Vēsture. Cita Vēsture

Tuvojoties kārtējai Nacisma sagrāves un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas dienai, kas mūsu valstī tiek oficiāli atzīmēta 8. maijā un „Uzvaras dienai,” ko tāpat kā Jauno gadu zināma daļa mūsu valsts iedzīvotāju svin pēc Maskavas laika un tradīcijām, arī Latvijas pilsētu ielās visdažādākajās vietās un veidos redzama oranži melna lenta. Šī atribūtika savas izplatības rādītājos Rīgas ielās (redzama jau mēnesi pirms svētkiem un vēl pusgadu pēc), pat tālu pārspēj Latvijas Republikas nacionālās atribūtikas izplatību pat valsts svētku dienās, kur nu vēl ikdienā. Lai gan šis simbols plaši redzams jau ne pirmo gadu, daudziem joprojām nav skaidra tā nozīme un izcelsme. Tad nu mēģināsim viest nelielu skaidrību šajā jautājumā. Tāpat pievērsīsimies tās mūsdienu izmantojumam un atsevišķiem tā aspektiem.

Ordeņa lentas vēsture

Pats lentas dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija Cariskās Krievijas augstākais militārais apbalvojums, ko dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Dibināts 1796. gadā ar Katrīnas II rīkojumu, tas bija kaujas apbalvojums, ko nepasniedza miera laikā, un kuru iegūt varēja tikai ar personīgu varonību neskatoties uz karavīra pakāpi vai izcelsmi. Izņēmums bija virsnieki, kas bija nodienējuši 25 gadus lauka dienestā.[1] Ar to ir apbalvoti arī daudzi latviešu karavīri- Lāčplēša ordeņa kavalieri, kas savulaik cīnījušies Cariskajā armijā strēlnieku rindās, Krievu – Japāņu karā un citos konfliktos (skat. atsauci).[2] Vienkāršāk runājot Latvijas Republikā vienīgais ordenis, kas būtu pēc nozīmes tam daudz maz analogs ir Lāčplēša Kara ordenis. Pēc 1917. gada Boļševiku apvērsuma Svētā Jura ordenis tika likvidēts, taču joprojām tika dalīts monarhistu armijās Pilsoņu kara laikā. 1943. gadā, kad karš starp Nacistisko Vāciju un Padomju Savienību noritēja pilnā sparā, tika izveidots Slavas ordenis, kurš pēc savas būtības un arī dizaina bija krietni līdzīgs nīsto „Balto” monarhistu, Svētā Jura Ordenim.[3] Tas nekas, ka ievērojama daļa no emigrantiem un arī vietējiem bijušajiem monarhistiem, kam bija izdevies izdzīvot padomju varas represijās, un jo sevišķi padomju varas apspiestā baznīca, atbalstīja Nacistisko Vāciju kā atbrīvotājus no komunisma un uztvēra šo karu, kā pilsoņu kara tiešu turpinājumu.[4] Šī ordeņa dizainiskā un arī mentālā saistība ar Cariskās armijas apbalvojumu kalpoja tam pašam mērķim, kam, piemēram, militāro pakāpju atjaunošana Sarkanajā armijā un daudz pielaidīgākā attieksme pret monarhistisko vēsturi propagandas izdevumos- proti, pacelt krievu tautas patriotismu, kas nonāk pretrunā ar komunisma dogmām, jo kā zināms komunistam nav dzimtenes, bet ir sava sabiedrības šķira. Lai kā tur arī nebūtu, nosacījumi Slavas ordeņa saņemšanai bija līdzīgi kā Svētā Jura ordenim- varonība kaujās, un tāpat kā priekštecis, arī šis ordenis bija elitārs.

Mūsdienu pielietojums

Tiktāl par pašu ordeni, bet ordeņa lentas, kas pašapliecināšanās vai kādā citā nolūkā tiek likta visās iespējamajās un neiespējamajās vietās, vēsture ir pavisam nesena un no tās, lai kā to neslēptu, tomēr lien ārā Kremļa ietekmes āža kāja. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar valdības vairāk vai mazāk atbalstīto šovinisma uzplaukumu Krievijā pēdējās desmitgades gaitā, kur ietilpst kaut vai tāda organizācija kā „Naši,” regulāri notiekošie „Krievu marši,” biežie uzbrukumi cittautiešiem un citi pasākumi, kas pašu mājās tiek dēvēti par „patriotismu,” bet ja tas notiek ārvalstīs, tad par „fašismu.”

Pirmo reizi „sabiedriskā akcija” „Georga lenta” notika 2005. gadā un to līdz pat šim brīdim organizē ziņu aģentūra RIA Novosti («РИА Новости»), Sabiedriskā organizācija jaunatnes sociālajam atbalstam „Studentu kopiena” un Maskavas pilsētas vadība.[5]Oficiāli tās kodeksā, ar kuru katrs var iepazīties atsaucē norādītājā adresē, ir teikts, ka šī lenta ir apolitisks uzvaras simbols un tā nav un nedrīkst tikt saistīta ar politiku un izmantota politiskiem mērķiem.[6] Dīvaini gan, jo galvenais organizators „RIA Novosti” ir valstij piederoša ziņu aģentūra, kādreizējā „Padomju Informācijas biroja,” jeb „Совинформбюро” tiešs pēctecis.[7] Tāpat starp daudzajiem akcijas sponsoriem un finansētājiem bez Maskavas domes ir Sporta, Tūrisma un Jaunatnes politikas ministrija, Krievijas Pasts, kā arī Preses un Masu komunikācijas federālā aģentūra, līdz ar to valsts iesaiste šajā „sabiedriskajā” pasākumā ir vairāk nekā acīmredzama.[8] Tas, kā šo simbolu „neviens politisks spēks nesaista ar politiku” ir labi redzams, kaut vai pēc tā, kas katru gadu šajā kontekstā notiek Latvijā, kur organizācijai, kas izdala lentas un organizē pasākumus ir cieša un pat neslēpta saikne ar partiju apvienību „Saskaņas Centrs,” un jau tiek piesaistīta arī klaji prokremliska politiska organizācija „Naši.”[9] Demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības pieminēt savus kritušos un svinēt kādus vien svētkus vēlas, taču diez vai ir pieņemami, ka ar klajas necieņas un iedomāta pārākuma izrādīšanu savai mītnes zemei un tās pamattautai, kurai šie svētki saistās nevis ar „atbrīvošanu,” bet gan jaunas okupācijas un represiju sākumu, tiek mēģināts iegūt politiskas dividendes gan vietējā, gan augstākā līmenī. Bet nu pietiks par politiku, atgriezīsimies pie vēstures un pretrunām.

Iepriekšminētajā nolikumā norādīts, ka „Šis simbols ir mūsu cieņas apliecinājums veterāniem, piemiņa tiem kas krita kaujas laukā, pateicība tiem, kas atdeva visu frontei. Visiem tiem, kam pateicoties mēs uzvarējām 1945. gadā.”[10] Norobežojoties no krievu – fašistu episkās cīņas, šajā gadījumā sanāk īpatnēja pretruna, jo pēc būtības cara apbalvojums tiek saistīts ar tā pretinieku un vienlaicīgi arī slepkavu- komunistu sasniegtu uzvaru pār tiem, ar ko faktiski sadarbojās palikušie krievu monarhisti. Ja tas tiktu nosaukts par Slavas ordeņa lentu- šādas pretrunas nebūtu, bet tas atkal mestu „komunisma ēnu” uz visu pasākumu, un nebūtu saistīts ar dziļām tradīcijām.

Un visbeidzot, tāda slidena un mūsdienu liberālajā laikmetā nepopulāra lieta kā morāle. Vērojot apkārt notiekošo rodas jautājums, vai zinot šīs lentes nozīmi, proti, ka tā savulaik ir bijusi izcilas varonības zīme, ir pareizi tai atrasties pie mašīnas antenas vēl oktobrī, kad tā ir jau saulē izbalējusi un pa pusei nopuvusi? Vai katrs, kas, graužot saulespuķu sēklas stiprina to sev klāt pie sporta tērpa vai cepures maz ir cienīgs to nēsāt? Vai šāda simbola nonivelēšana un prasta apkārt vazāšana pie atslēgām vai suņu kaklasiksnām drīzāk nesanāk kā necieņa pret tiem, kas savulaik to ieguvuši par varoņdarbiem kaujas laukā?

Grūti būtu iedomāties, ka kāds latvietis tā vēlētos lietot, piemēram, Lāčplēša Kara ordeņa lenti, un vispār justos tiesīgs to nēsāt. Arī pašā Krievijā ir atšķirīgi viedokļi, kas nepiekrīt šādai simbola izmantošanai, saucot to par nekrietnu „flashmob” akciju vai zaimošanu, un viņiem ir grūti nepiekrist.[11][12] Tāpat rodas jautājums, vai ir pareizi karu, pie tam tik smagu un asiņainu, kaut arī uzvarētu, pieminēt ar šāda veida skaļiem pasākumiem. Ir taču arī citi, priecīgākiem notikumiem saistīti svētki, kuros taisīt skaļus un pompozus publiskus pasākumus ar salūtu un dzīrēm dienas garumā. Taču, ja kāds uzskata, ka par vairāk kā 20 miljoniem bieži vien ne bez savas „ģeniālās” pavēlniecības vainas bojāgājušo tautai pēc tam būtu jāpriecājas tā, it kā uzvara būtu notikusi nevis pirms vairāk kā 60 gadiem, bet aizvakar, neviens viņam neaizliedz to darīt.

Atsauces:

[1]http://george-orden.narod.ru/statut1769.html

[2] http://www.lkok.com/QUERY_SQL_awards.ASP?LOOKFOR=JURA

[3] http://mondvor.narod.ru/OSlava.html

[4] http://www.rusidea.org/?a=430105

[5] http://gl.9may.ru/action_host/

[6] http://gl.9may.ru/action_terms/

[7] http://www.rian.ru/docs/about/history.html

[8] http://gl.9may.ru/action_support/page1

[9] http://www.9may.lv/ru/about/

[10] http://gl.9may.ru/action_terms/

[11] http://www.newsland.ru/News/Detail/id/362260/

[12] http://www.radio.chaosss.ru/news/090507.html

Pašlaik mūsu jaukajā valstī notiekošais, cilvēkiem kas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā bija daudzmaz saprātīgā vecumā, liek vilkt analoģijas ar šo mežonīgā kapitālisma plosīšanās laiku, ar visām no tā izrietošajām sekām. Šodien gan nerunāsim par visām tām negācijām un haosu, kas valdīja 90. gadu sākumā šaipus un viņpus robežai pie Zilupes. Tā vietā aplūkosim vienu no leģendārākajiem kapitālisma aizmetņiem Krievijā un ne tikai – Akciju Sabiedrību MMM, kas kļuva par vienu no leģendārākajām finansu piramīdām Pasaules vēsturē, kas arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir palikusi atmiņā ar uzbāzīgajām TV reklāmām un milzīgo skandālu, kas pavadīja tās sabrukumu. Uz tās fona mūsu vietējie trīs A izskatās pēc sīkiem žuļikiem.

• Šī pēc Ponzi shēmas veidotā afēra tika izveidota 1989. gadā. Tās īpašnieki bija Sergejs (attēlā) un Vjačeslavs Mavrodi un Olga Meļņikova (nosaukums līdz ar to bija veidots no uzvārdu pirmajiem burtiem), lai gan pats S. Mavrodi apgalvoja, ka pārējie piesaistīti tikai reģistrācijas formalitātēm.

• Sākumā firma nodarbojās ar datortehnikas importu (atcerieties kāda tā tolaik bija un cik fantastiskas summas maksāja), taču šo biznesu nenomaksātu nodokļu dēļ gandrīz likvidēja milicija. Pēc tam firma pārsviedās uz ASV akciju piedāvāšanu postpadomju pilsoņiem un privatizācijas sertifikātu spekulācijām, kas arī bija neveiksmīgas. Beigās izveicīgie darboņi atklāja „brīnumnūjiņu” kas bija īsti derīga kapitālisma nesamaitātā vidē – finansu shēmu, kas pazīstama kā Ponzi shēma, proti: investoriem tiek maksāts no citu investoru ieguldījumiem, nevis reālas peļņas. Lai to veiksmīgi izdarītu bija nepieciešams patstāvīgs naudas pieplūdums, kas tika panākts ar nereāliem procentu solījumiem un uzbāzīgu reklāmu. Sākot ar 1994. gada sākumu maisam gals bija vaļā.
• MMM solīja ieguldītājiem 1000% peļņu gadā (hiperinflācijas apstākļos gan tas bija tuvāk realitātei, bet tik un tā neiespējami)un sāka agresīvu reklāmas kampaņu, ar kuru var konkurēt tikai priekšvēlēšanu laika politiskās reklāmas. Tā bija viena no pirmajām, kas postpadomju telpā izveda efektīvu mārketingu ar zīmoliem un efektīviem saukļiem, un TV reklāmu tēliem. Populārākais no tiem bija Ļoņa Golubkovs- parasts pilsonis, kuru gandrīz katrs varēja bez grūtībām asociēt ar sevi. Tāpat tika publiski izplatīta informācija par paredzamo uzņēmuma fantastisko peļņu. Galvenais rezultāts, kas tādā veidā tika panākts, bija reklāma „reklāma no mutes mutē,” kas kļuva gandrīz vai par vispārēju apsēstību. Aplūkosim kaut vai dažas no tām reklāmām (diemžēl tikai krieviski), kas tik primitīvā veidā, piekritīsiet, varēja nostrādāt tikai tolaik.

Lai vēl vairāk uzkacinātu publiku reklāmai tika piesaistīts arī tolaik vājprātā populārais latīņamerikāņu seriāls „Vienkārši Marija,” Laikam jau šis fakts vien liecina par zināmu izaugsmi kopš padomju laikiem.

• Reklāmās redzamās MMM biļetes, kas pildīja uzņēmuma akciju lomu (akciju emitēšanu tik lielos apmēros šaubīgam uzņēmumam aizliedza finansu ministrija), bija faktiska surogātnauda, kuras vērtību pret rubli noteica pats izdevējs ar savām „peļņas prognozēm.”

Pusgadu ilgajā shēmas darbības laikā to cena izauga 127 reizes un tās iegādājās miljoniem cilvēku. MMM apgrozīja gandrīz trešdaļu no valsts budžeta un pats S. Mavrodi draudēja problēmu gadījumā sarīkot referendumu par neuzticību valdībai, kas varētu arī izdoties, ņemot vērā lielo popularitāti. 1994. gada vasarā valsts sāka pretkampaņu un cilvēki sāka masveidā pārdot biļetes, kādēļ 27. jūnijā pats S. Mavrodi samazināja to cenu 127 reizes līdz sākotnējam līmenim, tādējādi faktiski pārstartējot sistēmu (iedomājieties to naudas daudzumu ko tādējādi zaudēja cilvēki), taču sākās viss no gala, jo vientieši atkal stāvēja rindās pēc lētajām biļetēm. Taču labajiem laikiem bija pienācis gals. 1994. gada 3. augustā S. Mavrodi tika arestēts par nodokļu nemaksāšanu.

• Reakcija bija zibenīga – tika arestēti visi firmas konti un skaidrā nauda, tās centrālo ēku līdz ar nodokļu inspekciju šturmēja OMON. Tur tika atrasti pierādījumi par nodokļu nemaksāšanu 49,9 miljardu rubļu apmērā. Pie tās sapulcējās daudzie „ieguldītāji” kas satrakojušies mēģināja ieņemt ēku un atgūt savus līdzekļus, protams, nesekmīgi. Sākās protesta akcijas, kurās pieprasīja nekavējoties atbrīvot S. Mavrodi. Pats arestētais atrada veidu, kā izvairīties no rūtainā iedeguma – viņš izvirzīja savu kandidatūru Valsts Domes vēlēšanām, un arī tika ievēlēts, līdz ar to iegūstot neaizskaramību. Nevienā no Domes sēdēm viņš tā arī neparādījās. Priekšvēlēšanu laikā elektorātam tika dalītas bezmaksas MMM biļetes, jo par spīti visam joprojām daudzi uzskatīja par vērtību.
• Viss beidzās ar bankrota pasludināšanu 1997. gadā un kriminālvajāšanas atjaunošanu pret S. Mavrodi 1998. gadā. Esot jau vajāšanā viņš radīja jaunu shēmu, šoreiz internetā ar nosaukumu Stock Generation, kurā krāpa pārsvarā ārzemju „investorus,” taču to slēdza ASV tiesa. 2007. gadā viņš tika notiesāts ar 4 gadiem un 6 mēnešiem cietumā un 10 000 rubļu (!) naudassodu. Tā kā lielāko daļu laika viņš jau bija atsēdējis izmeklēšanas laikā, drīz vien viņš tika atbrīvots.  Kopā šajā shēmā iekrita 10 – 15 miljoni cilvēku, kas kopumā zaudēja 70 – 80 miljardus ASV dolāru. Apmēram 50 „investori” ir izdarījuši pašnāvības.
• Un beigās par pašu galveno personu – Sergeju Mavrodi, kas bija visai dīvaina persona. Varētu iedomāties, ka šāda līmeņa darbonis 90. gadu Krievijā dzīvo villā ar armijas cienīgu apsardzi un braukā bruņumašīnā. Nekā tamlīdzīga – par spīti daudzu miljardu apgrozīšanai viņš dzīvoja savā sērijveida trīsistabu dzīvoklī, kas bija aprīkots tikai ar nepieciešamākajām mēbelēm, toties bija piebāzts ar grāmatām un katras istabas vidū bija milzīgs akvārijs. Aresta brīdī viņš atradās dzīvoklī kopā ar saviem diviem kaķiem un papagaili, un bija tērpies vienkāršā sporta tērpā. Pēc paša teiktā viņam nekas vairāk neesot bijis vajadzīgs.

Mēs iesakām: