content/simo-h-yh–the-greatest-sniper–a5714

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/File:Simo_hayha_second_lieutenant_1940.png

Šoreiz piedāvājam jums dažus no internetā atrodamajiem demotivatoriem par un ap senākiem un mūsdienu vēstures jautājumiem.

Zibenskarš – kad tu apstājies tikai kaķēnu dēļ

Vēsture – vienīgā zinātne, kuru nedrīkst mācīties pēc oficiālajām grāmatām

Viņi domā ka raksta vēsturi – patiesībā viņi ir tikai kāda cita otas un krāsas

GAU -8 Avenger – Piegādā mieru ar ātrumu 3900 šāvieni minūtē

Akmens – šķēres- papīrīt’s  sakauj visus , pat Hitleru

Vēsture- Uzvarētāji to nosaka, zaudētāji nolād, bet noguļ studenti visā pasaulē

Drosme – tu zini ka tev ir iespējas izdzīvot kā sniega pikai ellē bet vienalga gribi būt pirmā pika kuru sviež

Lielais krēsls – apsveicam un labu veiksmi

Visu laiku sliktākie Ziemassvētki – tu atnāc no tualetes, bet Hitlers tikmēr ir ieņēmis tavu krēslu

Pacifisms – nevardarbības filozofija, ko vēsturiski piekopj tie, kuru vietā nogalina un mirst citi, lai viņiem būtu iespēja piekopt šādu filozofiju

Tas nebiju es – tā pati sabruka

Prettanku suņi – labākais ierocis kopš cūkām – dedzinātājām

Komunisms – atzīmējam 160 gadadienu kopš slepkavojam cilvēkus ar dažādām idejām un neatkarīgu raksturu.

Pēdējā laikā plašu ažiotāžu pasaulē izraisījuši vairāku Rietumeiropas valstu mēģinājumi ar likuma varu ierobežot musulmaņu sieviešu reliģisko apģērbu – burku valkāšanu. Greifsvaldes universitāte Vācijā, savukārt, aizliegusi tās teritorijā nēsāt drēbes „kas satur noteiktas konotācijas ar rasismu, pret ārzemniekiem vērstiem noskaņojumiem, vardarbības sludināšanu vai ir pretrunā ar konstitūciju, vai arī pauž nepatiku pret citiem,” to attiecinot uz firmas Thor Steinar ražojumiem, kuros bieži izmantotas skandināvu rūnas un citi simboli, ko tādēļ iecienījuši neonacisti.[1]  Faktiski dažādi ārējo izskatu un apģērbu reglamentējoši rakstīti un nerakstīti likumi ir pastāvējuši gandrīz visos laikos, un reizēm ir nonākuši līdz absurdumam, kas tuvs padomju fantastikas grāvējā „Kin Dza Dza” minētajai bikšu krāsu subordinācijas sistēmai. Šoreiz aplūkosim dažus no tiem.

Senajā Romā apģērbs, tāpat kā mūsdienās bija iedzīvotāja sabiedriskā stāvokļa apliecinājums, tikai tur viss bija daudz detalizētāks un reglamentētāks. Proti, pat nabadzīgākajam Romas pilsonim bija tiesības nēsāt tradicionālos apģērbus – togu un tuniku, kas to atšķīra no vergiem un barbariem, kam šāda iespēja bija liegta. Tādēļ pat tika izstrādāta īpaša likumu un noteikumu sistēma, kas regulēja apģērbu veidu un krāsas dažādos sabiedrības slāņos.[2] Brīvais pilsonis drīkstēja nēsāt togu no baltas vilnas vai lina (attēlā).

Tas bija reprezentabls apģērbs ko lielākoties nēsāja īpašos un valsts lietu kārtošanas gadījumos. Augstākās amatpersonas, piemēram, konsuli un senatori reizēm nēsāja arī purpura krāsas togas, savukārt melnas tika vilktas sēru gadījumos. Tomēr šis apģērbs nebija pārāk ērts un to ar laiku nomainīja daudz ērtākā tunika, kas līdzinājās garam T- kreklam. Arī tunikas gadījumā pastāvēja ierobežojumi, jo baltu drīkstēja nēsāt tikai pilsoņi. Līdzīgi ierobežojumi pastāvēja arī attiecībā uz apaviem, kas vīriešu gadījumā bija dažādu veidu sandales. Augstākā stāvokļa pilsoņiem – patriciešiem tās bija sarkanas ar ornamentu aizmugurē, senatoriem brūnas ar melnu aizdari, bet konsuliem – baltas.[3]

Viduslaiku Eiropā, tāpat kā Senajā Romā indivīda apģērbu noteica ne tikai rocība, bet arī sabiedriskais statuss, kas gan visbiežāk gāja roku rokā. Ņemot vērā reliģijas lielo lomu, viens no šo likumu mērķiem bija padarīt „neticīgos” uzreiz pamanāmus, tādēļ pēc 1215. gada Laterānas koncila tika izdots rīkojums, kas noteica, ka ebrejiem jānēsā īpaša koniska dzeltenas krāsas cepure (attēlā).

Musulmaņi savas reliģijas apģērba normu dēļ bija pietiekami labi pamanāmi, tādēļ tos šādi ierobežojumi skāra mazāk, galvenokārt pieprasot nēsāt austrumniecisku apģērbu vai arī pusmēness formas uzšuvi.[4] Līdzīgi, laicīgi motivēti likumi, kuru galvenais mērķis bija saglabāt uzskatāmas atšķirības sabiedrības šķiru starpā, skāra arī kristīgos visu šķiru iedzīvotājus visā Eiropā. No mūsdienu viedokļa skatoties, jāatzīmē, ka šāds reglamentējums feodāli organizētai sabiedrībai, bija nevis diskriminācija, bet gan pašsaprotama lieta, kas padarīja sastaptā cilvēka kārtas piederības noskaidrošanu vienkāršāku. Tā piemēram 1363. gadā Anglijā tika izdoti likumi, kas noteica sekojošus ierobežojumus:

• Sievietēm jāģērbjas attiecīgi tam stāvoklim, kādu ieņem viņas vīrs vai tēvs
• Kalpu sievām un meitām aizliegts nēsāt plīvurus dārgākus par 20 pensiem
• Amatnieku un brīvo zemnieku sievām aizliegts nēsāt zīda plīvurus
• Kažokādas atļauts nēsāt tikai to bruņinieku dāmām kuri gadā no īpašuma iegūst vismaz 200 markas
• Bruņinieka sieva vai meita nedrīkst nēsāt zeltītus vai sabuļādas apģērbus
• Zeltītus un purpura zīda apģērbus atļauts nēsāt tikai karaliskās ģimenes sievietēm.[5]

Gāja laiks un tā sauktie „tumšie viduslaiki” ar visiem to stingrajiem ierobežojumiem pamazām nogrima aizmirstībā, taču tas nebūt nenozīmē, ka izzuda arī dažādi ierobežojumi un valstiskie regulējumi attiecībā uz apģērbu. Jaunajos laikos no dažādiem praktisku mērķu vai vadītāju untumu izraisītiem ierobežojumiem nācās ciest daudzām valstīm, taču jo sevišķi interesantas formas tas pieņēma Krievijas impērijā Pētera I valdīšanas laikā. Tiesa šajā gadījumā pie vainas bija nevis untumi, bet gan jaunā cara ceļojums pa Eiropu. 1698. gada augustā, jau nākošajā dienā pēc atgriešanās no Eiropas ceļojuma, Pēteris I nolēma, ka valsts modernizācija nevar iztikt bez cilvēku ārējā veidola izmaiņām un bajāru sapulcē pašrocīgi nogrieza bārdas vairākiem bajāriem, turklāt tā nebija vienīgā reize.[6] (Attēlā redzami bajāri pēc minētās akcijas. Vienlaikus pievērsiet uzmanību viņu apģērbam, un salīdziniet to ar parūkām un žabo ko tolaik nēsāja Rietumeiropā.)

Laikos un vietā, kurā gara bārda vīrietim, jo sevišķi aristokrātam, bija goda un svētuma simbols, bez kura pops baznīcā viņam nedeva svētību, šāda rīcība bija vairāk nekā šokējoša un noveda pat pie pašnāvībām. Lai veicinātu pavalstniekos vēlmi biežāk lietot bārdas nazi tika ieviests arī speciāls bārdas nodoklis, no kura bija atbrīvoti garīdznieki, mūki un zemnieki.

Ar to vien neaprobežojās. Jau 1700. gada 14. janvārī cars izdeva rīkojumu „Par apģērba valkāšanu pa ungāru modei,” kas noteica, ka visiem Maskavas un citu pilsētu iedzīvotājiem jānēsā svārki pēc Rietumeiropas paraugiem.[7] Nebija jau tā, ka līdz tam neviens Krievijā nenēsātu ārzemju izcelsmes apģērbu, jo atsevišķi augstmaņi to ieveda un lietoja savos galmos, taču cara galmā līdz tam ar likumu bija aizliegts parādīties ārzemju modes apģērbā. Izņēmums bija vienīgi svešzemnieki. Faktiski Pēteris I izraisīja apvērsumu sabiedrībā, jo līdz tam pēc tradicionālā apģērba varēja uzskatāmi atšķirt dažādu slāņu pārstāvjus, kas bija ļoti svarīgi viduslaiku sabiedrībā, taču ne sevišķi iederējās tālaika modernajā. Kopumā tika izdoti 17 rīkojumi, kas reglamentēja pavalstnieku ārējā izskata prasības, tai skaitā izmantojamo seglu izskatu.

Runājot par mūsdienu valstīm, visleģendārākie ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu droši vien ir musulmaņu valstīs, sevišķi tajās kur pie varas ir radikālie islāmisti, tādās kā Somālija vai talibu laika Afganistāna. Šoreiz papētīsim talibu ieskatu uz prasībām pret iedzīvotāju ārējo izskatu. Uzreiz piebildīsim, ka sodi par šo normu pārkāpumiem tālu pārspēja gan romiešu, gan viduslaiku valdnieku gan Pētera I izdomu, tādēļ detalizētus aprakstus un bildes nepievienosim, jo internetā tos var atrast lielā skaitā.

Talibu prasības pret ārējo izskatu var iedalīt divās daļā, proti, tās ,kas attiecās uz vīriešiem un tās, kas uz sievietēm. Sievietēm šajā gadījumā bija jāievēro daudz vairāk prasību un viņas riskēja daudz vairāk, jo, piemēram, par apģērba nēsāšanu kas nenosedz potītes varēja izpelnīties publisku pērienu, savukārt par kosmētikas lietošanu, jeb krāsotiem nagiem- palikt bez pirkstiem. Tāpat sievietēm bija aizliegts staigāt augstpapēžu kurpēs, vai apavos kas rada troksni, jo vīrietis nedrīkst dzirdēt sievietes soļus. Nemaz nav jāatgādina, ka burka bija obligāta prasība, taču tā nedrīkstēja būt nekādās košās krāsās, kas esot „seksuālas.” Arī pēc varas zaudēšanas valstī, talibu kontrolētajos rajonos sistēma ir saglabājusies un ne viena vien sieviete ir dabūjusi skābi sejā vai pat lodi par „izvirtīgu izskatu” vai mācīšanos skolā.

Vīriešiem bija mazliet vieglāk, viņiem tikai bija jānēsā „reliģiskām normām atbilstošs apģērbs,” jāapgriež mati un jāaudzē bārda, kurai bija jābūt vismaz pie vaiga pieliktas savilktas dūres garumā.[8] Turklāt arī vīrietis nekādā gadījumā nedrīkst atkailināt ķermeņa daļas, pat futbola laukumā. Kāda Pakistānas futbola komanda 2000. gadā no spēles Afganistānā atgriezās pēc apcietinājuma un matu apgriešanas, ko izpelnījās par šortu valkāšanu spēles laikā.[9] Ņemot vērā iepriekšminēto rodas jautājums, vai islāma radikāļiem ir tiesības iebilst pret jaunajiem Francijas likumiem kā netolerantiem, ja paši par līdzīga rakstura pārkāpumiem sievietēm cērt nost pirkstus?

Kā redzams no šiem piemēriem dažādi ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu pastāvējuši visos laikos, un nebūt nav tā, ka ar laiku tie kļūtu mazāk stigri, drīzāk otrādi. Laikam jau labi, ka nedzīvojam Afganistānā.

[1]http://www.apollo.lv/portal/news/articles/214174

[2] http://www.asylumlaw.org/docs/afghanistan/AFG_1/

Sec%20IV/Some%20Restrictions.pdf

[3] http://www.rawa.org/football.htm

[4] http://shkolazhizni.ru/archive/0/n-33554/

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/

Sumptuary_law#Ancient_Greece

[6] http://www.medieval-life-and-times.info/

medieval-clothing/medieval-sumptuary-laws.htm

[7] http://www.calend.ru/event/5324/

[8] http://www.crystalinks.com/romeclothing.html

[9] http://www.fashionencyclopedia.com/

fashion_costume_culture/The-Ancient-World-Rome/Roman-Clothing.html

Kādu laiku neesam pievērsušies vienai no pasaules kolorītākajām valstīm, kurā vēsture ir ikdiena. Šoreiz piedāvājam nelielu animācijas filmiņu, kas jāskatās bērniem valstī, kuras futbola izlases treneris par sliktajiem rezultātiem Pasaules čempionātā šobrīd izcieš spaidu darbus. Protams, zinot konkrētā režīma kolorītu, ir tikai normāli, ka matemātikas mācīšanās nepieciešamība bērniem tiek skaidrota ar cīņu pret amerikāņu iebrucējiem.

Kā jau iepriekš rakstījām, šis gads mūsu valsts vēstures lauciņā iezīmējas ar vairāku traģisku notikumu gadadienām, kas vienā vārdā nosaucamas par Latvijas Republikas okupācijas procesu, kam šogad aprit apaļi 70 gadi. Šajā ziņā sabiedrībā, un arī politiskajās aprindās vērojams pārsteidzošs klusums. Nav jau runa par masu pasākumu izvēršanu, taču vismaz okupācijas sākuma – 17. jūnija apaļā gadskārta droši vien būtu bijis plašākas pieminēšanas vērts notikums. Par klusuma iemesliem šādās zīmīgās gadadienās var tikai izteikt minējumus, taču droši vien kārtējo reizi politiskajā elitē virsroku būs guvušas merkantilas vai politiskas intereses.

Lai kaut nedaudz labotu situāciju atgādināsim, ka šī gada 5. augustā aprit tieši 70. gadu kopš Latvijas iekļaušanas jeb „uzņemšanas” Padomju Savienībā, tādēļ vēlamies paskatīties uz notikumiem ar tālaika preses acīm. Saprotams, ka visas avīzes šajā laikā jau kontrolēja „no buržuju jūga nesen atsvabinātā darba tauta,” tādēļ tajās viss pasniegts caur attiecīgās ideoloģijas prizmu, taču kā avots un laikmeta liecība tie neapšaubāmi ir interesanti. Tiem kam nav bijis tas gods Marksistiskās vēstures traktējumus lasīt skolas grāmatās, varētu likties dīvaini, ka par tamlīdzīgu salkana rakstura propagandu nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ neviens atklāti nesmējās. Sekojošais un tam līdzīgie teksti un veiklie vārdu virknējumi varētu pat šķist uzjautrinoši, ja vien nebūtu tik traģiski.

Tātad, 1940. gada 6. augusta avīzes „Latvijas Kareivis” numurā atrodams viss svinīgā pasākuma apraksts. Šis vārda tiešā nozīmē uzvedums noslēdza savdabīgo teātri, kas sevī ietvēra „sociālistisko revolūciju” Latvijā un Tautas Saeimas vēlēšanas. To nedaudz saīsinātā versijā un ar izceltām „savdabīgākajām” vietām piedāvājam arī jums.

Attēlā: prof. A. Kirhenšteins Rīgas stacijā izbraucot uz Maskavu.[1]

„ Pienākusi laimīgā šodiena, kas sākas ar jaunu dzīvi un spožu uzplaukuma iespēju laikmetu.

Piektais augusts uz mūžīgiem laikiem un zelta burtiem ierakstīts Latvijas tautas vēsturē: Latvijas Padomju Socialistiskā Republika šai dienā oficiāli uzņemta lielajā padomju tautu saimē. (…)

Skaļu aplausu sveikts sēžu zālē ienāca viss Augstākās padomes prezidijs un visa padomju valdība ar Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu priekšgalā, bet vēl skaļāki kļūst aplausi, kad sēžu zālē parādās visas pasaules darbaļaužu vadonis Josifs Visarionovičs Staļins. Ovācijas uz brīdi apklust, kad Tautību padomes priekšsēdētājs Šverņiks paziņo, ka šodien sēdes dienas kārtībā Latvijas Republikas Saeimas pilnvarotās delegācijas ziņojums. Atkal sākas aplausu vētra. Zālē iesoļo Latvijas delegācija. Priekšgalā iet valsts prezidenta vietas pagaidu izpildītājs ministru prezidents prof. A. Kirhenšteins, aiz viņa pārējie delegāti ar savu karogu, kurā lieliem zelta burtiem rakstīti darbaļaužu internacionāles vārdi:

„Mēs jaunu pasauli sev celsim”

Divas delegātes ģērbušās latviešu tautas tērpos, kas izpelnas vispārēju ievērību. Aplausu vētra arvien vēl turpinās. Drudžaini strādā filmu aparāti, spožu gaismu met starmeši. Sapulces vadītājs dod vārdu (…) A. Kirhenšteinam. Beidzot aplausi un saucieni aprimst un prof. A. Kirhenšteins sāk savu plašo runu. Klātesošie uzmanīgi klausās prezidenta vārdos, kaut arī latviešu valodu nesaprot. Nolasot Latvijas tautas Saeimas 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Socialistisko Republiku Savienībā, prezidents šo deklarāciju iesniedz Augstākās padomes prezidijam. Deklarācija rakstīta uz pergamenta un iesieta skaistos sarkanas ādas vākos, kas izgreznoti ar zeltā iekaltu Padomju Savienības emblemu. Deklarācijai pievienots „Valdības Vēstneša” zelta numurs (kurā šī deklarācija publicēta aut.piez)(…). Atkal piekrišanas saucieni un aplausi. Kad prezidents savu runu beidzis un sēdes vadītājs uzaicinājis Latvijas Saeimas delegāciju ieņemt vietas Augstākās padomes deputātu solos, prezidenta runas tulkojumu krievu valodā nolasa sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus. (…) [Tālāk runā citi delegācijas pārstāvji] Pēc sēdes pārtraukuma runā deputāte J. Paldiņa. Pirmo reizi vēsturē Augstākās padomes tribīnē parādās latvisks tērps. (…)  Arī šīs runas klausītāji uzņem ilgām ovācijām un arvienu no jauna skan „lai dzīvo” saucieni Staļinam, Molotovam, Padomju valdībai, Sakanai armijai un komunistu partijai.

Tad runā Uzbekijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Achun-Babajevs. Visu Padomju Savienības tautu  vārdā viņš apsveic Latvijas tautu, kas atbrīvojusies no ienīstā kapitālistu režīma un vienprātīgi izteikusi vēlēšanos iestāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Achun – Babajevs iesneidz likumprojektu par Latvijas uzņemšanu PSRS. (…)

Balsojot katrai Augstākās padomes palatai atsevišķi likumprojektu vienbalsīgi pieņem. Aplausu vētra un gaviļu saucieni sasniedz savus kalngalus. Vēsturiskais brīdis ir pienācis. Pulkstenis rāda 22:15. Latvijas Republikas pārstāvji apsveic viens otru un saņem apsveikumus (…) Pacilātā noskaņā Latvijas valdība atstāj sēžu zāli.

Augstākās padomes nākošā sēde rīt pēcpusdienā, kad ziņojumu sniegs Igaunijas valsts padomes ievēlētā delegācija. ”[2]

Nedaudz ironizējot pasākums tiešām bijis izdevies, jo iznāk, ka publika tikai visu laiku aplaudējusi un slavinājusi padomju valdību un tās vadītājus, kā arī uzmanīgi klausījusies prof. Kirhenšteina runu, lai gan latviski neviens nesaprot (sinhrono tulkojumu tolaik visticamāk neviens nenodrošināja). Arī pati runa bija īsti izdevusies jo tajā prezidenta vietas izpildītāja kungs runāja galvenokārt par „smakšanu zem buržuju jūga, to kā Ulmanis spiedis cilvēkus pirkt sviestu par mākslīgi saskrūvētām cenām, kā arī  rūpniecības nebijušo pagrimumu līdz zemākai pakāpei kādā tā nonākusi buržuāziskās Latvijas laikos, kas viss, protams, novērsts tikai pateicoties padomju palīdzībai.”[3] Faktiski tas tikai vēlreiz pierāda, ka viss notikušais līdzinās farsam ar komēdijas elementiem. Zīmīgs liekas arī paziņojums, ka nākošā dienā ziņojumu sniegšot Igaunijas delegācija.

Attēlā: Latvijas Tautas Saeimas 1940. gada 21. jūlija sēde, kurā tika pasludināta padomju vara Latvijā.[4]

Lasot šīs rindas daži varētu priekā sist ne mazākus aplausus kā tos, kas iepriekš aprakstītajā pasākumā tika veltīti biedram Staļinam, jo redz tas esot spilgts pierādījums, ka nav bijis nekādas okupācijas, ka Latvija esot pievienojusies brīvprātīgi, viss bijis likumīgi un vispār tautas masas Sarkanos tankus sagaidījušas ar ziediem. Neizplūstot detaļās minēsim tikai dažus galvenos argumentus, lai varētu viegli atspēkot šādus, joprojām padomju propagandā sakņotus apgalvojumus:

Pirmkārt, Padomju varas pasludināšana Latvijā un lūgums uzņemt Latviju PSRS nav uzskatāmi par leģitīmiem likumdošanas aktiem, jo pati organizācija, kas tos pieņēmusi nav likumīga saskaņā ar Latvijas Reublikas Satversmi. Proti, Saeimas vēlēšanu likumu  un tās vēlēšanu datumu bija tiesīga mainīt tikai iepriekšējā Saeima, nevis Kirhenšteina valdība.[5] Pat ja šis aspekts būtu ievērots, jebkuras spekulācijas par vēlēšanu objektivitāti sagrauj sekojoši fakti: vienīgais atļautais saraksts: „Darba tautas bloks,” kas uzvarēja ar aizdomīgiem 97,5% balsu, lielā okupācijas karaspēka un drošības struktūru iesaiste vēlēšanu procesā, kā arī otra iespējamā saraksta „Demokrātiskā bloka” kandidātu aresti. Bez tam vēlēšanu rezultātus Padomju Savienības telegrāfa aģentūra paziņoja jau 12 stundas pirms to noslēguma.[6]

Otrkārt, pat ja Tautas Saeima būtu uzskatāma par likumīgi ievēlētu, tai saskaņā ar satversmes 77. pantu nemaz nav tiesību izšķirt jautājumus par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu, kas izlemjams tikai referenduma ceļā. Tā kā referendums, pat tikpat deklaratīvs kā vēlēšanas, rīkots netika, tad akti par padomju varas atjaunošanu Latvijā un par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāli un nav uzskatāmi par likumīgiem no pieņemšanas brīža.

Treškārt, ar šo aktu Padomju Savienība pārkāpa ne tikai Latvijas Republikas konstitūciju un starptautiskos likumus, bet ari pašas, precīzāk Padomju Krievijas parakstītos dokumentus, proti, 1920. gada 11. augusta miera līgumu, kurā „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”[7]

Ar iepriekš minētā faktiski smieklīgā iestudējuma palīdzību Padomju Savienībai diemžēl izdevās oficiāli nostiprināt savu varu Latvijā un visā Baltijā radot vismaz iluzoru tiesisko pamatu, ko daudzas valstis tomēr neatzina līdz pat okupācijas beigām. Diemžēl pie šī apšaubāmā tiesiskuma bieži vien tek apelēts arī mūsdienās, kas vidrīzāk nebūtu iespējams, ja tālaika Ulmaņa valdība būtu izrādījusi vismaz pasīvu pretestību. Lai kā arī nebūtu „spožais uzplaukuma iespēju laikmets” Latvijas iedzīvotājiem tiešām sākās un pēc gadu ilgās sildīšanās „Staļina konstitūcijas saulītē” ar nacionalizācijām, deportācijām un  un slepkavošanām,  senie ienaidnieki- vācu okupācijas karaspēks tika sagaidīti kā atbrīvotāji.

[2] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 1. lpp

[3] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 2. lpp

[4] http://www.latvietislatvija.com/BaigaisGads/lat/Lapas15_16L.htm

[5] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1943.00.08.htm

[6] http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/

[7] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/miera_ligums/dokumenti/1920.11.08.latviesu.htm

Futbola svētki turpinās un līdz ar to arī mēs nevaram apiet šo Pasaules mēroga notikumu. Tādēļ piedāvājam Jums pasaules kausa vārtu guvumu TOP 10. Lai izvairītos no speciālstu un zinātāju pārmetumiem neobjektivitātē, piedāvājam šo topu britu raidsabiedrības BBC skatītāju vērtējumā.

Attēlā: Padomju tanki Stacijas laukumā

Šodien, 2010. gada 17. jūnijā aprit 70 gadi kopš Latvijas Republikas valstiskās neatkarības iznīcināšanas, kas daudzus gadu desmitus tika dēvēta par atbrīvošanu „no buržuāzijas jūga,” „Ulmaņa fašistiskās kliķes,” vai piemīlīgākā versijā par „sociālistisku revolūciju,” kuras rezultātā Latvija esot labprātīgi iekļāvusies PSRS sastāvā. Turklāt, par spīti acīmredzamiem faktiem, atsevišķi vietējie un ārvalstu politiskie spēki spītīgi atsakās no okupācijas fakta atzīšanas, aizbildinoties ar Latvijas puses nepretošanos. Šodien, pieminot šo latviešu tautai sāpīgo datumu, vēlamies publicēt tālaika valsts vadītāja K. Ulmaņa uzrunu tautai, ko viņš teica Latvijas Radiofonā 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22:15. Varam tikai aptuveni iedomāties kādas izjūtas šī, viena no nozīmīgākajām runām Latvijas vēsturē, izraisīja tās klausītājos un lasītājos.[1]

“Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu.

“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.“

Uz šo runu un citiem notikumiem, izraujot faktus no konteksta, mīl atsaukties okupācijas fakta noliedzēji. Šajā sakarā atzīmēsim tikai dažus runas aspektus. Pirmkārt, par minētajām „pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latvju un PSRS.” Šīs attiecības lielā mērā noteica 1939. gada 5. oktobrī noslēgtais Savstarpējās palīdzības līgums, kas cita starpā paredzēja Padomju armijas bāzu izveidi Kurzemē, faktiski padarot Latviju par PSRS protektorātu.[2] Šis „brīvprātīgais” līgums visām trim Baltijas valstīm tika uzspiests ar „pistoli pie deniņiem,” jo visu trīs valstu robežu tuvumā atradās ievērojami Sarkanās armijas spēki kaujas gatavībā. Kas būtu noticis atteikuma gadījumā, pierādīja Somijas piemērs. Šis pats līgums vēlāk arī iegāza Latvijas Republiku, jo tieši atsaucoties uz tā rupju nepildīšanu: „Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu (kas bija noslēgta ilgi pirms Savstarpējās palīdzības līguma) parakstišanas starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai” tika izvirzīts ultimāts ielaist valstī neierobežotu Padomju armijas kontingentu.[3] Mūsdienās zināmā sabiedrības daļā bieži figurē viedoklis par okupācijas faktu kā izdomājumu, jo okupācija skaitoties tad, kad valsti okupē ar militāru spēku, savukārt Latvija padevusies bez neviena šāviena. Ņemot vērā acīmredzamo Padomju armijas pārspēku (Kurzemē vien izvietotā Sarkanā armijas kontingenta sastāvs sasniedza 25 000 vīru, kas aptuveni pielīdzināms visai Latvjas armijai[4]), atklātos draudus no padomju puses un vēl PSRS robežsargu veikto uzbrukumu Masļenku robežpunktam divas dienas agrāk 1940. gada 15. jūnijā, jebkādas spekulācijas par okupācijas neesamību kļūst nepamatotas, jo militārs spēks šajā gadījumā ir lietots vistiešākā veidā- ar tā pielietošanas draudiem suverēnai valstij ir uzspiesti tās neatkarībai klaji nelabvēlīgi līgumi un pēcāk tādā pat veidā likvidēta valsts suverenitāte.[5]

Otrkārt, gan šajā runā, gan iepriekšējos notikumos parādās acīmredzama K. Ulmaņa pakļaušanās PSRS prasībām, kas ir viena no diskutablākajām epizodēm šī neapšaubāmi nozīmīgā valstsvīra biogrāfijā. Šajā gadījumā neiet runa tikai par militāru nepretošanos, bet daudz vairāk par neprotestēšanu un pat palīdzību savas valsts iznīcināšanā līdz ar rīkojuma došanu „visiem palikt savās vietās,” kā rezultātā okupācijas vara īsā laikā paspēja nostiprināties, jo pārņēma pilnībā strādājošu valsts aparātu, kuru atlika tikai īsā laikā pārveidot pēc saviem ieskatiem. Nesadarbošanās un oficiāls protests starptautiskā līmenī, iespējams būtu saīsinājis Padomju represīvā aparāta darbības laiku Latvijā, jo tas nepaspētu tik ātri nostiprināties, apgrūtinātu sekojošo iestudējumu ar „Tautas Saeimas” vēlēšanām un sekojošo lūgumu uzņemt PSRS, kā arī būtu likvidējis jebkādas spekulācijas par brīvprātīgu iestāšanos.

Visbeidzot nedaudz pievērsīsimies sabiedrībā diezgan populāram scenārijam par militārās pretošanās nepieciešamību un tās izredzēm. Izskatot faktus jāatzīst, ka militāra pretošanās 17. jūnijā faktiski bija bezjēdzīga (ko nevarētu teikt par prezidenta diplomātisku protestu un atkāpšanos), jo Igaunija un Lietuva jau atradās Padomju armijas varā, līdz ar to frontes līnija būtu visā robežas garumā, turklāt Kurzemē jau atradās Padomju militārās bāzes. Spēcīgākā reģiona valsts, no kuras teorētiski varētu gaidīt palīdzību- Polija vairs neeksistēja. Tāpat būtu grūti cerēt uz jelkādu Rietumu sabiedroto atbalstu, jo visas pieejas Baltijas jūrai kontrolēja PSRS sabiedrotā- Nacistiskā Vācija, bez tam Francijai un Lielbritānijai jau tobrīd bija gana savu problēmu lai vēl atlicinātu resursus un uzmanību Baltijas valstīm, sevišķi ņemot vērā faktu, ka tām nemaz nebija pienākums to darīt. Faktiski Baltijas valstis atradās ārpolitiskā izolācijā Iespēja pretoties militāri tika palaista garām iepriekšējā gadā parakstot „Savstarpējās palīdzības paktu.” Neiedziļinoties detaļās, kas ir vesela pētījuma vērts temats, tādā gadījumā visām trim Baltijas valstīm kopā atsakoties pakļauties un iespējami vienojoties ar Somiju izredzes nebija spožas taču neapšaubāmi labākas nekā 7 mēnešus vēlāk. Ņemot vērā, ka somiem sekojošajā karā ļoti palīdzēja labvēlīgie dabas apstākļi un laicīgā gatavošanās karam, kas Baltijas valstu gadījumā izpalika pirmajā gadījumā ģeogrāfijas un otrajā- nespējas vienoties dēļ, Latvijai tas būtu prasījis ļoti ievērojamus cilvēku upurus un visdrīzāk nespētu novērst sakāvi, kam sekotu daudz nežēlīgākas represijas, no kurām K. Ulmanis arī visticamāk centās izvairīties.

[1] „Latvijas Kareivis” 1940. g. 18. jūnijs – 1.lpp.

[2] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lat_psrs_palidz_pakt/

dokumenti/1939.10.05.latviesu.htm

[3] http://vip.latnet.lv/lpra/ultim40_16_j.htm#001

[4] http://www.lv.lv/?menu=doc&id=178181

[5] http://www.historia.lv/alfabets/M/Ma/maslenki/dok/1949.06.15.htm

Futbols neapšaubāmi ir viens no pasaules senākajiem sporta veidiem, jo līdzīgi sporta veidi, kuros bumba tika pārvietota ar kāju palīdzību, tika piekopti jau Senajā Grieķijā, Romā, kā arī Ķīnā, tomēr par futbola kā sporta veida dzimteni uzskatāma viduslaiku Anglija. Tur šī spēle kļuva tik populāra, ka bija oficiāli aizliegta ar vairākiem likumiem, jo, piemēram, karalis Edvards III nebija sajūsmā par faktu, ka futbola un citu izklaides sporta veidu piekopšana grauj valsts aizsardzības spējas, jo ļaudis vairs negrib trenēties loka šaušanā un kara mākslā. Jāpiebilst, ka futbols tolaik bija visai asiņaina un trokšņaina spēle ar daudz liberālākiem noteikumiem, kas ne sevišķi patika arī augstākajiem sabiedrības slāņiem pilsētas.[1]Par spīti draudošajam cietumsodam cilvēki turpināja spēlēt futbolu un laika gaitā tas kļuva par vienu no sporta un izklaides veidiem, kas raksturoja rietumu kultūru un līdz ar kolonizāciju izplatījās visā pasaulē, līdz mūsdienām kļūstot par neapšaubāmi populārāko sporta veidu pasaulē, kas tiek spēlēts visās valstīs, kontinentos un sabiedrības slāņos, un dažās valstīs bauda reliģijai pietuvinātu statusu.

Ņemot vērā futbola plašo izplatību un popularitāti, Pasaules čempionāta rašanās bija tikai laika jautājums. Pirmais solis šajā virzienā bija Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA dibināšana 1904. gadā, kurā piedalījās futbola federācijas no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Spānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices. Pirmais oficiālais starptautiskais mačs šīs federācijas ietvaros notika 1904. gada 1. maijā, kad savā starpā tikās Beļģijas un Francijas komandas.[2] Ņemot vērā arvien pieaugošo olimpiskā futbola turnīra popularitāti kļuva skaidrs, ka nepieciešamas atsevišķas pasaules līmeņa sacensības, par kuru rīkošanu FIFA vadība vienojās 1928. gada kongresā. Sacensībām, kas tika nosauktas par Pasaules kausu, bija jānotiek pēc diviem gadiem 1930. gadā no 13. līdz 30. jūlijam Urugvajā, kas tika izvēlēta pateicoties uzvarai 1928. gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā Amsterdamā, kā arī valsts neatkarības 100 gadu svinībām un Urugvajas valdības pretimnākšanai.[3]

Šis turnīrs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bija pirmais- tam nebija arī kvalifikācijas turnīra, jo ielūgumi tika nosūtīti visām FIFA dalībvalstīm, kam vajadzēja tikai apstiprināt savu dalību. Par spīti tam, sacensībās piedalījās tikai 13 komandas, no tām 7 bija no Dienvidamerikas, 2 no Ziemeļamerikas un tikai 4 no Eiropas. Tam par iemeslu vistiešākajā veidā bija tālais un dārgais ceļš līdz norises vietai, jo bez tālaika ierobežotajām transporta iespējām, arī tobrīd Eiropā plosījās ekonomiskā krīze visā tās plaukumā. Līdz noteiktajam termiņam, 1930. gada 28. februārim, nebija pietiekusies neviena komanda no Eiropas un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) personīga iejaukšanās laboja šo situāciju, jo viņam izdevās piesaistīt Franciju, Beļģiju, Rumāniju un Dienvidslāviju.[4] Jāpiebilst, ka šī Eiropas komandu masveida neierašanās krietni pabojāja ieplānotos svētkus, kam par godu Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika uzcelts pilnīgi jauns stadions „Estado Centenario” (attēlā) ar 100 000 skatītāju vietām un pašu čempionātu bija paredzēts ietvert plašajās neatkarības dienas svinībās.[5] Aizvainojuma dēļ Urugvajas komanda demonstratīvi neieradās uz nākošo čempionātu Itālijā, kas ir vienīgais gadījums Pasaules kausa vēsturē, kad čempioni atsakās aizstāvēt savu titulu, tāpat šīs valstis izpelnījās arī FIFA nosodījumu.[6]

Mazais komandu skaits tomēr nebija šķērslis plānotajiem futbola svētkiem, kas izvērtās visai grandiozi. Komandas tika sadalītas 4 grupās, kuras uzvarētājs tālāk iekļuva pusfinālā. Pirmā spēle Pasaules kausa vēsturē norisinājās 1930. gada 13.

jūlijā starp Francijas un Meksikas izlasēm, kura noslēdzās ar Francijas uzvaru 4 :1. Šajā spēlē francūzis Lisjens Lorāns (Lucien Laurent) kļuva par pirmo vārtu guvēju Pasaules kausa vēsturē.[7] Konspektīvi runājot, grupas un grupu turnīra rezultāti bija sekojoši[8]: