Dažāda veida nogalināšana, diemžēl, ir bijusi neatņemama, lai arī reizēm nepieciešama, vēstures sastāvdaļa visos laikos, un jau kopš loka un bultas izgudrošanas, precīzi šāvēji ir iemantojuši plašu slavu un atzinību, sevišķi attiecīgās situācijās. Viens no šādiem leģendāriem kareivjiem tālu pārspēj visus pārējos, turklāt savus vēsturiskos darbus ir veicis salīdzinoši nesen – 1939./40. gada ziemā. Šīs leģendas vārds ir Simo Heihe (Simo Häyhä), un viņš Padomju Savienības – somijas Ziemas kara laikā pašrocīgi nogalināja vairāk pretinieku kā jebkurš cits visā zināmajā karu vēsturē, protams, ja neskaitam lidotājus, kuri nometa bumbas uz Hirosimu un Nagasaki.
Kad 1905. gada 17. decembrī, vienkāršā somu zemnieku ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Simo, neviens vēl nenojauta, ka pēc 35 gadiem šis vārds vien iedvesīs bailes Somijā iebrukušajiem sarkanarmiešiem un kļūs par varonības apzīmējumu visai somu tautai. Nebija jau tā, ka viņa īpašās prasmes būtu radušas no nekurienes un karam sākoties, viņš būtu devies kaujā taisnā ceļā no kartupeļu lauka bez jebkādām priekšzināšanām. Somijas pilsoņu kara laikā, vēl būdams pusaudzis, viņš karoja „balto somu” pusē, pret Padomju Krievijas atbalstītajiem „sarkanajiem somiem,” savukārt no 1925. gada pildīja obligāto dienestu Somijas armijā un pēc tās darbojās Civilajā gvardē, kas ir analogs mūsdienu Latvijas Zemessardzei. Tāpat viņš aktīvi piedalījās arī šaušanas sacensībās, kurās guva atzīstamus rezultātus, piepildot savu māju ar trofejām.[1] Visādi citādi viņš bija parasts Somijas lauku iedzīvotājs.
Tā arī viņa dzīve visticamāk būtu mierīgi aizritējusi kopjot laukus savā saimniecībā, ja vien 1939. gada ziemā biedram Staļinam nebūtu radusies nepārvarama vēlme pārvietot robežu apzīmējošos stabus vairāk uz rietumiem, izvietot Somijā savas karabāzes un uzspiest tādu pat „Savstarpējās palīdzības paktu” kā Baltijas valstīm. Somi, protams, atteicās un tā rezultātā viņu nelielajai valstij uzbruka nepilns miljons slikti ģērbtu un ekipētu sarkanarmiešu ar milzīgu tehnikas pārspēku. Tobrīd vēl neviens no viņiem, tai skaitā arī vadoņi Maskavā nezināja uz kādām problēmām viņi ir parakstījušies. Mazā Somija un mazais (tikai 1 metru 60 centimetrus garais) Simo Heihe nebūt netaisījās tik viegli padoties, un sagādāja pamatīgas galvassāpes iebrucējiem.
Faktiski, šīs personas dzīvesstāsts Ziemas kara dienās vairāk izklausās pēc „Rembo” filmas scenārija, ar to atšķirību, ka tas nav izdomāts. Heihem karš notika Kollas upes pozīcijās- izcili mežonīgā apvidū uz ziemeļiem no Lādogas ezera, ko faktiski klāja pirmatnēja taiga, kurā valdīja līdz pat -40. grādu sals. Un, neskatoties uz milzīgo pretinieka pārspēku, kas reizēm sasneidza pat simt reizes, karoja viņš tiešām veiksmīgi, tāpat kā pārējie somu kareivji. Būdams pazīstams ar apvidu, pieradis pie bargajiem dabas apstākļiem, labi maskējies un apveltīts ar šāvēja talantu un izcilām kaujas iemaņām, Simo Heihe šāva iebrucējus burtiski vienu pēc otra, sasniedzot 505 oficiāli apstiprinātus un vēl 38 neapstiprinātus iznīcinātos pretiniekus.[2] Kā jau snaiperis, par saviem mērķiem viņš parasti izvēlējās virsniekus un smago ieroču apkalpes.
Turklāt, atšķirībā no lielākās daļas slaveno reālo un filmās redzamo snaiperu, savu darāmo viņš veica ar parastu standarta Somijas armijas Mosin –Nagant šauteni bez optiskā tēmekļa, kuru viņš nelietoja ne jau tāpēc, ka viņam tāda nebūtu, bet gan tādēļ, ka tēmējot caur to šāvējam jāpaceļ augstāk galva, tādējādi palielinot iespēju pretiniekam sevi atklāt. Bez minētās šautenes viņš izmantoja arī Suomi KP/31 mašīnpistoli, tādējādi piebiedrojot nogalināto skaitam vēl aptuveni 200 pretiniekus. Tādējādi viņš ir pamanījies nebūt ne ilgajās ziemas dienās no 1939. gada 26. novembra līdz brīdim, kad viņu ievainoja, nogalināt vairāk kā 700 pretiniekus, pamatoti iegūstot iesauku „Baltā Nāve.”
Attēlā: S. Heihes izmantoto ieroču paraugi.[3]
Saprotams, ka par šādiem talantiem pretējā puse nebūt nebija sajūsmā un vairākkārtīgi centās viņu iznīcināt gan ar savu snaiperu, gan artilērijas palīdzību, taču nesekmīgi, līdz pat 1940. gada 6. martam, kad kādam nezināmam sarkanarmietim izdevās ievainot slaveno snaiperi.[4] Ievainojums bija ļoti smags, jo sprāgstošā lode bija trāpījusi žoklī paņemot sev līdzi arī lielu daļu kreisā vaiga, taču Heihe izdzīvoja, kļūdams par dzīvu leģendu. Pēc kara Somijas armijas virspavēlnieks feldmaršals Mannerheims personīgi paaugstināja viņu no kaprāļa par jaunāko leitnantu, kas ir pats par sevi nebijis un unikāls gadījums somu armijas vēsturē. Tāpat viņš saņēma daudzus apbalvojumus, tai skaitā arī augstāko Somijas militāro apbalvojumu – Brīvības Krustu.
Attēlā: S. Heihe 1940. gadā pēc paaugstināšanas.[5]
Atkopšanās no smagā ievainojuma viņam prasīja vairākus gadus, pēc kā somu tautas nacionālais varonis nodzīvoja ilgu mūžu ne tik daudz gozējoties slavas saulītē ko viņš mierīgi būtu varējis darīt, cik aizvadot vienkāršu laucinieka dzīvi, nodarbojoties ar briežu medībām un suņu audzēšanu, un tikai laiku pa laikam tiekoties ar apmeklētājiem. Aizsaulē viņš aizgāja salīdzinoši pavisam nesen – 2002 gadā, gandrīz simt gadu vecumā, būdams izcils piemērs tam ko var sasniegt parasts cilvēks, kas ir pārliecināts savas valsts patriots.
Atkal tuvojoties 16. martam, kas jau ne pirmo gadu izraisa pastiprinātu uzmanību un nemitīgus pārmetumus no mūsu lielākās kaimiņvalsts medijiem, politiķiem un zināmas daļas vietējo iedzīvotāju, vēlamies nedaudz iedziļināties dažos šīs problēmas aspektos. Un proti, cik pamatoti ir atsevišķu politisko spēku pārmetumi, par Latviešu leģiona kareivjiem kā idejiskiem nacionālsociālistiem un noziedzniekiem pret cilvēci. Lai to panāktu mēģināsim savilkt konspektīvu par un pret no dažādiem avotiem un vēsturnieku pētījumiem. Protams, zinātājiem šie fakti nebūs pārsteigums, taču cilvēkam, kas nav iedziļinājies tēmā, tie varētu būt interesanti.
Kā Krievijas vēstures zinātnes un oficiālās politikas viedokļa pārstāvi izmantosim nu jau mazliet aizmirsto 2005. gada skandalozo filmu „Baltijas nacisms,” jo tā, lai arī nav akadēmisks pētījums, tomēr spilgti atspoguļo arī populārākos politiskos pārmetumus Latvijai, kas laika gaitā nav mainījušies. Tam par labu runā arī fakts, ka filmā savus komentārus par tēmu sniedz ne tikai Krievijas viedokli pārstāvoši vēsturnieki, bet arī valsts amatpersonas.[1] Bez tam, šāda veida filmas uzskatāmas par daudz efektīvākiem masu apziņas veidošanas līdzekļiem nekā akadēmiski pētījumi, jo to pieejamība ir daudz plašāka, bet izklāsts vidusmēra cilvēkam daudz saprotamāks. Vispārīgās kategorijās runājot kā galvenās Latviešu leģiona kaujinieku iezīmes tiek minēta brīvprātība, fanātisks nacionālisms un atbalsts nacionālsociālisma idejām, kā arī līdzdalība nacistu pastrādātajos kara noziegumos. Tad nu mēģināsim ieskicēt galvenos argumentus par vai pret šiem apgalvojumiem.
Apgalvojums par Latviešu leģionu, kā lielākoties brīvprātīgu formējumu[2]neiztur kritiku viena būtiska iemesla dēļ- proti, tas tika veidots galvenokārt mobilizācijas veidā. Protams, drīz pēc Vācu okupācijas izveidojās vairāki brīvprātīgi formējumi, no kuriem pazīstamākie ir kārtības sargu, jeb policijas bataljoni, kas tika izmantoti gan frontes, gan aizmugures dienestam un, diemžēl arī partizānu apkarošanai. Ā. Hitlera rakstiska pavēle Latviešu SS brīvprātīgo leģiona dibināšanu tika izdota 1943. gada 10. februārī un jau 26. februārī, paralēli nedaudzajiem atlikušajiem brīvprātīgajiem, kas vēl nebija iestājušies policijas bataljonos, sadarbībā ar Darba pārvaldi tika sākta slēpta mobilizācija, iesaucot it kā darba dienestā. Sākot no tā paša gada decembra iesaukšana jau notika tieši, to attiecinot uz visiem no 1918, – 1924. dzimušajiem (t.i. tobrīd 19 – 25 gadus vecajiem) vīriešiem.[3] Līdz ar to par brīvprātīgu iestāšanos var runāt tikai līdz 1943. gada martam, kad leģions atradās tikai formēšanās procesā. Kopumā dažādos vācu militārajos formējumos, ieskaitot robežsardzi, būvpulkus un izpalīgus, tika iesaistīti 110 – 115 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem brīvprātīgie bija aptuveni 15 – 20%, galvenokārt no policijas bataljoniem.[4] Tieši 15. un 19, divīzijā cīnījušos kopskaits no dibināšanas līdz kapitulācijai ir vairāk kā 52 000.[5] Katrā gadījumā pats mobilizācijas fakts, turklāt, tādos apmēros, atspēko jebkādas spekulācijas par Latviešu leģionu kā brīvprātīgu formējumu. Par brīvprātīgo tas saucās tikai tādēļ, ka 1907. gadā pieņemtā Hāgas konvencija aizliedza okupētājvalstij piespiedu kārtā mobilizēt okupētās valsts iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos.[6] Protams, pastāvēja iespēja izvairīties no mobilizācijas, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvību vai ievietošanu koncentrācijas nometnē.
Otrkārt, pievērsīsimies uzskatam parlatviešu leģionāriem kā nacisma uzskatu kvēliem atbalstītājiem. Šāds vispārinošs apgalvojums ir vērtējams kā nepatiess, un pat visai neiespējams.
Pirmkārt, šajā sakarā jāatgādina, ka laika posmā līdz 1940. gadam latviešu sabiedriskajā domā valdīja visai izteikta nepatika pret vāciešiem un vācisko, jo pēdējie ilgus gadsimtus Latvijas teritorijā bija ieņēmuši dominējošu stāvokli. Tam par labu liecina arī tolaik salīdzinoši nesen notikušās Latviešu strēlnieku cīņas pret vācu armiju, kā arī kaujas ar Bermonta armiju Brīvības cīņu ietvaros. Pēdējais piemērs šajā ziņā ir sajūsma un pat visai nekorektā attieksme ar kādu Latvijas presē 1939. gadā tika pavadīti baltvācieši, kas repatriējās uz Trešo Reihu, kas nu nekādi neliecina par iedzīvotāju masu simpatizēšanu Vācijai vai nacionālsociālismam.[7]
Otrkārt, kritiku neiztur arī pārmetumi par radikāli nacionālistisku tendenču uzplaukumu Ulmaņa diktatūras apstākļos, kas vēlāk noveduši pie masu sadarbošanās ar nacistiem.[8] Protams, Latvijā eksistēja atsevišķas radikāli nacionālistiskas organizācijas, no kurām lielākā un pazīstamākā, neapšaubāmi, bija Pērkoņkrusts, tomēr pretēji kaimiņvalsts vēsturnieku apgalvojumiem, Ulmaņa diktatūras apstākļos šo organizāciju darbība tika maksimāli ierobežota un tām nācās noiet pagrīdē. Nekas daudz nemainījās arī pēc vācu okupācijas, jo jau 1941. gada 17. augustā okupācijas vara atjaunoto Pērkoņkrustu slēdza pavisam.
Treškārt, kā galveno iemeslu tam, ka par spīti agrākajai nepatikai 1941. gadā vācu armija tika sagaidīta ar sajūsmu var minēt to gadu, kura laikā Latvijas iedzīvotāji varēja baudīt Staļina konstitūcijas labumus. Šoreiz neieslīgsim diskusijās par to vai tā bija okupācija vai inkorporācija un par to cik slikts ir „nebijušās okupācijas” muzejs Rīgas centrā. Tieši cīņu pret padomju varas atgriešanos Latvijā, kā leģionāru motivācijas galveno aspektu min absolūtais vairākums Latvijas un Rietumvalstu vēsturnieku, kas pievērsušies šai tēmai. Leģions tolaik faktiski tika uztverts kā sākums iznīcinātās Latvijas armijas atjaunošanai, nevis iespēja iesaistītes cīņā par nacionālsociālisma idejām. Faktiski tā ir vēsturiska traģēdija, ka vienīgais reālais spēks, ar ko Baltijas tautas varēja sadarboties, lai novērstu Padomju okupācijas atgriešanos bija noziedzīgais Hitlera režīms.[9] To apstiprina arī tā brīža pretinieku dokumenti – 1946. gada 2. septembrī ASV armijas štābs izplatīja paziņojumu savām vienībām, kurā oficiāli atzīts, ka latvieši un igauņi, ko vācieši ir spieduši cīnīties pret padomju spēkiem, nav uzskatāmi par piederīgiem SS, lai gan bijuši tā pakļautībā un līdz ar to neietilpst to personu lokā, kas automātiski jāarestē.[10] Jāpiebilst, ka šis paziņojums tapis laikā, kad bijušo nacistu medības Eiropā un visā pasaulē noritēja pilnā sparā.
Ceturtkārt, kā piemērs leģionāru fanātismam tiek minēts leģiona zvēresta teksts par uzticību Ādolfam Hitleram, ko atsevišķi politiskie spēki piesauc kā galveno pierādījumu. Pilns zvēresta teksts ir sekojošs:
“Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.”[11]
Būtiskā, lai gan ne vienīgā, atšķirība no vācu SS vienību zvēresta ir iekļautā atruna, ka šī uzticība attiecas tikai uz cīņu pret boļševismu, un to pierāda arī vēlākie notikumi. Zvērestā minētā Ādolfa Hitlera nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, jo katram, kas ir sakāries ar armiju ir zināms, ka jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlers tobrīd bija valsts vara. Kas ir daudz svarīgāk, šādas lojalitāti ierobežojošas atrunas, kā iepriekšminētā, zvērestos gan nav bieži sastopamas. Turklāt, šī atruna arī tika pildīta, jo Latviešu leģiona vienības nekad nav iesaistījušās jebkādās kaujas darbībās pret britu vai amerikāņu karaspēku. Par spīti tam, uz šo zvēresta detaļu mīl atsaukties tie, kas nevēlas pieminēt padomju okupāciju un pastrādātos noziegumus pret cilvēci 1940. – 1941. gadā kā galveno leģionāru motivāciju.
Trešais iemīļotais arguments – leģionāri ir kara noziedznieki. Šajā ziņā ir bijuši mēģinājumi vispārināt, un pielīdzināt 15. un 19. latviešu divīzijas tādiem bēdīgi slaveniem „nacistu gvardes” formējumiem kā, piemēram, SS divīzija „Totenkopf,” jeb „Miroņgalva,” kas tika formēta no koncentrācijas nometņu apsardzes un kuras nosaukums figurē lielā skaitā kara noziegumu. Nav noliedzams, ka latviešu divīzijās iekļāvās cilvēki no agrākiem formējumiem, piemēram, policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kas bija pastrādājuši kara noziegumus, un vēlāk par tiem arī tika tiesāti, taču piedēvēt[12] šo cilvēku veiktās darbības visam Latviešu leģionam, kura lielāko daļu veidoja mobilizētie, turklāt darīt to ar atpakaļejošu datumu ir vairāk nekā neobjektīvi, sevišķi ņemot vērā, ka tās bija frontes karaspēka vienības, kas nepildīja policejiskas funkcijas. 15 un 19. divīzijai nebija nekāda sakara ar Rīgas geto vai Salaspils nometni, jo leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Arguments, ka viņi ir līdzvainīgi pie nacistu noziegumiem, tikai tāpēc, ka karojuši nacistu armijas rindās, neiztur kritiku, jo pēc tādas analoģijas Sarkanajā armijā 1944./45. gadā mobilizētie latvijas iedzīvotāji, ir vainojami NKVD pastrādātajās zvērībās. Cita starpā, Latvijas vēsturnieku komisija savos pētījumos ir nonākusi pie secinājuma, ka faktiski, neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā.[13]
Taču pretējā puse šos noziegumus saskata, piemēram, līdzdalībā Ļeņingradas blokādē.[14]Pēc šādas analoģijas, jebkurš pilsētas aplenkums ir kara noziegums. Arī Leģiona 19. divīzijas rota, 1944. gadā it kā esot piedalījusies soda ekspedīcijās pret Čudovas iedzīvotājiem Ļeņingradas apgabalā, turklāt esot dokumenti, kas par to liecina.[15] Ievērības cienīgs gan liekas fakts, ka plašākā zinātniskā apritē šādi fakti līdz šim nav parādījušies, un arī šoreiz neviens dokuments video sižetā par veselu 23 ciemu iznīcināšanu tā arī netiek parādīts.
Arī vairāki svarīgi rietumvalstu izdotie dokumenti apstiprina Latviešu leģiona atšķirību no vācu SS vienībām. Pieņemsim, ka ASV senāta Pārvietoto personu komisijas 1950. gada atzinumu, ka Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, var uzskatīt par politisku lēmumu, kas pieņemts Aukstā kara gaisotnē.[16],[17] Taču ir arī citi dokumenti, kas apstiprina Latviešu leģiona statusu. Jau 1946. gada 4. februārī, (kad Aukstais karš vēl nebija sācies un cīņa ar nacisma sekām gāja pilnā sparā) Lielbritānijas ārlietu ministrijas 2. nodaļa vēstulē britu spēku komandierim Vācijā, atbildot uz padomju puses prasību izdot Baltijas valstu pilsoņus, kas bijuši SS formējumos, norādīja, ka „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus kā kara noziedzniekus vai nodevējus, kad vienīgā apsūdzība ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem. Taču mums nav nekādas vēlēšanās atturēties viņus nodot taisnīgai tiesai, ja viņi ir kara noziedznieki vispārpieņemtā izpratnē.”[18] Visbeidzot, pat Nirnbergas kara tribunāls, kura autoritāte diez vai kādam rada šaubas 1946. gada 1. oktobrī ir atzinis, ka tās personas, kas nonākušas SS sastāvā piespiedu mobilizācijas rezultātā un nav izdarījušas noziegumus, NAV uzskatāmas par kara noziedzniekiem, un uz Latviešu leģionāriem šis lēmums attiecas vistiešākajā veidā.[19] Visbeidzot interesants fakts, – ja latviešu leģionāri visi kā viens būtu pārliecināti nacisti un kara noziedznieki, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze?[20]
Noslēgumā vēlētos nedaudz pakavēties pie tik lielo uzmanību piesaistījušajiem 16. marta pasākumiem. Šajā ziņā jāatzīmē fakts, ka par spīti pārmetumiem „nacisma glorifikācijā,” kas it kā katru gadu notiek 16. marta atceres pasākumos, visu šo gadu laikā nav fiksēti gadījumi, kad tajos tiktu lietota kāda aizliegta simbolika, pat ne ārvalstu karogi, vai arī tiktu pausti neonacistiski, vai pret pastāvošo valsti vērsti uzskati. Principā, līdz šim nav bijis neviena iemesla, izņemot 16. marta pretinieku radītos konfrontācijas draudus, lai šo pasākumu aizliegtu, un vispār tam pievērstu tik saasinātu uzmanību, sevišķi demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Salīdzinot pasākuma mērogu ar ap to sacelto pat starptautisko ažiotāžu, tikai apstiprinās aizdomas par kādas ārvalsts un arī vietējo politisko spēku īpašu ieinteresētību situācijas saasināšanā.
Pasaules vēsture ir pieredzējusi daudz un dažādus karus, lai neteiktu, ka tā sastāv gandrīz tikai no tiem un vēl dažādām citām nebūšanām, kā revolūcijas un genocīdi. Arī karu iegansti mēdz būt dažādi, reizēm pat visai savdabīgi gan valstī it kā esoši masu iznīcināšanas ieroči, gan atbrīvošana no „buržuju jūga,” taču reizēm gadās, ka karš izceļas pavisam absurdu iemeslu dēļ, un tieši tāds bija 1969. gada karš starp Centrālamerikas valstīm Salvadoru un Hondurasu, kas ilga 4 dienas un tika saukts par Futbola karu.
Kā jau noprotams pēc nosaukuma, kara iemesls bija futbola spēle, pareizāk sakot kvalifikācijas turnīrs 1970. gada FIFA Pasaules čempionātam Meksikā, kas vēl vairāk pastiprināja nesaskaņas un naidu starp abām jau tā ne pārāk draudzīgajām kaimiņvalstīm, kurām bija nesaskaņas robežu un imigrācijas jautājumos. Pirmā spēle starp abām valstsvienībām notika Hondurasas galvaspilsētā Tegučigalpā un beidzās ar mājinieku uzvaru 0 – 1, savukārt atbildes spēlē Salvadorā arī uzvarēja mājinieki ar 3 – 0. Izšķirošajā spēlē Meksikā Salvadora uzvarēja ar 3 – 2, taču, cita starpā, izkrita nākošajā atlases kārtā un uz Pasaules čempionātu tā arī netika. Spēles, ko iesaistītās puses uztvēra kā nacionālā goda lietu, pavadīja grautiņi un uzbrukumi pretējās puses tautības iedzīvotājiem. Tas viss noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas, bet tas nemazināja abu pušu pārliecību un jau 1969. gada 14. jūlijā teritoriāli daudz mazākās Salvadoras armija iebruka Hondurasā.
Iemesls nebija vienīgais absurds šajā karā. Salvadoras gaisa spēkiem nebija piemērotu lidmašīnu, tādēļ Hondurasas teritoriju bombardēja ar pasažieru lidmašīnām, kurām bija izdevies piestiprināt bumbas. Taču citādi vājās Hondurasas gaisa spēki bija spēcīgāki un Salvadoras karspēks bija spiests apstāties. Tā kā abām pusēm trūka lidmašīnu, bet militāro ekipējumu tām pārdot aizliedza ASV, to gaisa spēki lielākoties sastāvēja no veciem 2. Pasaules kara un Korejas kara lidaparātiem, kas tika iepirkti no kolekcionāriem (tad jau tikpat labi mūsu armiju varētu apbruņot ar Kara muzeja ekspozīciju). Tādējādi šis karš bija pēdējais kurā savā starpā kāvās iznīcinātāji ar propelleriem.
Karš beidzās pēc 4 dienām, bet miera līgums tika parakstīts tikai pēc 11 gadiem 1980. gadā. Tā rezultātā Salvadoras armija bija iegājusi 8 km. Dziļi Hondurasas teritorijā, ko bija spiesta tūlīt arī pamest. Nu kam negadās…, tas tikai vēlreiz pierāda, ka Latīņamerikā futbolu ļoti mīl.
Pēdējie komentāri