Vēsture. Cita Vēsture

Pēdējā laikā plašu ažiotāžu pasaulē izraisījuši vairāku Rietumeiropas valstu mēģinājumi ar likuma varu ierobežot musulmaņu sieviešu reliģisko apģērbu – burku valkāšanu. Greifsvaldes universitāte Vācijā, savukārt, aizliegusi tās teritorijā nēsāt drēbes „kas satur noteiktas konotācijas ar rasismu, pret ārzemniekiem vērstiem noskaņojumiem, vardarbības sludināšanu vai ir pretrunā ar konstitūciju, vai arī pauž nepatiku pret citiem,” to attiecinot uz firmas Thor Steinar ražojumiem, kuros bieži izmantotas skandināvu rūnas un citi simboli, ko tādēļ iecienījuši neonacisti.[1]  Faktiski dažādi ārējo izskatu un apģērbu reglamentējoši rakstīti un nerakstīti likumi ir pastāvējuši gandrīz visos laikos, un reizēm ir nonākuši līdz absurdumam, kas tuvs padomju fantastikas grāvējā „Kin Dza Dza” minētajai bikšu krāsu subordinācijas sistēmai. Šoreiz aplūkosim dažus no tiem.

Senajā Romā apģērbs, tāpat kā mūsdienās bija iedzīvotāja sabiedriskā stāvokļa apliecinājums, tikai tur viss bija daudz detalizētāks un reglamentētāks. Proti, pat nabadzīgākajam Romas pilsonim bija tiesības nēsāt tradicionālos apģērbus – togu un tuniku, kas to atšķīra no vergiem un barbariem, kam šāda iespēja bija liegta. Tādēļ pat tika izstrādāta īpaša likumu un noteikumu sistēma, kas regulēja apģērbu veidu un krāsas dažādos sabiedrības slāņos.[2] Brīvais pilsonis drīkstēja nēsāt togu no baltas vilnas vai lina (attēlā).

Tas bija reprezentabls apģērbs ko lielākoties nēsāja īpašos un valsts lietu kārtošanas gadījumos. Augstākās amatpersonas, piemēram, konsuli un senatori reizēm nēsāja arī purpura krāsas togas, savukārt melnas tika vilktas sēru gadījumos. Tomēr šis apģērbs nebija pārāk ērts un to ar laiku nomainīja daudz ērtākā tunika, kas līdzinājās garam T- kreklam. Arī tunikas gadījumā pastāvēja ierobežojumi, jo baltu drīkstēja nēsāt tikai pilsoņi. Līdzīgi ierobežojumi pastāvēja arī attiecībā uz apaviem, kas vīriešu gadījumā bija dažādu veidu sandales. Augstākā stāvokļa pilsoņiem – patriciešiem tās bija sarkanas ar ornamentu aizmugurē, senatoriem brūnas ar melnu aizdari, bet konsuliem – baltas.[3]

Viduslaiku Eiropā, tāpat kā Senajā Romā indivīda apģērbu noteica ne tikai rocība, bet arī sabiedriskais statuss, kas gan visbiežāk gāja roku rokā. Ņemot vērā reliģijas lielo lomu, viens no šo likumu mērķiem bija padarīt „neticīgos” uzreiz pamanāmus, tādēļ pēc 1215. gada Laterānas koncila tika izdots rīkojums, kas noteica, ka ebrejiem jānēsā īpaša koniska dzeltenas krāsas cepure (attēlā).

Musulmaņi savas reliģijas apģērba normu dēļ bija pietiekami labi pamanāmi, tādēļ tos šādi ierobežojumi skāra mazāk, galvenokārt pieprasot nēsāt austrumniecisku apģērbu vai arī pusmēness formas uzšuvi.[4] Līdzīgi, laicīgi motivēti likumi, kuru galvenais mērķis bija saglabāt uzskatāmas atšķirības sabiedrības šķiru starpā, skāra arī kristīgos visu šķiru iedzīvotājus visā Eiropā. No mūsdienu viedokļa skatoties, jāatzīmē, ka šāds reglamentējums feodāli organizētai sabiedrībai, bija nevis diskriminācija, bet gan pašsaprotama lieta, kas padarīja sastaptā cilvēka kārtas piederības noskaidrošanu vienkāršāku. Tā piemēram 1363. gadā Anglijā tika izdoti likumi, kas noteica sekojošus ierobežojumus:

• Sievietēm jāģērbjas attiecīgi tam stāvoklim, kādu ieņem viņas vīrs vai tēvs
• Kalpu sievām un meitām aizliegts nēsāt plīvurus dārgākus par 20 pensiem
• Amatnieku un brīvo zemnieku sievām aizliegts nēsāt zīda plīvurus
• Kažokādas atļauts nēsāt tikai to bruņinieku dāmām kuri gadā no īpašuma iegūst vismaz 200 markas
• Bruņinieka sieva vai meita nedrīkst nēsāt zeltītus vai sabuļādas apģērbus
• Zeltītus un purpura zīda apģērbus atļauts nēsāt tikai karaliskās ģimenes sievietēm.[5]

Gāja laiks un tā sauktie „tumšie viduslaiki” ar visiem to stingrajiem ierobežojumiem pamazām nogrima aizmirstībā, taču tas nebūt nenozīmē, ka izzuda arī dažādi ierobežojumi un valstiskie regulējumi attiecībā uz apģērbu. Jaunajos laikos no dažādiem praktisku mērķu vai vadītāju untumu izraisītiem ierobežojumiem nācās ciest daudzām valstīm, taču jo sevišķi interesantas formas tas pieņēma Krievijas impērijā Pētera I valdīšanas laikā. Tiesa šajā gadījumā pie vainas bija nevis untumi, bet gan jaunā cara ceļojums pa Eiropu. 1698. gada augustā, jau nākošajā dienā pēc atgriešanās no Eiropas ceļojuma, Pēteris I nolēma, ka valsts modernizācija nevar iztikt bez cilvēku ārējā veidola izmaiņām un bajāru sapulcē pašrocīgi nogrieza bārdas vairākiem bajāriem, turklāt tā nebija vienīgā reize.[6] (Attēlā redzami bajāri pēc minētās akcijas. Vienlaikus pievērsiet uzmanību viņu apģērbam, un salīdziniet to ar parūkām un žabo ko tolaik nēsāja Rietumeiropā.)

Laikos un vietā, kurā gara bārda vīrietim, jo sevišķi aristokrātam, bija goda un svētuma simbols, bez kura pops baznīcā viņam nedeva svētību, šāda rīcība bija vairāk nekā šokējoša un noveda pat pie pašnāvībām. Lai veicinātu pavalstniekos vēlmi biežāk lietot bārdas nazi tika ieviests arī speciāls bārdas nodoklis, no kura bija atbrīvoti garīdznieki, mūki un zemnieki.

Ar to vien neaprobežojās. Jau 1700. gada 14. janvārī cars izdeva rīkojumu „Par apģērba valkāšanu pa ungāru modei,” kas noteica, ka visiem Maskavas un citu pilsētu iedzīvotājiem jānēsā svārki pēc Rietumeiropas paraugiem.[7] Nebija jau tā, ka līdz tam neviens Krievijā nenēsātu ārzemju izcelsmes apģērbu, jo atsevišķi augstmaņi to ieveda un lietoja savos galmos, taču cara galmā līdz tam ar likumu bija aizliegts parādīties ārzemju modes apģērbā. Izņēmums bija vienīgi svešzemnieki. Faktiski Pēteris I izraisīja apvērsumu sabiedrībā, jo līdz tam pēc tradicionālā apģērba varēja uzskatāmi atšķirt dažādu slāņu pārstāvjus, kas bija ļoti svarīgi viduslaiku sabiedrībā, taču ne sevišķi iederējās tālaika modernajā. Kopumā tika izdoti 17 rīkojumi, kas reglamentēja pavalstnieku ārējā izskata prasības, tai skaitā izmantojamo seglu izskatu.

Runājot par mūsdienu valstīm, visleģendārākie ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu droši vien ir musulmaņu valstīs, sevišķi tajās kur pie varas ir radikālie islāmisti, tādās kā Somālija vai talibu laika Afganistāna. Šoreiz papētīsim talibu ieskatu uz prasībām pret iedzīvotāju ārējo izskatu. Uzreiz piebildīsim, ka sodi par šo normu pārkāpumiem tālu pārspēja gan romiešu, gan viduslaiku valdnieku gan Pētera I izdomu, tādēļ detalizētus aprakstus un bildes nepievienosim, jo internetā tos var atrast lielā skaitā.

Talibu prasības pret ārējo izskatu var iedalīt divās daļā, proti, tās ,kas attiecās uz vīriešiem un tās, kas uz sievietēm. Sievietēm šajā gadījumā bija jāievēro daudz vairāk prasību un viņas riskēja daudz vairāk, jo, piemēram, par apģērba nēsāšanu kas nenosedz potītes varēja izpelnīties publisku pērienu, savukārt par kosmētikas lietošanu, jeb krāsotiem nagiem- palikt bez pirkstiem. Tāpat sievietēm bija aizliegts staigāt augstpapēžu kurpēs, vai apavos kas rada troksni, jo vīrietis nedrīkst dzirdēt sievietes soļus. Nemaz nav jāatgādina, ka burka bija obligāta prasība, taču tā nedrīkstēja būt nekādās košās krāsās, kas esot „seksuālas.” Arī pēc varas zaudēšanas valstī, talibu kontrolētajos rajonos sistēma ir saglabājusies un ne viena vien sieviete ir dabūjusi skābi sejā vai pat lodi par „izvirtīgu izskatu” vai mācīšanos skolā.

Vīriešiem bija mazliet vieglāk, viņiem tikai bija jānēsā „reliģiskām normām atbilstošs apģērbs,” jāapgriež mati un jāaudzē bārda, kurai bija jābūt vismaz pie vaiga pieliktas savilktas dūres garumā.[8] Turklāt arī vīrietis nekādā gadījumā nedrīkst atkailināt ķermeņa daļas, pat futbola laukumā. Kāda Pakistānas futbola komanda 2000. gadā no spēles Afganistānā atgriezās pēc apcietinājuma un matu apgriešanas, ko izpelnījās par šortu valkāšanu spēles laikā.[9] Ņemot vērā iepriekšminēto rodas jautājums, vai islāma radikāļiem ir tiesības iebilst pret jaunajiem Francijas likumiem kā netolerantiem, ja paši par līdzīga rakstura pārkāpumiem sievietēm cērt nost pirkstus?

Kā redzams no šiem piemēriem dažādi ierobežojumi attiecībā uz ārējo izskatu pastāvējuši visos laikos, un nebūt nav tā, ka ar laiku tie kļūtu mazāk stigri, drīzāk otrādi. Laikam jau labi, ka nedzīvojam Afganistānā.

[1]http://www.apollo.lv/portal/news/articles/214174

[2] http://www.asylumlaw.org/docs/afghanistan/AFG_1/

Sec%20IV/Some%20Restrictions.pdf

[3] http://www.rawa.org/football.htm

[4] http://shkolazhizni.ru/archive/0/n-33554/

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/

Sumptuary_law#Ancient_Greece

[6] http://www.medieval-life-and-times.info/

medieval-clothing/medieval-sumptuary-laws.htm

[7] http://www.calend.ru/event/5324/

[8] http://www.crystalinks.com/romeclothing.html

[9] http://www.fashionencyclopedia.com/

fashion_costume_culture/The-Ancient-World-Rome/Roman-Clothing.html

Kā jau iepriekš rakstījām, šis gads mūsu valsts vēstures lauciņā iezīmējas ar vairāku traģisku notikumu gadadienām, kas vienā vārdā nosaucamas par Latvijas Republikas okupācijas procesu, kam šogad aprit apaļi 70 gadi. Šajā ziņā sabiedrībā, un arī politiskajās aprindās vērojams pārsteidzošs klusums. Nav jau runa par masu pasākumu izvēršanu, taču vismaz okupācijas sākuma – 17. jūnija apaļā gadskārta droši vien būtu bijis plašākas pieminēšanas vērts notikums. Par klusuma iemesliem šādās zīmīgās gadadienās var tikai izteikt minējumus, taču droši vien kārtējo reizi politiskajā elitē virsroku būs guvušas merkantilas vai politiskas intereses.

Lai kaut nedaudz labotu situāciju atgādināsim, ka šī gada 5. augustā aprit tieši 70. gadu kopš Latvijas iekļaušanas jeb „uzņemšanas” Padomju Savienībā, tādēļ vēlamies paskatīties uz notikumiem ar tālaika preses acīm. Saprotams, ka visas avīzes šajā laikā jau kontrolēja „no buržuju jūga nesen atsvabinātā darba tauta,” tādēļ tajās viss pasniegts caur attiecīgās ideoloģijas prizmu, taču kā avots un laikmeta liecība tie neapšaubāmi ir interesanti. Tiem kam nav bijis tas gods Marksistiskās vēstures traktējumus lasīt skolas grāmatās, varētu likties dīvaini, ka par tamlīdzīgu salkana rakstura propagandu nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ neviens atklāti nesmējās. Sekojošais un tam līdzīgie teksti un veiklie vārdu virknējumi varētu pat šķist uzjautrinoši, ja vien nebūtu tik traģiski.

Tātad, 1940. gada 6. augusta avīzes „Latvijas Kareivis” numurā atrodams viss svinīgā pasākuma apraksts. Šis vārda tiešā nozīmē uzvedums noslēdza savdabīgo teātri, kas sevī ietvēra „sociālistisko revolūciju” Latvijā un Tautas Saeimas vēlēšanas. To nedaudz saīsinātā versijā un ar izceltām „savdabīgākajām” vietām piedāvājam arī jums.

Attēlā: prof. A. Kirhenšteins Rīgas stacijā izbraucot uz Maskavu.[1]

„ Pienākusi laimīgā šodiena, kas sākas ar jaunu dzīvi un spožu uzplaukuma iespēju laikmetu.

Piektais augusts uz mūžīgiem laikiem un zelta burtiem ierakstīts Latvijas tautas vēsturē: Latvijas Padomju Socialistiskā Republika šai dienā oficiāli uzņemta lielajā padomju tautu saimē. (…)

Skaļu aplausu sveikts sēžu zālē ienāca viss Augstākās padomes prezidijs un visa padomju valdība ar Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu priekšgalā, bet vēl skaļāki kļūst aplausi, kad sēžu zālē parādās visas pasaules darbaļaužu vadonis Josifs Visarionovičs Staļins. Ovācijas uz brīdi apklust, kad Tautību padomes priekšsēdētājs Šverņiks paziņo, ka šodien sēdes dienas kārtībā Latvijas Republikas Saeimas pilnvarotās delegācijas ziņojums. Atkal sākas aplausu vētra. Zālē iesoļo Latvijas delegācija. Priekšgalā iet valsts prezidenta vietas pagaidu izpildītājs ministru prezidents prof. A. Kirhenšteins, aiz viņa pārējie delegāti ar savu karogu, kurā lieliem zelta burtiem rakstīti darbaļaužu internacionāles vārdi:

„Mēs jaunu pasauli sev celsim”

Divas delegātes ģērbušās latviešu tautas tērpos, kas izpelnas vispārēju ievērību. Aplausu vētra arvien vēl turpinās. Drudžaini strādā filmu aparāti, spožu gaismu met starmeši. Sapulces vadītājs dod vārdu (…) A. Kirhenšteinam. Beidzot aplausi un saucieni aprimst un prof. A. Kirhenšteins sāk savu plašo runu. Klātesošie uzmanīgi klausās prezidenta vārdos, kaut arī latviešu valodu nesaprot. Nolasot Latvijas tautas Saeimas 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Socialistisko Republiku Savienībā, prezidents šo deklarāciju iesniedz Augstākās padomes prezidijam. Deklarācija rakstīta uz pergamenta un iesieta skaistos sarkanas ādas vākos, kas izgreznoti ar zeltā iekaltu Padomju Savienības emblemu. Deklarācijai pievienots „Valdības Vēstneša” zelta numurs (kurā šī deklarācija publicēta aut.piez)(…). Atkal piekrišanas saucieni un aplausi. Kad prezidents savu runu beidzis un sēdes vadītājs uzaicinājis Latvijas Saeimas delegāciju ieņemt vietas Augstākās padomes deputātu solos, prezidenta runas tulkojumu krievu valodā nolasa sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus. (…) [Tālāk runā citi delegācijas pārstāvji] Pēc sēdes pārtraukuma runā deputāte J. Paldiņa. Pirmo reizi vēsturē Augstākās padomes tribīnē parādās latvisks tērps. (…)  Arī šīs runas klausītāji uzņem ilgām ovācijām un arvienu no jauna skan „lai dzīvo” saucieni Staļinam, Molotovam, Padomju valdībai, Sakanai armijai un komunistu partijai.

Tad runā Uzbekijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Achun-Babajevs. Visu Padomju Savienības tautu  vārdā viņš apsveic Latvijas tautu, kas atbrīvojusies no ienīstā kapitālistu režīma un vienprātīgi izteikusi vēlēšanos iestāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Achun – Babajevs iesneidz likumprojektu par Latvijas uzņemšanu PSRS. (…)

Balsojot katrai Augstākās padomes palatai atsevišķi likumprojektu vienbalsīgi pieņem. Aplausu vētra un gaviļu saucieni sasniedz savus kalngalus. Vēsturiskais brīdis ir pienācis. Pulkstenis rāda 22:15. Latvijas Republikas pārstāvji apsveic viens otru un saņem apsveikumus (…) Pacilātā noskaņā Latvijas valdība atstāj sēžu zāli.

Augstākās padomes nākošā sēde rīt pēcpusdienā, kad ziņojumu sniegs Igaunijas valsts padomes ievēlētā delegācija. ”[2]

Nedaudz ironizējot pasākums tiešām bijis izdevies, jo iznāk, ka publika tikai visu laiku aplaudējusi un slavinājusi padomju valdību un tās vadītājus, kā arī uzmanīgi klausījusies prof. Kirhenšteina runu, lai gan latviski neviens nesaprot (sinhrono tulkojumu tolaik visticamāk neviens nenodrošināja). Arī pati runa bija īsti izdevusies jo tajā prezidenta vietas izpildītāja kungs runāja galvenokārt par „smakšanu zem buržuju jūga, to kā Ulmanis spiedis cilvēkus pirkt sviestu par mākslīgi saskrūvētām cenām, kā arī  rūpniecības nebijušo pagrimumu līdz zemākai pakāpei kādā tā nonākusi buržuāziskās Latvijas laikos, kas viss, protams, novērsts tikai pateicoties padomju palīdzībai.”[3] Faktiski tas tikai vēlreiz pierāda, ka viss notikušais līdzinās farsam ar komēdijas elementiem. Zīmīgs liekas arī paziņojums, ka nākošā dienā ziņojumu sniegšot Igaunijas delegācija.

Attēlā: Latvijas Tautas Saeimas 1940. gada 21. jūlija sēde, kurā tika pasludināta padomju vara Latvijā.[4]

Lasot šīs rindas daži varētu priekā sist ne mazākus aplausus kā tos, kas iepriekš aprakstītajā pasākumā tika veltīti biedram Staļinam, jo redz tas esot spilgts pierādījums, ka nav bijis nekādas okupācijas, ka Latvija esot pievienojusies brīvprātīgi, viss bijis likumīgi un vispār tautas masas Sarkanos tankus sagaidījušas ar ziediem. Neizplūstot detaļās minēsim tikai dažus galvenos argumentus, lai varētu viegli atspēkot šādus, joprojām padomju propagandā sakņotus apgalvojumus:

Pirmkārt, Padomju varas pasludināšana Latvijā un lūgums uzņemt Latviju PSRS nav uzskatāmi par leģitīmiem likumdošanas aktiem, jo pati organizācija, kas tos pieņēmusi nav likumīga saskaņā ar Latvijas Reublikas Satversmi. Proti, Saeimas vēlēšanu likumu  un tās vēlēšanu datumu bija tiesīga mainīt tikai iepriekšējā Saeima, nevis Kirhenšteina valdība.[5] Pat ja šis aspekts būtu ievērots, jebkuras spekulācijas par vēlēšanu objektivitāti sagrauj sekojoši fakti: vienīgais atļautais saraksts: „Darba tautas bloks,” kas uzvarēja ar aizdomīgiem 97,5% balsu, lielā okupācijas karaspēka un drošības struktūru iesaiste vēlēšanu procesā, kā arī otra iespējamā saraksta „Demokrātiskā bloka” kandidātu aresti. Bez tam vēlēšanu rezultātus Padomju Savienības telegrāfa aģentūra paziņoja jau 12 stundas pirms to noslēguma.[6]

Otrkārt, pat ja Tautas Saeima būtu uzskatāma par likumīgi ievēlētu, tai saskaņā ar satversmes 77. pantu nemaz nav tiesību izšķirt jautājumus par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu, kas izlemjams tikai referenduma ceļā. Tā kā referendums, pat tikpat deklaratīvs kā vēlēšanas, rīkots netika, tad akti par padomju varas atjaunošanu Latvijā un par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāli un nav uzskatāmi par likumīgiem no pieņemšanas brīža.

Treškārt, ar šo aktu Padomju Savienība pārkāpa ne tikai Latvijas Republikas konstitūciju un starptautiskos likumus, bet ari pašas, precīzāk Padomju Krievijas parakstītos dokumentus, proti, 1920. gada 11. augusta miera līgumu, kurā „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”[7]

Ar iepriekš minētā faktiski smieklīgā iestudējuma palīdzību Padomju Savienībai diemžēl izdevās oficiāli nostiprināt savu varu Latvijā un visā Baltijā radot vismaz iluzoru tiesisko pamatu, ko daudzas valstis tomēr neatzina līdz pat okupācijas beigām. Diemžēl pie šī apšaubāmā tiesiskuma bieži vien tek apelēts arī mūsdienās, kas vidrīzāk nebūtu iespējams, ja tālaika Ulmaņa valdība būtu izrādījusi vismaz pasīvu pretestību. Lai kā arī nebūtu „spožais uzplaukuma iespēju laikmets” Latvijas iedzīvotājiem tiešām sākās un pēc gadu ilgās sildīšanās „Staļina konstitūcijas saulītē” ar nacionalizācijām, deportācijām un  un slepkavošanām,  senie ienaidnieki- vācu okupācijas karaspēks tika sagaidīti kā atbrīvotāji.

[2] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 1. lpp

[3] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 2. lpp

[4] http://www.latvietislatvija.com/BaigaisGads/lat/Lapas15_16L.htm

[5] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1943.00.08.htm

[6] http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/

[7] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/miera_ligums/dokumenti/1920.11.08.latviesu.htm