Vēsture. Cita Vēsture

Spriežot pēc TV ziņu sižetiem par biežajām apšaudēm un arī kino filmām, ASV ir bēdīgi slavena ar savu ieroču izplatību iedzīvotāju vidū un atsevišķu sabiedrības grupu, pārsvarā Dienvidu štatu un melnādaino kvartālu iedzīvotāju, apmātību ar ieročiem un šaušanu. Pateicoties liberālajiem likumiem, ASV personīgo šaujamieroci nēsā gandrīz vai katrs otrais pilsonis, taču droši vien tikai retais zina, kādēļ, tas tā ir, ka atšķirībā no lielākā vairuma pasaules valstu, šeit iespējas tikt pie šaujamieroča ir praktiski neierobežotas. Tad nu mēģināsim ieviest skaidrību šajā jautājumā.

• Principā, sakne mūsdienu situācijai, ir iedēstīta jau ar 1791. gadā pieņemto Tiesību Bilu (Bill of Rights), kas bija Konstitūcijas papildinājums ar mērķi skaidri noteikt iedzīvotāju tiesības. Tā otrais punkts nosaka: „Brīvās valsts drošībai Ir nepieciešama labi vadīta milicija, iedzīvotāju tiesības turēt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt ierobežotas.” Kāds ir šī tik liberālā likuma mērķis? Pavisam vienkārši- teorētiski tādā veidā paredzēts dot iespēju iedzīvotājiem aizsargāties kā no vienkāršiem noziedzniekiem, tā no ārvalstu iebrucējiem vai arī negodprātīgas vietējās valdības, ja tāda pēkšņi nāktu pie varas.[1] Dienvidu štatos svarīgs aspekts bija arī vergu savaldīšana. Iedomājieties, cik grūti būtu valdībai savaldīt tiešām neapmierinātu tautu, ja katram otrajam mājās ir šaujamierocis.
• Kopš tā laika ir izdoti daudzi un dažādi likumi, kas regulē ieroču apriti, to rezultātā izveidojušos situāciju tad arī mēģināsim aptuveni aprakstīt (aptuveni tādēļ, ka katrā štatā likumi mazliet atšķiras). Kas tad ASV var iegūt šaujamieroci? Principā jebkurš, izņemot 1968. gada Ieroču likumā noteiktās kategorijas, proti, tie, kas nav sasnieguši noteiktu vecumu- 18 un 21 gadu dažādām ieroču kategorijām, noziedznieki, nepieskaitāmie, tendētie uz vardarbību, nelegālie imigranti un visbeidzot personas, kas atteikušās no ASV pilsonības.[2] Cita starpā viens no šī likuma mērķiem bija pārtraukt ieroču un munīcijas tirdzniecību pa pastu. Likumi dažādos štatos būtiski atšķiras, taču lielākajā daļā štatu nepieciešama speciāla licence, kuru gan nav pārāk grūti iegūt (piemēram, Kanzasas un Ņūmeksikas štatos nav pat nepieciešams sertifikāts par ieroča lietošanas un drošības kursu iziešanu[3]). Citos štatos licenci izdod vietējā amatpersona, piemēram, ciema šerifs, bet Aļaskā un Vermontā vispār nav nepieciešamas atļaujas.[4] Līdz ar to situācija, ka pensionārei somā starp iepirkumiem atrodas arī pistole, šeit nav nekāds pārsteigums.
• Ko tad īsti amerikānis var turēt mājās? Salīdzinot ar citām valstīm – faktiski jebko. Ieroči iedalās 3 kategorijās. 1. garstobra ieroči, jeb medību un sporta ieroči klasiskā izpratnē, 2. kategorija – pistoles un revolveri, un 3. kategorija – automātiskie un pusautomātiskie ieroči. Tieši 3. kategorija raisa visvairāk diskusiju, jo lielākajā daļā pasaules valstu automātiskie ieroči privātpersonām ir pilnībā aizliegti. Līdz ar Šaujamieroču Īpašnieku aizsardzības likuma (Firearms Owner’s Protection Act) pieņemšanu 1986. gadā ASV ir aizliegts privātpersonām turēt automātiskos šaujamieročus, kas ražoti pēc 1986. gada, savukārt uz vecākiem ieročiem tas neattiecas.[5] Arī patronas var tirgot jebkurā veikalā bez speciālas licences. Līdz ar to ASV mājās var brīvi turēt attiecīga vecuma automātu. Bez tam atļauts turēt jaunākas vietējā ražojuma automātisko ieroču pusautomātiskās versijas, kas būtībā ir tas pats armijas izmantotais automāts, tikai bez iespējas šaut kārtām. Rezultātā- pēc Federālā izmeklēšanas biroja statistikas 1997. gadā ASV bija reģistrēti 129 miljoni privāto šaujamieroču.[6]Jāpiebilst, ka iedzīvotāju skaits ASV tobrīd bija 266 miljoni, līdz ar to variet izrēķināt īpatsvaru.[7]

• Ņemot vērā iepriekš rakstīto, nav brīnums, ka daudzviet ASV zeļ „ieroču kults” un ir daudzas un dažādas organizācijas, sevišķi tā saucamajos Dienvidu štatos. Vecākā un populārākā no tām ir 1871. gadā dibinātā Nacionālā Ieroču Asociācija (National Rifle Association) jeb īsāk NRA, kurā ir aptuveni miljons biedru. Tā nodarbojas ar pilsoņu tiesību uz ieročiem aizsardzību, šaušanas kā sporta popularizēšanu, jaunatnes apmācību, žurnālu izdošanu un tamlīdzīgām lietām.[8] Par spīti citu, pārsvarā cilvēktiesību organizāciju, kritikai tā ir viena no ietekmīgākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Lai gan, apskatot zemāk redzamās reklāmas zināmas aizdomas par apmātību tur rodas.

Pēc iepriekš redzētajiem video, epizode no Sašas Barona Koena darbības, kur viņa varonis Borats viesojas līdzīgā organizācijā vairs neliekas nemaz tik iestudēta.

[1] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[2]http://www.nraila.org/federalfirearms.htm#summary

[3] http://www.tn.gov/safety/handgun/apprequirements.htm

[4] http://gunowners.org/vtcarry.htm

[5] http://www.libraryindex.com/pages/1735/Firearm-Laws-Regulations-Ordinances-FIREARMS-OWNERS-PROTECTION-ACT-1986.html

[6] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[7] http://www.census.gov/prod/3/98pubs/p23-194.pdf

[8] http://www.nra.org/aboutus.aspx

Mūsdienās daudziem ir viedoklis, ka tā ir klaja netaisnība, ja cietumos noziedznieki par valsts naudu dzīvo daudz labākos apstākļos un ēd bagātīgāk kā daudzi maznodrošinātie un pensionāri. Piekrist vai nepiekrist šādam viedoklim, tā ir katra paša darīšana, bet interesanti, ka pasaulē ir kāda vieta, kur liekas, ka laiks šai ziņā ir pagriezts atpakaļ un tas ir viens no Arizonas štata Marikopas apgabala (Maricopa County) cietumiem netālu no Fīniksas, kurā jau no 1993. gada dzīve līdzinās tai, kāda redzama klasiskās filmās par gangsteriem.

• Galvenais vaininieks šajā jautājumā ir apgabala šerifs Džo Arapaio (Joe Arapaio), kurš izpelnījies plašu cilvēktiesību aktīvistu un Republikāņu partijas pretinieku kritiku par savu visai konservatīvo un radikālo pieeju cīņā ar noziedzību un nelegālo imigrāciju. Tā 2005. gadā viņš izdeva tā saukto „Koijotu likumu” (Coyote Law) ar kuru stigri vērsās pret nelegālo imigrāciju, to pielīdzinot kriminālam noziegumam un sēdinot cietumā ne tikai cilvēku kontrabandistus, bet arī pašus imigrantus, kā nozieguma līdzdalībniekus. Bez tam tika izveidotas arī speciālas militarizētas komandas, kas nodarbojās ar šo pārkāpēju ķeršanu. Cilvēktiesību aizstāvji šajā rīcībā saskatīja rasismu pret latīņamerikāņiem. Taču šis nav vienīgais šerifa radikālais paņēmiens, jo arī ideja ņemt pirkstu nospiedumus visiem bērniem, kā arī veca, atbilstoši izrotāta tanka izmantošana, lai izglītotu bērnus narkotiku atkarības jautājumos. Taču pats kolorītākais un, neapšaubāmi populārākais „Amerikas stingrākā šerifa,” kā viņš pats sevi pasludinājis, sasniegums neapšaubāmi ir apgabala cietums.

• Cietumnieku nedienas sākās 1993. gadā, kad šerifa kungs ieguva lielu daudzumu vecu armijas telšu un uzslēja tās cietumam pieguļošajā teritorijā, apvelkot apkārt elektrisko žogu un sargtorņus. Tādējādi viņš ar minimālām izmaksām atrisināja cietumu pārslogotības problēmu, pie viena piebilstot, ka ne jau nu tāpēc vien laidīs ārā noziedzniekus. Tā nu aptuveni 2000 noziedznieku dzīvo zem klajas debess tuksnesī kur dienā teltīs temperatūra sasniedz pat +65⁰C. Uz ieslodzīto sūdzībām par karstumu Amerikas stingrākais šerifs atbildēja, ka ASV karavīri Irākā darbojas vēl lielākā karstumā valkājot visu ekipējumu un bruņas, un tā kā viņi nav izdarījuši nelietības, tad cietumnieki varot mierīgi aizvērt mutes.

• Arī sadzīves apstākļi ir šajā cietumā ir visai spartiski, jo ar karbonādēm tur nevienu nebaro. Nav jau gluži slavenais variants ar maizi un ūdeni, taču šerifs kādā intervijā lielījās, ka viena ieslodzītā ēdināšanai tērējot 40 centus dienā, bet dienesta suņiem 1 dolāru un 15 centus, jo suns atšķirībā no noziedznieka godīgi strādājot. Par šiem 40 centiem tiek nodrošinātas visas nepieciešamās kalorijas, taču cik tas viss ir kvalitatīvs un garšīgs, atliek vien minēt. Tāpat cietumniekiem jānēsā strīpaini kostīmi un rozā krāsas apakšveļa. Kāpēc tieši rozā? „”Jo viņi nevar ciest šo krāsu,” atbildēja šerifs.
• Slavenas ir arī 1995. gadā izveidotās „ķēžu komandas,” kurās ieslodzītie iesaistās sabiedriski derīgos darbos ārpus cietuma – pārsvarā dažāda veida tīrīšanas, krūmu ciršana un bezpajumtnieku apglabāšana. Ieslodzītie strādā saslēgti ķēdēs un bruņotu sargu uzraudzībā. Lai parādītu, ka viņa cietumā nav vietas dzimumu diskriminācijai, 1996. gadā ķēžu komandas tika ieviestas arī sievietēm. Jāpiebilst, ka nekāds atalgojums par šiem darbiem netiek maksāts.

• Cietumā darbojas arī daudz un dažādi aizliegumi. 1998. gadā tika aizliegta kafija, jo tai nav uzturvērtības, tāpat ir aizliegta tabaka, ko pielīdzina narkotikām, un pornožurnāli. Tiek veiktas regulāras kratīšanas un ieslodzīto pārbaudes, ko veic speciāla militarizēta komanda ar praktiski neierobežotām pilnvarām, un par katru sīkāko pārkāpumu pienākas karceris. Tāpat ieslodzītajiem tika atslēgta televīzija. Pēc sūdzībām TV pārraides gan tika atjaunotas, taču bija pieejami tikai 2 kanāli- Disneja multfilmas un laika ziņu kanāls, lai ieslodzītie zinātu cik karsts būs rīt, kad šiem būs jāiet strādāt.
• Nav jau tā, ka šajā ieslodzījuma vietā nebūtu itin nekādu izklaides iespēju. Darbojas cietuma radiostacija, kas 4 stundas dienā pārraida klasisko mūziku, patriotiskas dziesmas un izglītojošus materiālus. 2007. gadā tur norisinājās konkurss „Ieslodzīto elks” (Inmate Idol,) kas bija populārā šova Amerikāņu elks (American Idol) vietējā versija. Galvenā balva uzvarētājam bija picas, hamburgeri un piena kokteiļi visai viņa teltij.

• Džo Arapaio saņem regulāru kritiku no cilvēktiesību organizācijām, tai skaitā Amnesty International un daļas vietējo iedzīvotāju. Tomēr lielākai daļai viņš laikam patīk, jo no 1993. gada viņš bez problēmām ir daudzkārt pārvēlēts amatā. Pēdējā laikā gan viņam ir jārēķinās arī ar prezidenta Obamas nepatiku, kādēļ nācies mīkstināt imigrācijas politiku un vairs nemest visus noķertos imigrantus pa taisno cietumā. Attiecībā uz savadabīgajiem apstākļiem aprakstītajā cietumā viņa atbilde kritiķiem ir vienkārša: „Šeit nav Ritz-/Carlton viesnīca, ja nepatīk – nenāciet atpakaļ.”