Vēsture. Cita Vēsture

Dažāda veida nogalināšana, diemžēl, ir bijusi neatņemama, lai arī reizēm nepieciešama, vēstures sastāvdaļa visos laikos, un jau kopš loka un bultas izgudrošanas, precīzi šāvēji ir iemantojuši plašu slavu un atzinību, sevišķi attiecīgās situācijās. Viens no šādiem leģendāriem kareivjiem tālu pārspēj visus pārējos, turklāt savus vēsturiskos darbus ir veicis salīdzinoši nesen – 1939./40. gada ziemā. Šīs leģendas vārds ir Simo Heihe (Simo Häyhä), un viņš Padomju Savienības – somijas Ziemas kara laikā pašrocīgi nogalināja vairāk pretinieku kā jebkurš cits visā zināmajā karu vēsturē, protams, ja neskaitam lidotājus, kuri nometa bumbas uz Hirosimu un Nagasaki.

Kad 1905. gada 17. decembrī, vienkāršā somu zemnieku ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Simo, neviens vēl nenojauta, ka pēc 35 gadiem šis vārds vien iedvesīs bailes Somijā iebrukušajiem sarkanarmiešiem un kļūs par varonības apzīmējumu visai somu tautai. Nebija jau tā, ka viņa īpašās prasmes būtu radušas no nekurienes un karam sākoties, viņš būtu devies kaujā taisnā ceļā no kartupeļu lauka bez jebkādām priekšzināšanām. Somijas pilsoņu kara laikā, vēl būdams pusaudzis, viņš karoja „balto somu” pusē, pret Padomju Krievijas atbalstītajiem „sarkanajiem somiem,” savukārt no 1925. gada pildīja obligāto dienestu Somijas armijā un pēc tās darbojās Civilajā gvardē, kas ir analogs mūsdienu Latvijas Zemessardzei. Tāpat viņš aktīvi piedalījās arī šaušanas sacensībās, kurās guva atzīstamus rezultātus, piepildot savu māju ar trofejām.[1]  Visādi citādi viņš bija parasts Somijas lauku iedzīvotājs.

Tā arī viņa dzīve visticamāk būtu mierīgi aizritējusi kopjot laukus savā saimniecībā, ja vien 1939. gada ziemā biedram Staļinam nebūtu radusies nepārvarama vēlme pārvietot robežu apzīmējošos stabus vairāk uz rietumiem, izvietot Somijā savas karabāzes un uzspiest tādu pat „Savstarpējās palīdzības paktu” kā Baltijas valstīm. Somi, protams, atteicās un tā rezultātā viņu nelielajai valstij uzbruka nepilns miljons slikti ģērbtu un ekipētu sarkanarmiešu ar milzīgu tehnikas pārspēku. Tobrīd vēl neviens no viņiem, tai skaitā arī vadoņi Maskavā nezināja uz kādām problēmām viņi ir parakstījušies. Mazā Somija un mazais (tikai 1 metru 60 centimetrus garais) Simo Heihe nebūt netaisījās tik viegli padoties, un sagādāja pamatīgas galvassāpes iebrucējiem.

Faktiski, šīs personas dzīvesstāsts Ziemas kara dienās vairāk izklausās pēc „Rembo” filmas scenārija, ar to atšķirību, ka tas nav izdomāts. Heihem karš notika Kollas upes pozīcijās- izcili mežonīgā apvidū uz ziemeļiem no Lādogas ezera, ko faktiski klāja pirmatnēja taiga, kurā valdīja līdz pat -40. grādu sals. Un, neskatoties uz milzīgo pretinieka pārspēku, kas reizēm sasneidza pat simt reizes,  karoja viņš tiešām veiksmīgi, tāpat kā pārējie somu kareivji. Būdams pazīstams ar apvidu, pieradis pie bargajiem dabas apstākļiem, labi maskējies un apveltīts ar šāvēja talantu un izcilām kaujas iemaņām, Simo Heihe šāva iebrucējus burtiski vienu pēc otra, sasniedzot 505 oficiāli apstiprinātus un vēl 38 neapstiprinātus iznīcinātos pretiniekus.[2] Kā jau snaiperis, par saviem mērķiem viņš parasti izvēlējās virsniekus un smago ieroču apkalpes.

Turklāt, atšķirībā no lielākās daļas slaveno reālo un filmās redzamo snaiperu, savu darāmo viņš veica ar parastu standarta Somijas armijas Mosin –Nagant šauteni bez optiskā tēmekļa, kuru viņš nelietoja ne jau tāpēc, ka viņam tāda nebūtu, bet gan tādēļ, ka tēmējot caur to šāvējam jāpaceļ augstāk galva, tādējādi palielinot iespēju pretiniekam sevi atklāt. Bez minētās šautenes viņš izmantoja arī Suomi KP/31 mašīnpistoli, tādējādi piebiedrojot nogalināto skaitam vēl aptuveni 200 pretiniekus. Tādējādi viņš ir pamanījies nebūt ne ilgajās ziemas dienās no 1939. gada 26. novembra līdz brīdim, kad viņu ievainoja, nogalināt vairāk kā 700 pretiniekus, pamatoti iegūstot iesauku „Baltā Nāve.”

Attēlā: S. Heihes izmantoto ieroču paraugi.[3]

Saprotams, ka par šādiem talantiem pretējā puse nebūt nebija sajūsmā un vairākkārtīgi centās viņu iznīcināt gan ar savu snaiperu, gan artilērijas palīdzību, taču nesekmīgi, līdz pat 1940. gada 6. martam, kad kādam nezināmam sarkanarmietim izdevās ievainot slaveno snaiperi.[4] Ievainojums bija ļoti smags, jo sprāgstošā lode bija trāpījusi žoklī paņemot sev līdzi arī lielu daļu kreisā vaiga, taču Heihe izdzīvoja, kļūdams par dzīvu leģendu. Pēc kara Somijas armijas virspavēlnieks feldmaršals Mannerheims personīgi paaugstināja viņu no kaprāļa par jaunāko leitnantu, kas ir pats par sevi nebijis un unikāls gadījums somu armijas vēsturē. Tāpat viņš saņēma daudzus apbalvojumus, tai skaitā arī augstāko Somijas militāro apbalvojumu – Brīvības Krustu.

Attēlā: S. Heihe 1940. gadā pēc paaugstināšanas.[5]

Atkopšanās no smagā ievainojuma viņam prasīja vairākus gadus, pēc kā somu tautas nacionālais varonis nodzīvoja ilgu mūžu ne tik daudz gozējoties slavas saulītē ko viņš mierīgi būtu varējis darīt, cik aizvadot vienkāršu laucinieka dzīvi, nodarbojoties ar briežu medībām un suņu audzēšanu, un tikai laiku pa laikam tiekoties ar apmeklētājiem. Aizsaulē viņš aizgāja salīdzinoši pavisam nesen – 2002 gadā, gandrīz simt gadu vecumā, būdams izcils piemērs tam ko var sasniegt parasts cilvēks, kas ir pārliecināts savas valsts patriots.

Noslēgumam neliels animēts videoklips par tēmu.

[2] http://www.snipercentral.com/snipers.htm#WWII

[3] http://1.bp.blogspot.com/_HV3o_WkAScA/SxO-NyU0oiI/AAAAAAAAA60/A44srwTB_HA/s1600/Untitled-39000.jpg

[4] http://www.suite101.com/content/simo-h-yh–the-greatest-sniper–a5714

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/File:Simo_hayha_second_lieutenant_1940.png

Spriežot pēc TV ziņu sižetiem par biežajām apšaudēm un arī kino filmām, ASV ir bēdīgi slavena ar savu ieroču izplatību iedzīvotāju vidū un atsevišķu sabiedrības grupu, pārsvarā Dienvidu štatu un melnādaino kvartālu iedzīvotāju, apmātību ar ieročiem un šaušanu. Pateicoties liberālajiem likumiem, ASV personīgo šaujamieroci nēsā gandrīz vai katrs otrais pilsonis, taču droši vien tikai retais zina, kādēļ, tas tā ir, ka atšķirībā no lielākā vairuma pasaules valstu, šeit iespējas tikt pie šaujamieroča ir praktiski neierobežotas. Tad nu mēģināsim ieviest skaidrību šajā jautājumā.

• Principā, sakne mūsdienu situācijai, ir iedēstīta jau ar 1791. gadā pieņemto Tiesību Bilu (Bill of Rights), kas bija Konstitūcijas papildinājums ar mērķi skaidri noteikt iedzīvotāju tiesības. Tā otrais punkts nosaka: „Brīvās valsts drošībai Ir nepieciešama labi vadīta milicija, iedzīvotāju tiesības turēt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt ierobežotas.” Kāds ir šī tik liberālā likuma mērķis? Pavisam vienkārši- teorētiski tādā veidā paredzēts dot iespēju iedzīvotājiem aizsargāties kā no vienkāršiem noziedzniekiem, tā no ārvalstu iebrucējiem vai arī negodprātīgas vietējās valdības, ja tāda pēkšņi nāktu pie varas.[1] Dienvidu štatos svarīgs aspekts bija arī vergu savaldīšana. Iedomājieties, cik grūti būtu valdībai savaldīt tiešām neapmierinātu tautu, ja katram otrajam mājās ir šaujamierocis.
• Kopš tā laika ir izdoti daudzi un dažādi likumi, kas regulē ieroču apriti, to rezultātā izveidojušos situāciju tad arī mēģināsim aptuveni aprakstīt (aptuveni tādēļ, ka katrā štatā likumi mazliet atšķiras). Kas tad ASV var iegūt šaujamieroci? Principā jebkurš, izņemot 1968. gada Ieroču likumā noteiktās kategorijas, proti, tie, kas nav sasnieguši noteiktu vecumu- 18 un 21 gadu dažādām ieroču kategorijām, noziedznieki, nepieskaitāmie, tendētie uz vardarbību, nelegālie imigranti un visbeidzot personas, kas atteikušās no ASV pilsonības.[2] Cita starpā viens no šī likuma mērķiem bija pārtraukt ieroču un munīcijas tirdzniecību pa pastu. Likumi dažādos štatos būtiski atšķiras, taču lielākajā daļā štatu nepieciešama speciāla licence, kuru gan nav pārāk grūti iegūt (piemēram, Kanzasas un Ņūmeksikas štatos nav pat nepieciešams sertifikāts par ieroča lietošanas un drošības kursu iziešanu[3]). Citos štatos licenci izdod vietējā amatpersona, piemēram, ciema šerifs, bet Aļaskā un Vermontā vispār nav nepieciešamas atļaujas.[4] Līdz ar to situācija, ka pensionārei somā starp iepirkumiem atrodas arī pistole, šeit nav nekāds pārsteigums.
• Ko tad īsti amerikānis var turēt mājās? Salīdzinot ar citām valstīm – faktiski jebko. Ieroči iedalās 3 kategorijās. 1. garstobra ieroči, jeb medību un sporta ieroči klasiskā izpratnē, 2. kategorija – pistoles un revolveri, un 3. kategorija – automātiskie un pusautomātiskie ieroči. Tieši 3. kategorija raisa visvairāk diskusiju, jo lielākajā daļā pasaules valstu automātiskie ieroči privātpersonām ir pilnībā aizliegti. Līdz ar Šaujamieroču Īpašnieku aizsardzības likuma (Firearms Owner’s Protection Act) pieņemšanu 1986. gadā ASV ir aizliegts privātpersonām turēt automātiskos šaujamieročus, kas ražoti pēc 1986. gada, savukārt uz vecākiem ieročiem tas neattiecas.[5] Arī patronas var tirgot jebkurā veikalā bez speciālas licences. Līdz ar to ASV mājās var brīvi turēt attiecīga vecuma automātu. Bez tam atļauts turēt jaunākas vietējā ražojuma automātisko ieroču pusautomātiskās versijas, kas būtībā ir tas pats armijas izmantotais automāts, tikai bez iespējas šaut kārtām. Rezultātā- pēc Federālā izmeklēšanas biroja statistikas 1997. gadā ASV bija reģistrēti 129 miljoni privāto šaujamieroču.[6]Jāpiebilst, ka iedzīvotāju skaits ASV tobrīd bija 266 miljoni, līdz ar to variet izrēķināt īpatsvaru.[7]

• Ņemot vērā iepriekš rakstīto, nav brīnums, ka daudzviet ASV zeļ „ieroču kults” un ir daudzas un dažādas organizācijas, sevišķi tā saucamajos Dienvidu štatos. Vecākā un populārākā no tām ir 1871. gadā dibinātā Nacionālā Ieroču Asociācija (National Rifle Association) jeb īsāk NRA, kurā ir aptuveni miljons biedru. Tā nodarbojas ar pilsoņu tiesību uz ieročiem aizsardzību, šaušanas kā sporta popularizēšanu, jaunatnes apmācību, žurnālu izdošanu un tamlīdzīgām lietām.[8] Par spīti citu, pārsvarā cilvēktiesību organizāciju, kritikai tā ir viena no ietekmīgākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Lai gan, apskatot zemāk redzamās reklāmas zināmas aizdomas par apmātību tur rodas.

Pēc iepriekš redzētajiem video, epizode no Sašas Barona Koena darbības, kur viņa varonis Borats viesojas līdzīgā organizācijā vairs neliekas nemaz tik iestudēta.

[1] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[2]http://www.nraila.org/federalfirearms.htm#summary

[3] http://www.tn.gov/safety/handgun/apprequirements.htm

[4] http://gunowners.org/vtcarry.htm

[5] http://www.libraryindex.com/pages/1735/Firearm-Laws-Regulations-Ordinances-FIREARMS-OWNERS-PROTECTION-ACT-1986.html

[6] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[7] http://www.census.gov/prod/3/98pubs/p23-194.pdf

[8] http://www.nra.org/aboutus.aspx

Sen neesam apskatījuši kādu ārprātīgu iznīcināšanas mašīnu, ko savulaik izgudrojuši cilvēki. Atšķīrībā no iepriekšējā vācu supertanka P 1000, kas tā arī palika projekta līmenī, šī ierīce būs pavisam reāla, lai gan patlaban ir atrodama tikai muzejā, nevis kādas valsts arsenālā. Šoreiz runa ies par amerikāņu ražojuma bezatsitiena lielgabala (principā liela granātmetēja) šāviņu M 388, kas bija aprīkots ar mazjaudas kodollādiņu un Aukstā kara laikā, pagājušā gadsimta 60. gados atradās ASV armijas bruņojumā. Nosaukts par godu 19. gadsimta tautas varonim, karavīram un politiķim Deividam Kroketam, tas bija viens no mazākajiem kodolieročiem Pasaules vēsturē. Samērojot  izmērus, jaudu, paliekošo piesārņojumu un galvenokārt jau precedentu, ko radītu šī ieroča laišana darbā, absurdāka varētu būt tikai ar kodollādiņu pildīta rokasgranāta.

• Pie šāda ieroča izstrādes noveda ASV bailes no padomju bruņotajiem spēkiem, kas negaidīta trieciena gadījumā ļoti ātri sasniegtu Lamanšu, turklāt, ņemot vērā padomju taktiku, kurā galvenā loma atvēlēta masīvam tanku uzbrukumam, šo masu būtu ārkārtīgi grūti apturēt. Lai cīnītos ar padomju pārspēku, radās ideja izveidot mazjaudas kodollādiņu, ko varētu palaist 3 cilvēku komanda, tādējādi dodot iespēju kājnieku vienībām cīnīties ar milzīgu padomju karaspēka pārspēku. Šādas vienības bija paredzēts vajadzības gadījumā izvietot gar nepieciešamo robežu, visticamāk jau Rietumvācijas, kur tās pildītu visai spēcīgas sardzes funkcijas. Darbs pie šīs ierīces tika sākts 50to gadu beigās un jau 1962. gada 7. jūlijā slavenajā atompoligonā Nevadas štatā, kur bija uzspridzināta arī pasaulē pirmā atombumba, tika izmēģināts pasaulē mazākais kodolierocis. [1]

• M388 „Davy Crockett” izmantoja kodolgalviņu W 54, kas svēra aptuveni 23 kilogramus. Iespējamā jauda atkarībā no kodolgalviņas modifikācijas svārstījās no 10 līdz 20 tonnām trotila ekvivalenta.[2] To varēja palaist no bezatsitiena lielgabaliem – M 28, kas nodrošināja 2 km lādiņa lidojuma attālumu un M 29 ar 4 km attālumu. Iedomājieties sevi tā karavīra vietā, kas palaiž kodollādiņu tik „lielā” attālumā, ka pašam jāslēpjas no sprādziena sekām. Nekādas vadības sistēmas izņemot taimeri, ko pirms izšaušanas uzstādīja apkalpe, šim brīnumam arī nebija, līdz ar to lidojuma laikā nebija nekādas iespējas koriģēt tā kursu vai deaktivizēt.

• Rezultātā ierocis nebija diez ko precīzs, toties radītā radiācijas deva bija nāvējoša līdz 500 metriem, savukārt tie, kam palaimētos būt 300 metru zonā ap sprādziena epicentru būtu miruši jau 2 nedēļu laikā, bet tie, kas tuvāk par 150 m nekavējoties vai arī dažu stundu laikā.[3] Faktiski, ņemot vērā nelielo šāviņa lidojuma attālumu, no radiācijas bija jāsargā arī pati apkalpe, lai gan par spīti mītiem, tiešas briesmas viņiem nedraudēja. Ja neskaita radiāciju, pārējie ieroča radītie postījumi nemaz nebija tik fantastiski kā varētu likties. Protams, tie pretinieki un tehnika, kas atrastos 150 m no sprādziena epicentra, tiktu iznīcināti, taču tālāk esošajai bruņutehnikai nekāds lielie bojājumi netiktu nodarīti.[4]
• Faktiski, jāsecina, ka šis ierocis neattaisnoja uz sevi liktās cerības, jo samērojot nelielās jaudas radītos postījumus ar paliekošo radioaktīvo piesārņojumu un paša ieroča neprecizitāti, tā lietošana nebija mērķtiecīga. Iedomājieties situāciju, kas rastos gadījumā ja gar visu Rietumvācijas robežu tiktu palaisti šādi mazefektīvi lādiņi. Vairāk piesārņojuma nekā jēgas. Neskatoties uz to, laika posmā no 1956. – 1963. gadam tika izgatavoti 2100 šādi ieroči, kas saglabājās bruņojumā no 1961, līdz 1971. gadam, kad to vietā sāka izmantot daudz efektīvākas un jaudīgākas taktiskās raķetes.[5]

Atsauces:

[1] http://en.allexperts.com/e/d/da/davy_crockett_(nuclear_device).htm

[2] http://nuclearweaponarchive.org/Usa/Weapons/Allbombs.html

[3] http://www.guntruck.com/DavyCrockett.html

[4] http://www.guntruck.com/DavyCrockett.html

[5] http://www.brookings.edu/projects/archive/nucweapons/davyc.aspx

Šonedēļ medijos parādījās ziņa, ka Latvijas bruņotie spēki ir aizdevuši saviem Igauņu kolēģiem tanku, lai šie varētu pārbaudīt savu nocietinājumu izturību. Vismaz kaut kas mums ir tāds kā igauņiem nav, tas nekas, ka tikai viens. 1999. gadā no Čehijas gandrīz par velti tika iegūti trīs absolūti novecojuši padomju T 55, ko paredzēja izmantot mācību vajadzībām, taču līdz šim laikam pēc nepārbaudītām ziņām šauj visi trīs, bet brauc gan tikai viens, kas tad arī aizdots igauņiem. Bet ne par to ir stāsts, jo pats tanks, jeb drīzāk ideja par bruņotu augstas pārgājamības kaujas mašīnu, kas radās Pirmā Pasaules kara laikā nāk nevis no Lielbritānijas, kā parasti tiek uzskatīts, bet gan no mūsu pašu Rīgas.

• Pasaulē pirmais tanks, kas piedalījies reālā kaujā ir britu Mark I, kurš debitēja 1916. gada 6. septembrī. Tomēr, pirmais reāli izgatavotais tanks pasaulē nāk no Rīgas Vagonu rūpnīcas, kas gan tolaik saucās Krievu – Baltijas vagonu rūpnīca. Tās meistara A. Porohovščikova konstruētais tanks “Вездеход” – tulkojumā „Visurgājējs” pirmoreiz izbrauca no darbnīcas 1915. gada 18. maijā, jeb veselu pusgadu pirms Mark I izmēģinājuma modeļa parādīšanās.
• 1914. gadā, sākoties 1. Pasaules karam Rīgas Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcas meistars 23 gadus jaunais talants A. Porohovščikovs (cita starpā konstruējis arī vairākas veiksmīgas lidmašīnas) piedāvāja armijas vadībai izgatavot bruņotu kaujas mašīnu, ko mūsdienās pazīstam kā tanku. Vadībai jaunā ideja gāja pie sirds un tika dota atļauja izmēģinājuma modeļa izgatavošanai, piešķirot šim nolūkam 9660 rubļus, kas tam laikam bija visai ievērojama nauda. Darbs pie tanka tika sākts 1915. gada februārī Rīgā izvietotajā Ņižņijgorodas kājnieku pulkā, un jau pēc 4 mēnešiem jaunais tehnikas brīnums bija gatavs izmēģinājumiem. Tanka projekts izskatījās sekojoši:

• Rezultātā izdevās 3, 5 m. gara un 2 m. plata mašīna, kas svēra aptuveni 4 tonnnas. Šim agregātam bija visi mūsdienu tankiem raksturīgie elementi – bruņas (tās gan aizsargāja tikai no kājnieku ieroču lodēm, bet tam laikam ar to pilnībā pietika), kāpurķēdes un grozāms tornis (britu Mark I tāda, starp citu, nebija). Kāpurķēde gan bija viena, toties ļoti plata- pa visu korpusa apakšu, bet stūrēts tanks tika ar palīgriteņiem abās korpusa pusēs. Tās maksimālais ātrums sasniedza 25 km/h, kas bija četrreiz ātrāks par britu un franču pirmajiem tankiem. Ievērību pelna arī bruņu konstrukcija, jo tās bija daudzslāņainas, kas apsteidz savu laiku par vairākiem gadu desmitiem. Tāpat tā korpuss bija ūdensnecaurlaidīgs, līdz ar to mašīna varēja pārvarēt ūdens šķēršļus. Tanku bija paredzēts bruņot ar ložmetēju (izmēģinājuma modelim (attēlā) torņa vēl nebija) un to vadīja viens cilvēks. Neiztika arī bez kļūmēm, jo sākotnēji konstrukcija nebija pilnīga, jo ķēde bieži krita nost vai arī pārplīsa, taču tas tika novērsts.

• Izmēģinājumus mašīna tā arī nepabeidza, jo 1915. gada decembrī tie tika pārtraukti ar apgalvojumu, ka konstrukcija neesot sevi attaisnojusi, lai gan pats konstruktors apgalvoja, ka atlicis tikai novērst tās trūkumus. Kā veicinošu iemeslu projekta apturēšanai var minēt arī Cara un Impērijas militārās vadības konservatīvismu, kā arī nepietiekamo rūpniecības attīstības līmeni (jāņem vērā, ka tas bija tālaika hi-tech produkts). Par spīti tam, jāņem vērā, ka liela daļa šī tanka tehnoloģisko risinājumu krietni apsteidza savu laiku un citu valstu vēlākos ražojumus. Un kas par to, ka tas nenonāca ražošanā, jo tik un tā šis ražojums ir pasaules līmeņa novatoriska ideja (gandrīz kā Šlesera Ziemassvētku eglīte), kas ir radusies Rīgā un tādējādi ir daļa no mūsu vēstures.

Pirmie Ulmaņlaiki latviešiem joprojām asociējas ar veiksmīgu ekonomisko attīstību un tiek uztverti kā sava veida „zelta laikmets”, uz kuru daudzi mīl atsaukties vēl joprojām. Sava daļa taisnības tai visā, protams, ir, jo ekonomiskās attīstības līmenis tālaika Latvijas Republikā bija visai atzīstams, vēl vairāk, ar atsevišķiem ražojumiem varēja lepoties pasaules mērogā, jo ražoja ne jau tikai bekonu un sviestu. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka tieši pirms pirmās „atbrīvošanas no buržuju jūga” Latvijas Republikā viss jau bija sagatavots lai tuvākajā laikā sāktu ražot kara lidmašīnas, bet sporta lidmašīnas jau bija ražošanā? Ja nē, tad jums droši vien būs interesanti uzzināt dažus interesantus faktus šajā sakarā.

• Visa šī pasākuma sakne slēpās bēdīgajā stāvoklī, kādā atradās Latvijas Gaisa spēki, kuros bija tikai 72 daudzmaz karam derīgas lidmašīnas, kuru lielākā daļa bija tik novecojušas, ka faktiski no tām reālā situācijā nebūtu daudz jēgas. Vienīgie daudzmaz modernie bija 26 Gloster Gladiator. Savukārt tālaika labākie ārzemju ražojumi vācu Messerschmit un britu Spitfire maksāja līdz 500 000 Ls gabalā, kas bija ceturtdaļa no visa Aizsardzības gada budžeta, ko valsts, protams, nevarēja atļauties, tādēļ bija jāmeklē citi risinājumi.
• Rūpniecība Latvijā savukārt ļāva ražot dažādus lidmašīnu būvei nepieciešamus komponentus, sevišķi no koka. Problēmas radīja lidmašīnu motori, kurus būtu jāieved jebkurā gadījumā. Bez dažādiem individuālajiem entuziastiem, Latvijā radās arī vairākas lidmašīnu rūpnīcas. 1925. gadā tika dibināta „Chr. Backman” lidmašīnu rūpnīca, kur nelielās sērijās būvēja pārsvarā ārzemju lidmašīnu modeļus. Tāpat lidmašīnas būvēja arī VEF, kur būvēja vietējās konstrukcijas sporta un treniņu lidmašīnas. Nozīmīgākais projekts, neapšaubāmi, bija 1939. gadā uzsāktā aviācijas rūpnīca Ropažos, kurai būtu savs lidlauks un izmēģinājumu poligons, kam bija visas iespējas kļūt par ievērojamu rūpniecības centru ar lielām perspektīvām.
• Ievērojamākais latviešu aviobūves potenciālais ražojums bija daudzu sporta un treniņu lidmašīnu konstruktora K. Irbīša konstruētais iznīcinātājs VEF I – 16, kuram jau bija izgatavoti 3 prototipa modeļi un bija paredzēts sākt sērijveida ražošanu. Ar čehu dzinēju, 460 km/h maksimālo ātrumu un četriem ložmetējiem bruņojumā, tas nemaz nebija tik slikts modelis, vismaz iesākumam. Vienīgais mīnuss- šis lidaparāts pagaidām bija no koka, bet nekas taču nerodas vienā dienā. 1940. gadā jau bija sākti izmēģinājuma lidojumi, kurus pārtrauca pirmā padomju okupācija. Vācu laikā darbi pie lidmašīnas turpinājās, un pēc tās detalizētas izpētes Berlīnē, vācu speciālisti to ieteica sērijveida ražošanai. Tiesa gan, tas tā arī nekad nenotika.

Bija izveidoti arī rasējumi un projekts vieglajam iznīcinātājam VEF I- 19, kas tehniski jau būtu daudz advancētāks, taču tālāk par projekta līmeni tas netika.

• Vērā ņemamas iestrādnes radīja arī leģendārais latviešu lidotājs Herberts Cukurs, kas uz savas leģendārās lidmašīnas C 6 „Trīs zvaigznes,” ar kuru bija veicis lidojumu uz Japānu, bāzes bija radījis pikējošā bumbvedēja C-6bis prototipu. Šī lidmašīna bija pilnībā no metāla, un tā bija vienīgā Latvijā uzbūvētā pilnmetāla lidmašīna, kuras sēriju jau bija pasūtījusi Kara ministrija, līdz ar to visdrīzākajā laikā vajadzēja sākties tās ražošanai. Arī šīs mašīnas izmēģinājumi noslēdzās 1940. gada 7. jūnijā, tikai 10 dienas pirms okupācijas.

• Bez iznīcinātājiem bija iestrādnes arī bumbvedēju ražošanā, par ko jāpateicas Amerikas latvietim, Minesotas universitātes profesoram Džonam Akermanim, pēc kura projekta tika uzbūvēts divmotoru vieglais bumbvedējs VEF JDA 10 M, ko varēja ražot arī pasažieru lidmašīnas versijā. 1939. gadā notika tās izmēģinājuma lidojums, un tā ir pirmā un arī, diemžēl vienīgā VEF ražotā divmotoru lidmašīna. Attēlā tā vēl ir redzama tikai konstrukcijas stadijā.

Lai arī šie bija tikai militārās aviobūves aizsākumi, un tās rezultāti varbūt arī nebija ideāli, materiālu un pieejamo tehnoloģiju, bet galvenokārt jau ierobežotā finansējuma dēļ, kas to lai zina, kāds tam visam būtu bijis turpinājums, ja nebūtu bijis trīskāršās „atbrīvošanas” un okupācijas. Iespējams mums tagad būtu attīstīta aviācijas rūpniecība, iespējams, ka projekts būtu arī izgāzies, taču pats fakts ir labs apliecinājums tālaika Latvijas rūpniecības potenciālam un konstruktoru spējām, ar ko varam būt lepni.

Informācijai avoti:

Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Rīga. 1992. 832 lpp.

Ar šo rakstu mēs turpinām paplašināt aptveramo tēmu loku, lai aptvertu maksimāli plašas intereses, jo pasaules vēsturē netrūkst dažādu realizētu un, par laimi bieži vien arī nerealizētu, dīvainu un pat ārprātīgu ieroču un kaujas tehnikas ideju. Zinātāji droši vien pārmetīs īsumu un virspusīgumu, bet mūsu mērķis ir iepazīstināt ar pašu faktu, nevis ieslīgt sīkās detaļās. Ja tēma ieinteresēs, tad jau tālāk sameklēsiet paši.

Un sāksim mēs ar 2. Pasaules karu un Nacistisko Vāciju, kuras vadonis Ā. Hitlers mīlēja aizrauties ar dažādām dīvainām idejām. No politiskajām idejām mēs šoreiz distancēsimies un pievērsīsimies vienam no dīvainākajiem vācu konstruktoru darbiem – supersmagajam tankam (lai gan tanks tas ir nosacīti) Landkreuzer P 1000 Ratte, jeb Žurkai, kas nekad netika uzbūvēts.

Šo projektu 1942. gadā ierosināja Krupa rūpnīcas inženieri, pēc padomju smago tanku izpētīšanas. Tas bija paredzēts kā milzīgs tanks ar karakuģa torni un parastajiem sauszemes ieročiem praktiski nesašaujamām 23 centimetrus biezām bruņām. Arī bruņojums šai ellesmašīnai būtu iespaidīgs. Galvenajā tornī divi 280 mm lielgabali, kādus uzstāda tikai uz lielajiem karakuģiem, un vēl 11 dažādi lielgabali gan parastie, gan zenītlielgabali, vārdu sakot ļoti daudz ieroču vienā vietā. Tāpat „tankā” bija paredzēta garāža 2 motocikliem, ko lietot izlūkošanai.  To visu bija paredzēts ietilpināt 35 metrus garā un 11 metrus augstā korpusā (aptuveni 4. – 5. stāvu mājas augstums) , kas svērtu iespaidīgas 1000 tonnas. Nav precīzi zināms kā minētā mašīna izskatītos, bet spekulācijas ir aptuveni šādas:

•  Faktiski šis aparāts būtu vairāk kuģis, nekā tanks, jo to nāktos būvēt ar metodēm ko lieto kuģu būvētavās. Arī dzinēji šim monstram bija no kuģiem – 2 MAN firmas dzinēji, ko lietoja zemūdenēm. Lai šo svaru pārvietotu bija paredzētas 6 rindas ar kāpurķēdēm, kopā 7 metru platumā. Saprotams, ka nebija neviena tilta vai ceļa, kas pēc „Žurkas” braukšanas vēl būtu lietojams.
• Cik āri sācies, tik ātri projekts arī beidzās, jo 1943. gadā rūpniecības ministrs A. Špērs to atcēla kā nesaprātīgu resursu tērēšanu, proti, ar to materiālu, ko patērētu viens šāds projekts, varēja uzbūvēt 50 parastus un daudz praktiskākus tankus. Vienīgais, kas projekta labā bija izdarīts- bija uzbūvēts tornis un izvēlēti dzinēji.
• Un beigās pats interesantākais- kāds būtu šis tehnikas brīnums darbībā? Visdrīzāk visai neveikls un nesekmīgs, jo paietu ilgs laiks, kamēr apkalpe atrastu vietas, kur pārvarēt lielas upes un citus šķēršļus, savukārt kaujas laukā uz to noteikti koncentrētos visa aviācija un pārējie ieroči, līdz ar to tā mūžs nebūtu ilgs, lai arī to noteikti pavadītu parastā tehnika. Vienīgie plusi  būtu tā ieroču nodrošinātais patvērums savējiem spēkiem un psiholoģiskais efekts, ko šādas mašīnas parādīšanās izsauktu pretinieka karavīros, taču šie plusi noteikti neatsver izmaksas. Lai nu kā, žēl, ka tas netika uzbūvēts- mūsdienās būtu interesants muzeja eksponāts. 

Mēs iesakām: