Vēsture. Cita Vēsture

Nu beidzot atkal ir pienācis laiks iepazīstināt jūs ar kārtējo ķerto cilvēku, kuram ir iegadījies tas gods būt par kādas valsts vadītāju. Un mūsu šīsdienas varonis ir bijis patiešām traks un negants, savas pārliecības realizēšanā un tās iemācīšanā savas valsts iedzīvotājiem, faktiski viņa valdīšana ir bijusi tik traka, ka viņš bez problēmām var stāties blakus Staļinam vai Čingishanam. Un pats trakākais, ka visas šīs zvērības tika pastrādātas pilnīgi absurdas idejas vārdā. Iepriekšminētais personāžs ir Salots Sars, kurš pasaulē plašāk pazīstams ar segvārdu Pols Pots- Kambodžas komunistu, jeb Sarkano khmeru līderis no 1975. līdz 1979. gadam- rūdīts, nelokāms komunists, kas mūsdienās varētu radīt sajūsmu vien biedram Alfrēdam. Tad nu nedaudz iepazīsimies ar šī onkuļa varoņdarbiem.

• Pēc varas pārņemšanas valstī pilsoņu kara rezultātā un caurcaurēm korumpētā karaļa Sihanuka režīma patriekšanas viņš tika uzņemts ar sajūsmu, taču tautas prieki nebija ilgi, jo minētajam kungam bija savi ieskati par to, kādai jābūt sabiedrībai, un, ticiet man, tie BIJA eksotiski. Smeļoties iedvesmu no radikālajiem franču sociālistiem (jaukais vīrs bija ilgus gadus skolojies Parīzē), kā arī Marksa un Engelsa, viņš iedomājās kardināli pārveidot sabiedrību. Tā kā rūpniecības Kambodžā faktiski nebija, par ideālu tika pieņemts nabadzīgais zemnieks, ko uzskatīja par „lauku proletariātu.” Jāpiebilst, ka šie Kambodžas zemnieki bija apbrīnojami nabadzīgi un gandrīz 100% analfabēti, kas savā mūžā nebija redzējuši ne elektrību, ne automašīnu un pat naudu. Tā nu visiem tagad vajadzēja tiem līdzināties un kļūt par nabadzīgiem zemniekiem šī vārda vistiešākajā nozīmē. Galvenā doma bija attīstīt vispirms lauksaimniecību un tad industriālo ražošanu lai Kambodža kļūtu par attīstītu valsti un visi vienlīdzīgie cilvēki tad laimīgi sildītos komunisma saulītē.

• Lai to sasniegtu, vajadzēja likvidēt pilsētas, ko režīms uzskatīja par bagātības, samaitātības un visu citu nelaimju iemiesojumu. Galvaspilsētas Pnompeņas 2,5 miljoni iedzīvotāju tika padzīti no mājām (arī kustēties nespējīgie slimnieki tika izdzīti no palātām, jo rīkojums paliek rīkojums) un bez jebkāda nodrošinājuma tika dzenāti no viena valsts gala uz otru, lai viņos „likvidētu pilsētas samaitājošo ietekmi” un padarītu par krietniem lauciniekiem. Galvaspilsētā palika gandrīz tikai valsts iestādes, kas arī kļuva par „lauku” kopienām, piemēram, ārlietu ministrijas pagalmā bija lauks, kurā tad arī visi darbinieki paši visu audzēja. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pilsētas parkus un pat ielas un basketbola laukumus, jo zemnieks ir nabadzīgs un ar mašīnu nebrauc, tāpēc ielu nevajag, tāpat viņam visu laiku smagi jāstrādā un nav laika tādiem niekiem kā basketbols. (varat mēģināt uzburt ainiņu kā izskatītos Rīgas centrs tādā gadījumā).
• Bet labākais bija vēl tikai priekšā, jo šis komunisma paveids ļoti ātri nonāca līdz absurdam. Tie režīma pretinieki (kas faktiski bija visi tie, kas nebija analfabētiski nabagi) kas netika nošauti, tika nosūtīti uz laukiem „pāraudzināšanai,” kā rezultātā inteliģenti (kontrrevolucionāra skaitījās pat briļļu nēsāšana), ārsti, uzņēmēji un pārējie bija spiesti strādāt lauku darbus un dzīvot badā. Tas, ka tādējādi faktiski sabruka visa valsts nebija svarīgi. Par jebkuru, pat vismazāko „kontrrevolucionāro” darbību (arī saslimšana skaitījās kontrrevolucionāra) vai pat darba kavējumu sekoja sods, sākot no pārtikas devas atņemšanas līdz pat nāvessodam. Represijas, spīdzināšanas un patstāvīgs terors pret „saulainās nākotnes” ienaidniekiem kļuva par ikdienu.
• Protams, tika likvidēts privātīpašums, taču šeit tas notika tik smagā formā, ka valsts noteica visiem iedzīvotājiem vienādu apģērbu- melnu kreklu, bikses un sarkanu lakatu ap kaklu (uzskatāmi redzams apakšējā attēlā), un aizliedza mājās gatavot ēst, jo visiem bija jāēd kolektīvi gatavotās maltītes pēc kolektīvi padarīta darba. Lai likvidētu pēdējās privātīpašnieciskās tieksmes, tika likvidēta ģimene- vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķi, bērnus ieņēma ar valsts rīkojumu un tos audzināja speciālos centros. Par darbu nemaksāja neko, jo bija likvidēta arī nauda kā tāda un visu nodrošināja valsts, bet tas, protams, atkal bija nekas. Valstī plosījās bads, bija sabrukusi veselības aizsardzības sistēma, tajā pat laikā iedzīvotāji nedrīkstēja vākt no kokiem nokritušus augļus, jo tie pieder valstij.

• Un jocīgākais ir tas, ka pats Pols Pots visus šos gadus nevis sildījās varas saulītē, bet gan lielākoties dzīvoja pagrīdē kā jau rūdīts komunists. Pirms nākšanas pie varas viņš 20 gadus slapstījās pa džungļiem, regulāri mainīdams savus segvārdus. Šis ieradums saglabājās arī pēc varas iegūšanas, kad viņš dzīvoja noslēgtu dzīvi, nemīlot rādīties sabiedrībā, tiesa ēšanas jautājumā viņš ar tautiešiem nesolidarizējās un badu necieta. Šīs pagrīdnieka prasmes viņam noderēja, jo 1979. gadā kaimiņos esošajai Vjetnamai apriebās iepriekš aprakstītais farss, ko nācās pārciest arī Kambodžā dzīvojošajiem vjetnamiešiem, un Vjetnamas armija ātri vien ietrieca Polu Potu ar visiem viņa Sarkanajiem khmeriem atpakaļ džungļos, kur viņš cīnījās līdz pat savai nāvei 1998. gadā. Šie 4 „sociālisma iekarojumu” gadi jau tā nabadzīgajai valstij maksāja pilnīgu sabrukumu un pēc dažādiem aprēķiniem 1 līdz 3 miljonus cilvēku dzīvību, kas pesimistiskajā scenārijā ir aptuveni ceturtdaļa valsts iedzīvotāju.

Mēs iesakām:

Ne jau visām draudzīgajām padomju republikām pēc 1991. gada tā paveicās, kā trim Baltijas valstīm. Lielā daļā no bijušajām PSRS republikām arī pēc neatkarības atgūšanas demokrātija bija visai nosacīta vai arī tās nebija nemaz, un vara nokļuva dažādu šauru grupējumu, kā arī autoritāru vai pat diktatorisku vadītāju rokās. Par jautrāko no šim valstīm uzskatāma Turkmenistāna, kur pie varas palika bijušais komunistiskās partijas līderis Saparmurats Nijazovs, kas plašāk pazīstams ar titulu „visu turkmēņu tēvs,” jeb Turkmenbaši. Šīs Vidusāzijas valsts līderis valdīja ar absurdu vērienu, kas izsauca sašutumu Eiropas cilvēktiesību aizstāvjos un apsmieklu visā civilizētajā pasaulē, jo tās iedzīvotājiem, protams, Turkmenistānā nebija jādzīvo. Šeit būs daži spilgtākie viņa valdīšanas „sasniegumu” piemēri.

• Minētā visnotaļ solīdā kunga valdīšanas laikā viņa personības kults sasniedza atbaidošus apmērus, jo viņa ģīmetne atradās visās malās, pat uz pārtikas produktu iepakojumiem. Tāpat neviens nezina precīzu viņam veltīto pieminekļu skaitu, taču galvaspilsētas Ašhabadas centrā tika uzcelts viņa galvenais piemineklis, kas ir 14 metrus augsts, apzeltīts un griežas līdzi saulei. Taču tas vēl nebija trakākais, proti, viņš lika mainīt kalendāru janvāra mēnesi nosaucot savā vārdā, savukārt, aprīli – savas mātes Gurbansoltanas Edžes vārdā, bet pārējos mēnešus citos tautai vai sev nozīmīgos vārdos. Pieminēt to, ka katrā pilsētā ir viņam vai viņa mātei ar godu nosauktas ielas, un ir pat pilsēta ar nosaukumu Turkmenbaši, droši vien ir lieki.

• Tāpat dižais Saparmurats bija arī „ģeniāls” rakstnieks, kura darbs- turkmēņu tautas svētā grāmata „Ŗuhnama” jeb „Dvēseles grāmata” kļuva par valsts galveno grāmatu un izglītības sistēmas pamatu, kura jācitē pie katras iespējas gan pamatskolā, gan augstskolā un pat autovadītāja eksāmenā.Tai par godu ir nosaukts septembra mēnesis, dibināta speciāla zinātnes nozare, kas nodarbojas ar tās pētniecību un, protams, uzcelts milzīgs piemineklis Ašhabadas centrā.

• Arī vairāki viņa izdotie likumi pelna ievērību, turklāt pats izdevējs šos likumus bieži vien neievēroja. Ar likumu bija aizliegts, piemēram, krāsot matus, taču pats vadonis, par spīti cienījamam vecumam, gandrīz vienmēr bija perfekti tumšmatains. Ar paskaidrojumu, ka turkmēņu sievietes ir skaistas no dabas, tika aizliegta kosmētikas lietošana televīzijas raidījumos. Tāpat valstī tika aizliegti zelta zobi, jo savādāk starptautiskie palīdzības devēji neticēšot, ka valstī ir nabadzība. Tāpat, kā turkmēņu kultūrai svešas parādības tika aizliegta opera, balets un gari mati vīriešiem. Iespējams, vienīgais viņa izdotais saprātīgais likums bija 2005. gada fonogrammas lietošanas aizliegums.
• Vērā ņemama bija arī viņa veiktā „strukturālā reforma” medicīnā, no kuras varētu iedvesmoties arī mūsu reformatori, proti, 2005. gadā tika slēgtas visas Turkmenistānas slimnīcas izņemot tās, kas atradās galvaspilsētā, jo vadonis uzskatīja, ka slimnieki itin mierīgi var atbraukt ārstēties uz Ašhabadu. Tāpat viņš atcēla Hipokrata zvērestu, tā vietā liekot ārstiem zvērēt sev.  Tāds pats liktenis piemeklēja arī bibliotēkas, jo tās nevienam neesot vajadzīgas. Ne mazāk iespaidīga bija arī 2006. gada pensiju reforma, kuras rezultātā trešdaļai valsts pensionāru pārtrauca maksāt pensijas, bet pārējiem samazināja. Turklāt, pirmajiem bija arī jāatdod valstij atpakaļ iepriekšējos divos gados izmaksātā nauda. Vai nav lieliska ideja kā sabalansēt budžetu?

Nezin kādi vēl fantastiski likumi tiktu izdoti, reformas veiktas un brīnumi sastrādāti, ja vien 2006. gada 21. decembrī Saparmurats Nijazovs nebūtu aizgājis aizsaulē. Lai arī demokrātija līdz Turkmenistānai tā arī nenonāca, jo viņa vietu ieņēma Gurbenguli Berdimuhamedovs, tomēr jaunais vadonis nebija sajūsmā par priekšgājēja „reformām” un dižajiem darbiem, līdz ar ko arī valsts eksotika sāka jūtami mazināties.

Mēs iesakām:

Tā kā mūsu mērķis ir sagādāt Tev, cienījamo lasītāj, kādu jautrāku brīdi pelēkajā ikdienā, tad ar šo mazo rakstiņu iesāksim regulāru tradīciju apskatīt visādas ekscentriskas vēsturiskas personas, no visādiem, pārsvarā 3. pasaules kaktiem.

Un sāksim uzreiz pa nopietno- ar „Āfrikas Hitleru” un „Ugandas miesnieku” ģenerāli Idi Aminu Dadu, kurš neskatoties uz 300 000 nogalināto savas valsts iedzīvotāju laikā no 1971. – 1979. gadam, neapšaubāmi ir kolorīta persona. Nu spriediet paši:

• Viņš ir neapšaubāmi vērienīgākā titula īpašnieks, kura priekšā nobāl visi Ģenerālisimusi un Tautu tēvi un Vadoņi, pie tam šo titulu viņš sev piešķīra pats. Tātad viņš sevi pilnā vārdā lika godāt sekojoši: „Viņa Ekselence, Prezidents uz mūžu, Feldmaršals, Al- Hadži, Doktors Idi Amins, VC, DSO, MC, !Visu dzīvnieku uz zemes un zivju jūrā pavēlnieks!, Britu Āfrikas impērijas iekarotājs kopumā un Ugandas atsevišķi”
• Viņš bija liels peldēšanas entuziasts, un arī oficiālos pasākumos nelaida garām iespēju nopeldēties baseinā, bieži vien nenovelkot uniformu. Savās personīgajās viesībās Amins, savukārt, rīkoja peldēšanas sacensības, kurās itin bieži arī uzvarēja, jo citi uzvarētāji parasti tika uz līdzenas vietas izbaroti krokodiliem.
• Varbūt tieši kāre uz peldēšanu izskaidro to, ka viņš savā vārdā nosaucis arī ezeru, proti, Edvarda ezeru uz Ugandas un Kongo robežas.
• Viņš arī lika baltajiem galvaspilsētas Kampalas iedzīvotājiem nēsāt sevi ar visu troni pa pilsētu un krist savā priekšā ceļos, bet tas viņa netraucēja gribēt uzstādīt pieminekli Ādolfam Hitleram. Šajā attēlā gan viņa troni nēsā 4 britu biznesmeņi, bet lietussargu tur zviedru biznesmenis, un tas notiek oficiāla ārvalstu diplomātu pasākuma laikā.

• Viņš esot glabājis ledusskapī iekonservētas savu politisko pretinieku galvas, kuras mīlējis laiku pa laikam izlikt sev apkārt uz „pārrunām” lai katram varētu pateikt ko par viņu domā.
• Un visbeidzot, pastāv arī tieši neapstiprinātas aizdomas, ka „visu zvēru uz zemes un zivju jūrā pavēlnieks” ir personīgi piekopis kanibālismu.

Tādējādi, nav brīnums, ka Ugandas vadītājs pagājušā gadsimta 70. gados tika uzskatīts par politisku klaunu un apsmiekla objektu, tiesa viņa valsts iedzīvotājiem, visticamāk smiekli nenāca.

PS. Plašāk šis jautrais zellis ir aplūkojams mākslas filmā ”Pēdējais Skotijas karalis” (The Last King of Scotland), ir vērts noskatīties, vēsturiskais attēlojums i visai precīzs.

Mēs iesakām: