Vēsture. Cita Vēsture

Kā jau iepriekš rakstījām, šis gads mūsu valsts vēstures lauciņā iezīmējas ar vairāku traģisku notikumu gadadienām, kas vienā vārdā nosaucamas par Latvijas Republikas okupācijas procesu, kam šogad aprit apaļi 70 gadi. Šajā ziņā sabiedrībā, un arī politiskajās aprindās vērojams pārsteidzošs klusums. Nav jau runa par masu pasākumu izvēršanu, taču vismaz okupācijas sākuma – 17. jūnija apaļā gadskārta droši vien būtu bijis plašākas pieminēšanas vērts notikums. Par klusuma iemesliem šādās zīmīgās gadadienās var tikai izteikt minējumus, taču droši vien kārtējo reizi politiskajā elitē virsroku būs guvušas merkantilas vai politiskas intereses.

Lai kaut nedaudz labotu situāciju atgādināsim, ka šī gada 5. augustā aprit tieši 70. gadu kopš Latvijas iekļaušanas jeb „uzņemšanas” Padomju Savienībā, tādēļ vēlamies paskatīties uz notikumiem ar tālaika preses acīm. Saprotams, ka visas avīzes šajā laikā jau kontrolēja „no buržuju jūga nesen atsvabinātā darba tauta,” tādēļ tajās viss pasniegts caur attiecīgās ideoloģijas prizmu, taču kā avots un laikmeta liecība tie neapšaubāmi ir interesanti. Tiem kam nav bijis tas gods Marksistiskās vēstures traktējumus lasīt skolas grāmatās, varētu likties dīvaini, ka par tamlīdzīgu salkana rakstura propagandu nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ neviens atklāti nesmējās. Sekojošais un tam līdzīgie teksti un veiklie vārdu virknējumi varētu pat šķist uzjautrinoši, ja vien nebūtu tik traģiski.

Tātad, 1940. gada 6. augusta avīzes „Latvijas Kareivis” numurā atrodams viss svinīgā pasākuma apraksts. Šis vārda tiešā nozīmē uzvedums noslēdza savdabīgo teātri, kas sevī ietvēra „sociālistisko revolūciju” Latvijā un Tautas Saeimas vēlēšanas. To nedaudz saīsinātā versijā un ar izceltām „savdabīgākajām” vietām piedāvājam arī jums.

Attēlā: prof. A. Kirhenšteins Rīgas stacijā izbraucot uz Maskavu.[1]

„ Pienākusi laimīgā šodiena, kas sākas ar jaunu dzīvi un spožu uzplaukuma iespēju laikmetu.

Piektais augusts uz mūžīgiem laikiem un zelta burtiem ierakstīts Latvijas tautas vēsturē: Latvijas Padomju Socialistiskā Republika šai dienā oficiāli uzņemta lielajā padomju tautu saimē. (…)

Skaļu aplausu sveikts sēžu zālē ienāca viss Augstākās padomes prezidijs un visa padomju valdība ar Vjačeslavu Mihailoviču Molotovu priekšgalā, bet vēl skaļāki kļūst aplausi, kad sēžu zālē parādās visas pasaules darbaļaužu vadonis Josifs Visarionovičs Staļins. Ovācijas uz brīdi apklust, kad Tautību padomes priekšsēdētājs Šverņiks paziņo, ka šodien sēdes dienas kārtībā Latvijas Republikas Saeimas pilnvarotās delegācijas ziņojums. Atkal sākas aplausu vētra. Zālē iesoļo Latvijas delegācija. Priekšgalā iet valsts prezidenta vietas pagaidu izpildītājs ministru prezidents prof. A. Kirhenšteins, aiz viņa pārējie delegāti ar savu karogu, kurā lieliem zelta burtiem rakstīti darbaļaužu internacionāles vārdi:

„Mēs jaunu pasauli sev celsim”

Divas delegātes ģērbušās latviešu tautas tērpos, kas izpelnas vispārēju ievērību. Aplausu vētra arvien vēl turpinās. Drudžaini strādā filmu aparāti, spožu gaismu met starmeši. Sapulces vadītājs dod vārdu (…) A. Kirhenšteinam. Beidzot aplausi un saucieni aprimst un prof. A. Kirhenšteins sāk savu plašo runu. Klātesošie uzmanīgi klausās prezidenta vārdos, kaut arī latviešu valodu nesaprot. Nolasot Latvijas tautas Saeimas 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Socialistisko Republiku Savienībā, prezidents šo deklarāciju iesniedz Augstākās padomes prezidijam. Deklarācija rakstīta uz pergamenta un iesieta skaistos sarkanas ādas vākos, kas izgreznoti ar zeltā iekaltu Padomju Savienības emblemu. Deklarācijai pievienots „Valdības Vēstneša” zelta numurs (kurā šī deklarācija publicēta aut.piez)(…). Atkal piekrišanas saucieni un aplausi. Kad prezidents savu runu beidzis un sēdes vadītājs uzaicinājis Latvijas Saeimas delegāciju ieņemt vietas Augstākās padomes deputātu solos, prezidenta runas tulkojumu krievu valodā nolasa sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus. (…) [Tālāk runā citi delegācijas pārstāvji] Pēc sēdes pārtraukuma runā deputāte J. Paldiņa. Pirmo reizi vēsturē Augstākās padomes tribīnē parādās latvisks tērps. (…)  Arī šīs runas klausītāji uzņem ilgām ovācijām un arvienu no jauna skan „lai dzīvo” saucieni Staļinam, Molotovam, Padomju valdībai, Sakanai armijai un komunistu partijai.

Tad runā Uzbekijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Achun-Babajevs. Visu Padomju Savienības tautu  vārdā viņš apsveic Latvijas tautu, kas atbrīvojusies no ienīstā kapitālistu režīma un vienprātīgi izteikusi vēlēšanos iestāties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Achun – Babajevs iesneidz likumprojektu par Latvijas uzņemšanu PSRS. (…)

Balsojot katrai Augstākās padomes palatai atsevišķi likumprojektu vienbalsīgi pieņem. Aplausu vētra un gaviļu saucieni sasniedz savus kalngalus. Vēsturiskais brīdis ir pienācis. Pulkstenis rāda 22:15. Latvijas Republikas pārstāvji apsveic viens otru un saņem apsveikumus (…) Pacilātā noskaņā Latvijas valdība atstāj sēžu zāli.

Augstākās padomes nākošā sēde rīt pēcpusdienā, kad ziņojumu sniegs Igaunijas valsts padomes ievēlētā delegācija. ”[2]

Nedaudz ironizējot pasākums tiešām bijis izdevies, jo iznāk, ka publika tikai visu laiku aplaudējusi un slavinājusi padomju valdību un tās vadītājus, kā arī uzmanīgi klausījusies prof. Kirhenšteina runu, lai gan latviski neviens nesaprot (sinhrono tulkojumu tolaik visticamāk neviens nenodrošināja). Arī pati runa bija īsti izdevusies jo tajā prezidenta vietas izpildītāja kungs runāja galvenokārt par „smakšanu zem buržuju jūga, to kā Ulmanis spiedis cilvēkus pirkt sviestu par mākslīgi saskrūvētām cenām, kā arī  rūpniecības nebijušo pagrimumu līdz zemākai pakāpei kādā tā nonākusi buržuāziskās Latvijas laikos, kas viss, protams, novērsts tikai pateicoties padomju palīdzībai.”[3] Faktiski tas tikai vēlreiz pierāda, ka viss notikušais līdzinās farsam ar komēdijas elementiem. Zīmīgs liekas arī paziņojums, ka nākošā dienā ziņojumu sniegšot Igaunijas delegācija.

Attēlā: Latvijas Tautas Saeimas 1940. gada 21. jūlija sēde, kurā tika pasludināta padomju vara Latvijā.[4]

Lasot šīs rindas daži varētu priekā sist ne mazākus aplausus kā tos, kas iepriekš aprakstītajā pasākumā tika veltīti biedram Staļinam, jo redz tas esot spilgts pierādījums, ka nav bijis nekādas okupācijas, ka Latvija esot pievienojusies brīvprātīgi, viss bijis likumīgi un vispār tautas masas Sarkanos tankus sagaidījušas ar ziediem. Neizplūstot detaļās minēsim tikai dažus galvenos argumentus, lai varētu viegli atspēkot šādus, joprojām padomju propagandā sakņotus apgalvojumus:

Pirmkārt, Padomju varas pasludināšana Latvijā un lūgums uzņemt Latviju PSRS nav uzskatāmi par leģitīmiem likumdošanas aktiem, jo pati organizācija, kas tos pieņēmusi nav likumīga saskaņā ar Latvijas Reublikas Satversmi. Proti, Saeimas vēlēšanu likumu  un tās vēlēšanu datumu bija tiesīga mainīt tikai iepriekšējā Saeima, nevis Kirhenšteina valdība.[5] Pat ja šis aspekts būtu ievērots, jebkuras spekulācijas par vēlēšanu objektivitāti sagrauj sekojoši fakti: vienīgais atļautais saraksts: „Darba tautas bloks,” kas uzvarēja ar aizdomīgiem 97,5% balsu, lielā okupācijas karaspēka un drošības struktūru iesaiste vēlēšanu procesā, kā arī otra iespējamā saraksta „Demokrātiskā bloka” kandidātu aresti. Bez tam vēlēšanu rezultātus Padomju Savienības telegrāfa aģentūra paziņoja jau 12 stundas pirms to noslēguma.[6]

Otrkārt, pat ja Tautas Saeima būtu uzskatāma par likumīgi ievēlētu, tai saskaņā ar satversmes 77. pantu nemaz nav tiesību izšķirt jautājumus par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu, kas izlemjams tikai referenduma ceļā. Tā kā referendums, pat tikpat deklaratīvs kā vēlēšanas, rīkots netika, tad akti par padomju varas atjaunošanu Latvijā un par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāli un nav uzskatāmi par likumīgiem no pieņemšanas brīža.

Treškārt, ar šo aktu Padomju Savienība pārkāpa ne tikai Latvijas Republikas konstitūciju un starptautiskos likumus, bet ari pašas, precīzāk Padomju Krievijas parakstītos dokumentus, proti, 1920. gada 11. augusta miera līgumu, kurā „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”[7]

Ar iepriekš minētā faktiski smieklīgā iestudējuma palīdzību Padomju Savienībai diemžēl izdevās oficiāli nostiprināt savu varu Latvijā un visā Baltijā radot vismaz iluzoru tiesisko pamatu, ko daudzas valstis tomēr neatzina līdz pat okupācijas beigām. Diemžēl pie šī apšaubāmā tiesiskuma bieži vien tek apelēts arī mūsdienās, kas vidrīzāk nebūtu iespējams, ja tālaika Ulmaņa valdība būtu izrādījusi vismaz pasīvu pretestību. Lai kā arī nebūtu „spožais uzplaukuma iespēju laikmets” Latvijas iedzīvotājiem tiešām sākās un pēc gadu ilgās sildīšanās „Staļina konstitūcijas saulītē” ar nacionalizācijām, deportācijām un  un slepkavošanām,  senie ienaidnieki- vācu okupācijas karaspēks tika sagaidīti kā atbrīvotāji.

[2] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 1. lpp

[3] Latvijas Kareivis 1940. gada 6. augusts – 2. lpp

[4] http://www.latvietislatvija.com/BaigaisGads/lat/Lapas15_16L.htm

[5] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1943.00.08.htm

[6] http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/

[7] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/miera_ligums/dokumenti/1920.11.08.latviesu.htm

Attēlā: Padomju tanki Stacijas laukumā

Šodien, 2010. gada 17. jūnijā aprit 70 gadi kopš Latvijas Republikas valstiskās neatkarības iznīcināšanas, kas daudzus gadu desmitus tika dēvēta par atbrīvošanu „no buržuāzijas jūga,” „Ulmaņa fašistiskās kliķes,” vai piemīlīgākā versijā par „sociālistisku revolūciju,” kuras rezultātā Latvija esot labprātīgi iekļāvusies PSRS sastāvā. Turklāt, par spīti acīmredzamiem faktiem, atsevišķi vietējie un ārvalstu politiskie spēki spītīgi atsakās no okupācijas fakta atzīšanas, aizbildinoties ar Latvijas puses nepretošanos. Šodien, pieminot šo latviešu tautai sāpīgo datumu, vēlamies publicēt tālaika valsts vadītāja K. Ulmaņa uzrunu tautai, ko viņš teica Latvijas Radiofonā 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22:15. Varam tikai aptuveni iedomāties kādas izjūtas šī, viena no nozīmīgākajām runām Latvijas vēsturē, izraisīja tās klausītājos un lasītājos.[1]

“Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu.

“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.“

Uz šo runu un citiem notikumiem, izraujot faktus no konteksta, mīl atsaukties okupācijas fakta noliedzēji. Šajā sakarā atzīmēsim tikai dažus runas aspektus. Pirmkārt, par minētajām „pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latvju un PSRS.” Šīs attiecības lielā mērā noteica 1939. gada 5. oktobrī noslēgtais Savstarpējās palīdzības līgums, kas cita starpā paredzēja Padomju armijas bāzu izveidi Kurzemē, faktiski padarot Latviju par PSRS protektorātu.[2] Šis „brīvprātīgais” līgums visām trim Baltijas valstīm tika uzspiests ar „pistoli pie deniņiem,” jo visu trīs valstu robežu tuvumā atradās ievērojami Sarkanās armijas spēki kaujas gatavībā. Kas būtu noticis atteikuma gadījumā, pierādīja Somijas piemērs. Šis pats līgums vēlāk arī iegāza Latvijas Republiku, jo tieši atsaucoties uz tā rupju nepildīšanu: „Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu (kas bija noslēgta ilgi pirms Savstarpējās palīdzības līguma) parakstišanas starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai” tika izvirzīts ultimāts ielaist valstī neierobežotu Padomju armijas kontingentu.[3] Mūsdienās zināmā sabiedrības daļā bieži figurē viedoklis par okupācijas faktu kā izdomājumu, jo okupācija skaitoties tad, kad valsti okupē ar militāru spēku, savukārt Latvija padevusies bez neviena šāviena. Ņemot vērā acīmredzamo Padomju armijas pārspēku (Kurzemē vien izvietotā Sarkanā armijas kontingenta sastāvs sasniedza 25 000 vīru, kas aptuveni pielīdzināms visai Latvjas armijai[4]), atklātos draudus no padomju puses un vēl PSRS robežsargu veikto uzbrukumu Masļenku robežpunktam divas dienas agrāk 1940. gada 15. jūnijā, jebkādas spekulācijas par okupācijas neesamību kļūst nepamatotas, jo militārs spēks šajā gadījumā ir lietots vistiešākā veidā- ar tā pielietošanas draudiem suverēnai valstij ir uzspiesti tās neatkarībai klaji nelabvēlīgi līgumi un pēcāk tādā pat veidā likvidēta valsts suverenitāte.[5]

Otrkārt, gan šajā runā, gan iepriekšējos notikumos parādās acīmredzama K. Ulmaņa pakļaušanās PSRS prasībām, kas ir viena no diskutablākajām epizodēm šī neapšaubāmi nozīmīgā valstsvīra biogrāfijā. Šajā gadījumā neiet runa tikai par militāru nepretošanos, bet daudz vairāk par neprotestēšanu un pat palīdzību savas valsts iznīcināšanā līdz ar rīkojuma došanu „visiem palikt savās vietās,” kā rezultātā okupācijas vara īsā laikā paspēja nostiprināties, jo pārņēma pilnībā strādājošu valsts aparātu, kuru atlika tikai īsā laikā pārveidot pēc saviem ieskatiem. Nesadarbošanās un oficiāls protests starptautiskā līmenī, iespējams būtu saīsinājis Padomju represīvā aparāta darbības laiku Latvijā, jo tas nepaspētu tik ātri nostiprināties, apgrūtinātu sekojošo iestudējumu ar „Tautas Saeimas” vēlēšanām un sekojošo lūgumu uzņemt PSRS, kā arī būtu likvidējis jebkādas spekulācijas par brīvprātīgu iestāšanos.

Visbeidzot nedaudz pievērsīsimies sabiedrībā diezgan populāram scenārijam par militārās pretošanās nepieciešamību un tās izredzēm. Izskatot faktus jāatzīst, ka militāra pretošanās 17. jūnijā faktiski bija bezjēdzīga (ko nevarētu teikt par prezidenta diplomātisku protestu un atkāpšanos), jo Igaunija un Lietuva jau atradās Padomju armijas varā, līdz ar to frontes līnija būtu visā robežas garumā, turklāt Kurzemē jau atradās Padomju militārās bāzes. Spēcīgākā reģiona valsts, no kuras teorētiski varētu gaidīt palīdzību- Polija vairs neeksistēja. Tāpat būtu grūti cerēt uz jelkādu Rietumu sabiedroto atbalstu, jo visas pieejas Baltijas jūrai kontrolēja PSRS sabiedrotā- Nacistiskā Vācija, bez tam Francijai un Lielbritānijai jau tobrīd bija gana savu problēmu lai vēl atlicinātu resursus un uzmanību Baltijas valstīm, sevišķi ņemot vērā faktu, ka tām nemaz nebija pienākums to darīt. Faktiski Baltijas valstis atradās ārpolitiskā izolācijā Iespēja pretoties militāri tika palaista garām iepriekšējā gadā parakstot „Savstarpējās palīdzības paktu.” Neiedziļinoties detaļās, kas ir vesela pētījuma vērts temats, tādā gadījumā visām trim Baltijas valstīm kopā atsakoties pakļauties un iespējami vienojoties ar Somiju izredzes nebija spožas taču neapšaubāmi labākas nekā 7 mēnešus vēlāk. Ņemot vērā, ka somiem sekojošajā karā ļoti palīdzēja labvēlīgie dabas apstākļi un laicīgā gatavošanās karam, kas Baltijas valstu gadījumā izpalika pirmajā gadījumā ģeogrāfijas un otrajā- nespējas vienoties dēļ, Latvijai tas būtu prasījis ļoti ievērojamus cilvēku upurus un visdrīzāk nespētu novērst sakāvi, kam sekotu daudz nežēlīgākas represijas, no kurām K. Ulmanis arī visticamāk centās izvairīties.

[1] „Latvijas Kareivis” 1940. g. 18. jūnijs – 1.lpp.

[2] http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lat_psrs_palidz_pakt/

dokumenti/1939.10.05.latviesu.htm

[3] http://vip.latnet.lv/lpra/ultim40_16_j.htm#001

[4] http://www.lv.lv/?menu=doc&id=178181

[5] http://www.historia.lv/alfabets/M/Ma/maslenki/dok/1949.06.15.htm

Vērojot šī pavasara notikumus un lielās bažas saistībā ar jau notiekošajiem un vēl tikai iespējamajiem plūdiem, vēlamies atskatīties uz senākiem, taču visai dramatiskiem notikumiem, kas 1924. gada pavasara palu laikā norisinājās mūsu pašu Daugavā. Ūdens līmenis togad pat nesasniedza rekordus, bet postījumi bija visai ievērojami, kas sevišķi skāra Jaunjelgavu un Rīgu. Vēlāk, par plūdu cēloni „Jaunākās Ziņas” minēja plašo mežu izciršanu ap Daugavu kara gados, kur ilgu laiku faktiski nekustīgi turējās fronte. Mežu platību samazināšanās dēļ esot paātrinājusies sniega kušana un upei tādējādi jāuzņem lielāks ūdens daudzums īsākā laika periodā.[1]  Par vēl lielāku iemeslu droši vien var minēt lielos ledus sastrēgumus, kas togad izveidojās daudzviet Daugavā. Lai lieki nesatrauktu cilvēkus, piebildīsim, ka mūsdienās līdz ar hidroelektrostaciju uzbūvēšanu šāda scenārija atkārtošanās, vismaz Rīgā, ir praktiski neiespējama. Tad nu atskatīsimies uz 1924. gada aprīļa notikumiem caur tālaika laikrakstu „Kurzemes Vārds” un „Jaunākās Ziņas” publikācijām.

1924. gada 3. aprīlī Daugavas ūdens līmenis Daugavpilī bija pacēlies jau 8,35 m virs normas, un situācija veidojās arvien kritiskāka, jo lejpus pilsētai bija izveidojies 10 jūdzes garš ledus sastrēgums. Noritēja ledus spridzināšana, kuras neizdošanās gadījumā pilsēta bija nopietni apdraudēta, bet toreizējais Grīvas ciems jau bija evakuēts. Šīs dienas pēcpusdienā plūdi bija sabojājuši Gajokas dambi (mūsdienās Daugavas iela un 18. novembra iela), kas aizsargāja pilsētu. Tika mobilizēti aizsargi, lai vajadzības gadījumā veiktu evakuāciju.

Līdzīgs ledus sastrēgums atradās lejpus Jaunjelgavai atradās ledus sastrēgums, kādēļ zem ūdens atradās faktiski visa pilsēta, vietām līdz 1. stāva logu līmenim.[2]

Nākošā diena 4. aprīlī: Daugavpilī ieradās valsts līmeņa starpresoru komisija, lai koordinētu plūdu novēršanas darbus. Gajoka dambja sūci bija izdevies likvidēt ar smilšu maisiem, taču tā kā ledus sastrēgums joprojām atradās turpat kur bijis, situācija saglabājas kritiska. Ledus tika spridzināts un apšaudīts ar mīnmetējiem, taču bez rezultātiem. Kara ministrs izdevis rīkojumu pārcelt karavīru mantas uz kazarmu augšējiem stāviem un saformēt speciālas komandas, kas dežūrētu bīstamākajās vietās. Ūdens līmenis cēlies vēl par 11 cm, sasniedzot 8, 49 m virs normas un ap pilsētu ir applūdušas plašas teritorijas. [3]

Daudz nopietnāka situācija ir Jaunjelgavā. Pilsēta jau ir pilnīgi applūdusi un satiksme ar ārpasauli notiek tikai ar laivām (attēls no laikraksta „Jaunākās Ziņas”[4]).

Par stāvokļa nopietnību liecina fakts, ka no zemākās vietās esošajām mājām redzams tikai jumts, bet 4 mājas aizskalotas pilnībā. Saimniecībai nodarīti milzīgi zaudējumi. Taču ir arī labā ziņa: ūdens līmenis pārstājis celties.

Plūdi sāk apdraudēt arī tālāk uz leju esošas vietas. Ūdens līmenis ceļas arī Krustpilī un Ogrē. Augšpus Lielvārdei izveidojies ledus sastrēgums, kuram strauji izkustoties tiktu apdraudēta Rīga.

5. aprīlis. Iepriekšējās dienas vakarā izdevies saspridzināt ledus sastrēgumu lejpus Daugavpilij un tas sācis iet, taču upes krastā joprojām dežūrē mīnmetēji, lai vajadzības gadījumā neļautu ledum sablīvēties. Situācija pilsētā normalizējusies un ūdens līmenim krītoties par gandrīz metru, briesmas nopietni mazinājušās.

Arī Jaunjelgavā situācija normalizējusies, Daugava iegājusi atpakaļ gultnē un plūdi beigušies ar lieliem zaudējumiem, bet, par laimi, bez cilvēku upuriem.

Galvenās briesmas tagad ir pārvietojušās uz Rīgu, jo liels 9 jūdzes garš ledus sastrēgums izveidojies pie Ikšķiles, tādējādi apdraudot plašas zemās piekrastes teritorijas ap Daugavu un arī Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju. Rīgas varasiestādes sāk gatavoties plūdiem.[5]

6. aprīlis. Pulksten 10tos no rīta Rīgā saņemts trauksmes signāls, jo ledus pie Ikšķiles sācis kustēties un vienā masā, līdz ar plūdu vilni tuvojas Rīgai. Četros pēcpusdienā atskanēja lielgabalu trauksmes šāvieni un ledus masa jau atradās pilsētā. Tā aizrāva sev līdzi Lībekas tiltu (to pašu koka tiltu ko redzējām „Rīgas Sargos”), un aiznesa to uz jūru atstājot neskartu tikai vienu posmu Daugavas vidū (attēlos[6, 7])

Tāpat, no ledus gandrīz neizglābās viens no 4 ar to cīnīties aizsūtītajiem ostas velkoņiem „Zibens,” ko ledus izspieda pa Lībekas tilta apakšu, noraujot skursteni un komandtiltiņu. Applūda arī krastmalai tuvākās ēkas. Lai novērstu iespējamo ledus apstāšanos, virs Daugavas riņķoja kara aviācijas lidmašīnas ar bumbām, taču lielais sastrēgums veiksmīgi atrada ceļu uz jūru un lielāku postu nenodarīja. Tās pašas dienas vakarā nopietnu plūdu briesmas Rīgā jau bija galā, taču applūdušas bija Spilves pļavas un citas zemākās teritorijas. Arī galvaspilsētā plūdi bija nodarījuši lielus zaudējumus, tolaik lēsa, ka aiznestā tilta atjaunošana izmaksāšot 7 miljonus rubļu un prasīšot 2 mēnešus darba. Dzelzs tilts no šiem ledus kalniem cieta maz, tika pārrauti tikai telefona un elektrības vadi, taču arī šim tiltam nebija lemts palikt veselam.[8]

10. aprīlis. Šajā dienā 1924. gada pali Daugavā nodarīja pēdējos lielos postījumus. Kopš lielā ledus sastrēguma, kas pirms 4 dienām sagrāva Lībekas tiltu, situācija bija normalizējusies un ledus upē gāja normas robežās, taču 10. aprīļa pēcpusdienā situācija mainījās. Šoreiz vainīgi bija ledus gabali, kas nāca no Aiviekstes un Ogres upēm. Tie sagrāva arī pirmajā sadursmē izturējušā Dzelzs tilta posmu, pārraujot ūdensvadu un satiksmi ar Pārdaugavu, jo šis bija vienīgais atlikušais tilts, kas tiešā veidā bija izmantojams gājēju un transporta satiksmei (attēlā[9]).

Līdz ar šo, pēdējo upuri, 1924. gada plūdi Daugavā bija beigušies. Valsts piešķīra 1 miljonu rubļu prāmju būvniecībai, lai uzturētu satiksmi starp Daugavas krastiem, kamēr tiek atjaunoti tilti. Dzelzs tilta atjaunošanas izmaksas tika lēstas 4 – 5 miljonu rubļu apjomā.[10] Līdz tam laikam satiksme tika uzturēta pa Dzelzceļa tiltu. Kopš tā laika liela mēroga postījumus Rīgas tiltiem plūdi nav nodarījuši.

[1] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 9.aprīlis – 3. lpp.

[2] Kurzemes Vārds, 1924. gada 4. aprīlis – 1. lpp.

[3] Kurzemes Vārds, 1924. gada 5. aprīlis – 1. lpp.

[4] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 8.aprīlis – 5. lpp.

[5] Kurzemes Vārds, 1924. gada 6. aprīlis – 1.lpp.

[6] Kurzemes Vārds, 1924. gada 7. aprīlis – 5. lpp.

[7] Kurzemes Vārds, 1924. gada 8.aprīlis – 3. lpp.

[8] Kurzemes Vārds, 1924. gada 8  aprīlis- 3.lpp

[9] Jaunākās Ziņas ,1924. gada 11.aprīlis – 6.lpp.

[10] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 11.aprīlis – 6.lpp.

Atkal tuvojoties 16. martam, kas jau ne pirmo gadu izraisa pastiprinātu uzmanību un nemitīgus pārmetumus no mūsu lielākās kaimiņvalsts medijiem, politiķiem un zināmas daļas vietējo iedzīvotāju, vēlamies nedaudz iedziļināties dažos šīs problēmas aspektos. Un proti, cik pamatoti ir atsevišķu politisko spēku pārmetumi, par Latviešu leģiona kareivjiem kā idejiskiem nacionālsociālistiem un noziedzniekiem pret cilvēci. Lai to panāktu mēģināsim savilkt konspektīvu par un pret no dažādiem avotiem un vēsturnieku pētījumiem. Protams, zinātājiem šie fakti nebūs pārsteigums, taču cilvēkam, kas nav iedziļinājies tēmā, tie varētu būt interesanti.

Kā Krievijas vēstures zinātnes un oficiālās politikas viedokļa pārstāvi izmantosim nu jau mazliet aizmirsto 2005. gada skandalozo filmu „Baltijas nacisms,” jo tā, lai arī nav akadēmisks pētījums, tomēr spilgti atspoguļo arī populārākos politiskos pārmetumus Latvijai, kas laika gaitā nav mainījušies. Tam par labu runā arī fakts, ka filmā savus komentārus par tēmu sniedz ne tikai Krievijas viedokli pārstāvoši vēsturnieki, bet arī valsts amatpersonas.[1] Bez tam, šāda veida filmas uzskatāmas par daudz efektīvākiem masu apziņas veidošanas līdzekļiem nekā akadēmiski pētījumi, jo to pieejamība ir daudz plašāka, bet izklāsts vidusmēra cilvēkam daudz saprotamāks. Vispārīgās kategorijās runājot kā galvenās Latviešu leģiona kaujinieku iezīmes tiek minēta brīvprātība, fanātisks nacionālisms un atbalsts nacionālsociālisma idejām, kā arī līdzdalība nacistu pastrādātajos kara noziegumos. Tad nu mēģināsim ieskicēt galvenos argumentus par vai pret šiem apgalvojumiem.

Apgalvojums par Latviešu leģionu, kā lielākoties brīvprātīgu formējumu[2] neiztur kritiku viena būtiska iemesla dēļ- proti, tas tika veidots galvenokārt mobilizācijas veidā. Protams, drīz pēc Vācu okupācijas izveidojās vairāki brīvprātīgi formējumi, no kuriem pazīstamākie ir kārtības sargu, jeb policijas bataljoni, kas tika izmantoti gan frontes, gan aizmugures dienestam un, diemžēl arī partizānu apkarošanai. Ā. Hitlera rakstiska pavēle Latviešu SS brīvprātīgo leģiona dibināšanu tika izdota 1943. gada 10. februārī un jau 26. februārī, paralēli nedaudzajiem atlikušajiem brīvprātīgajiem, kas vēl nebija iestājušies policijas bataljonos, sadarbībā ar Darba pārvaldi tika sākta slēpta mobilizācija, iesaucot it kā darba dienestā. Sākot no tā paša gada decembra iesaukšana jau notika tieši, to attiecinot uz visiem no 1918, – 1924. dzimušajiem (t.i. tobrīd 19 – 25 gadus vecajiem) vīriešiem.[3] Līdz ar to par brīvprātīgu iestāšanos var runāt tikai līdz 1943. gada martam, kad leģions atradās tikai formēšanās procesā. Kopumā dažādos vācu militārajos formējumos, ieskaitot robežsardzi, būvpulkus un izpalīgus, tika iesaistīti 110 – 115 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem brīvprātīgie bija aptuveni 15 – 20%, galvenokārt no policijas bataljoniem.[4] Tieši 15. un 19, divīzijā cīnījušos kopskaits no dibināšanas līdz kapitulācijai ir vairāk kā 52 000.[5] Katrā gadījumā pats mobilizācijas fakts, turklāt, tādos apmēros, atspēko jebkādas spekulācijas par Latviešu leģionu kā brīvprātīgu formējumu. Par brīvprātīgo tas saucās tikai tādēļ, ka 1907. gadā pieņemtā Hāgas konvencija aizliedza okupētājvalstij piespiedu kārtā mobilizēt okupētās valsts iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos.[6] Protams, pastāvēja iespēja izvairīties no mobilizācijas, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvību vai ievietošanu koncentrācijas nometnē.

Otrkārt, pievērsīsimies uzskatam par latviešu leģionāriem kā nacisma uzskatu kvēliem atbalstītājiem. Šāds vispārinošs apgalvojums ir vērtējams kā nepatiess, un pat visai neiespējams.

Pirmkārt, šajā sakarā jāatgādina, ka laika posmā līdz 1940. gadam latviešu sabiedriskajā domā valdīja visai izteikta nepatika pret vāciešiem un vācisko, jo pēdējie ilgus gadsimtus Latvijas teritorijā bija ieņēmuši dominējošu stāvokli. Tam par labu liecina arī tolaik salīdzinoši nesen notikušās Latviešu strēlnieku cīņas pret vācu armiju, kā arī kaujas ar Bermonta armiju Brīvības cīņu ietvaros. Pēdējais piemērs šajā ziņā ir sajūsma un pat visai nekorektā attieksme ar kādu Latvijas presē 1939. gadā tika pavadīti baltvācieši, kas repatriējās uz Trešo Reihu, kas nu nekādi neliecina par iedzīvotāju masu simpatizēšanu Vācijai vai nacionālsociālismam.^[7]

Otrkārt, kritiku neiztur arī pārmetumi par radikāli nacionālistisku tendenču uzplaukumu Ulmaņa diktatūras apstākļos, kas vēlāk noveduši pie masu sadarbošanās ar nacistiem.[8] Protams, Latvijā eksistēja atsevišķas radikāli nacionālistiskas organizācijas, no kurām lielākā un pazīstamākā, neapšaubāmi, bija Pērkoņkrusts, tomēr pretēji kaimiņvalsts vēsturnieku apgalvojumiem, Ulmaņa diktatūras apstākļos šo organizāciju darbība tika maksimāli ierobežota un tām nācās noiet pagrīdē. Nekas daudz nemainījās arī pēc vācu okupācijas, jo jau 1941. gada 17. augustā okupācijas vara atjaunoto Pērkoņkrustu slēdza pavisam.

Treškārt, kā galveno iemeslu tam, ka par spīti agrākajai nepatikai 1941. gadā vācu armija tika sagaidīta ar sajūsmu var minēt to gadu, kura laikā Latvijas iedzīvotāji varēja baudīt Staļina konstitūcijas labumus. Šoreiz neieslīgsim diskusijās par to vai tā bija okupācija vai inkorporācija un par to cik slikts ir „nebijušās okupācijas” muzejs Rīgas centrā. Tieši cīņu pret padomju varas atgriešanos Latvijā, kā leģionāru motivācijas galveno aspektu min absolūtais vairākums Latvijas un Rietumvalstu vēsturnieku, kas pievērsušies šai tēmai. Leģions tolaik faktiski tika uztverts kā sākums iznīcinātās Latvijas armijas atjaunošanai, nevis iespēja iesaistītes cīņā par nacionālsociālisma idejām. Faktiski tā ir vēsturiska traģēdija, ka vienīgais reālais spēks, ar ko Baltijas tautas varēja sadarboties, lai novērstu Padomju okupācijas atgriešanos bija noziedzīgais Hitlera režīms.[9] To apstiprina arī tā brīža pretinieku dokumenti – 1946. gada 2. septembrī ASV armijas štābs izplatīja paziņojumu savām vienībām, kurā oficiāli atzīts, ka latvieši un igauņi, ko vācieši ir spieduši cīnīties pret padomju spēkiem, nav uzskatāmi par piederīgiem SS, lai gan bijuši tā pakļautībā un līdz ar to neietilpst to personu lokā, kas automātiski jāarestē.[10] Jāpiebilst, ka šis paziņojums tapis laikā, kad bijušo nacistu medības Eiropā un visā pasaulē noritēja pilnā sparā.

Ceturtkārt, kā piemērs leģionāru fanātismam tiek minēts leģiona zvēresta teksts par uzticību Ādolfam Hitleram, ko atsevišķi politiskie spēki piesauc kā galveno pierādījumu. Pilns zvēresta teksts ir sekojošs:

“Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.”[11]

Būtiskā, lai gan ne vienīgā, atšķirība no vācu SS vienību zvēresta ir iekļautā atruna, ka šī uzticība attiecas tikai uz cīņu pret boļševismu, un to pierāda arī vēlākie notikumi. Zvērestā minētā Ādolfa Hitlera nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, jo katram, kas ir sakāries ar armiju ir zināms, ka jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlers tobrīd bija valsts vara. Kas ir daudz svarīgāk, šādas lojalitāti ierobežojošas atrunas, kā iepriekšminētā, zvērestos gan nav bieži sastopamas. Turklāt, šī atruna arī tika pildīta, jo Latviešu leģiona vienības nekad nav iesaistījušās jebkādās kaujas darbībās pret britu vai amerikāņu karaspēku. Par spīti tam, uz šo zvēresta detaļu mīl atsaukties tie, kas nevēlas pieminēt padomju okupāciju un pastrādātos noziegumus pret cilvēci 1940. – 1941. gadā kā galveno leģionāru motivāciju.

Trešais iemīļotais arguments – leģionāri ir kara noziedznieki. Šajā ziņā ir bijuši mēģinājumi vispārināt, un pielīdzināt 15. un 19. latviešu divīzijas tādiem bēdīgi slaveniem „nacistu gvardes” formējumiem kā, piemēram, SS divīzija „Totenkopf,” jeb „Miroņgalva,” kas tika formēta no koncentrācijas nometņu apsardzes un kuras nosaukums figurē lielā skaitā kara noziegumu. Nav noliedzams, ka latviešu divīzijās iekļāvās cilvēki no agrākiem formējumiem, piemēram, policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kas bija pastrādājuši kara noziegumus, un vēlāk par tiem arī tika tiesāti, taču piedēvēt[12] šo cilvēku veiktās darbības visam Latviešu leģionam, kura lielāko daļu veidoja mobilizētie, turklāt darīt to ar atpakaļejošu datumu ir vairāk nekā neobjektīvi, sevišķi ņemot vērā, ka tās bija frontes karaspēka vienības, kas nepildīja policejiskas funkcijas. 15 un 19. divīzijai nebija nekāda sakara ar Rīgas geto vai Salaspils nometni, jo leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Arguments, ka viņi ir līdzvainīgi pie nacistu noziegumiem, tikai tāpēc, ka karojuši nacistu armijas rindās, neiztur kritiku, jo pēc tādas analoģijas Sarkanajā armijā 1944./45. gadā mobilizētie latvijas iedzīvotāji, ir vainojami NKVD pastrādātajās zvērībās. Cita starpā, Latvijas vēsturnieku komisija savos pētījumos ir nonākusi pie secinājuma, ka faktiski, neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā.[13]

Taču pretējā puse šos noziegumus saskata, piemēram, līdzdalībā Ļeņingradas blokādē.[14] Pēc šādas analoģijas, jebkurš pilsētas aplenkums ir kara noziegums. Arī Leģiona 19. divīzijas rota, 1944. gadā it kā esot piedalījusies soda ekspedīcijās pret Čudovas iedzīvotājiem Ļeņingradas apgabalā, turklāt esot dokumenti, kas par to liecina.[15] Ievērības cienīgs gan liekas fakts, ka plašākā zinātniskā apritē šādi fakti līdz šim nav parādījušies, un arī šoreiz neviens dokuments video sižetā par veselu 23 ciemu iznīcināšanu tā arī netiek parādīts.

Arī vairāki svarīgi rietumvalstu izdotie dokumenti apstiprina Latviešu leģiona atšķirību no vācu SS vienībām. Pieņemsim, ka ASV senāta Pārvietoto personu komisijas 1950. gada atzinumu, ka Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, var uzskatīt par politisku lēmumu, kas pieņemts Aukstā kara gaisotnē.[16],[17] Taču ir arī citi dokumenti, kas apstiprina Latviešu leģiona statusu. Jau 1946. gada 4. februārī, (kad Aukstais karš vēl nebija sācies un cīņa ar nacisma sekām gāja pilnā sparā) Lielbritānijas ārlietu ministrijas 2. nodaļa vēstulē britu spēku komandierim Vācijā, atbildot uz padomju puses prasību izdot Baltijas valstu pilsoņus, kas bijuši SS formējumos, norādīja, ka „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus kā kara noziedzniekus vai nodevējus, kad vienīgā apsūdzība ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem. Taču mums nav nekādas vēlēšanās atturēties viņus nodot taisnīgai tiesai, ja viņi ir kara noziedznieki vispārpieņemtā izpratnē.”[18] Visbeidzot, pat Nirnbergas kara tribunāls, kura autoritāte diez vai kādam rada šaubas 1946. gada 1. oktobrī ir atzinis, ka tās personas, kas nonākušas SS sastāvā piespiedu mobilizācijas rezultātā un nav izdarījušas noziegumus, NAV uzskatāmas par kara noziedzniekiem, un uz Latviešu leģionāriem šis lēmums attiecas vistiešākajā veidā.[19] Visbeidzot interesants fakts, – ja latviešu leģionāri visi kā viens būtu pārliecināti nacisti un kara noziedznieki, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze?[20]

Noslēgumā vēlētos nedaudz pakavēties pie tik lielo uzmanību piesaistījušajiem 16. marta pasākumiem. Šajā ziņā jāatzīmē fakts, ka par spīti pārmetumiem „nacisma glorifikācijā,” kas it kā katru gadu notiek 16. marta atceres pasākumos, visu šo gadu laikā nav fiksēti gadījumi, kad tajos tiktu lietota kāda aizliegta simbolika, pat ne ārvalstu karogi, vai arī tiktu pausti neonacistiski, vai pret pastāvošo valsti vērsti uzskati. Principā, līdz šim nav bijis neviena iemesla, izņemot 16. marta pretinieku radītos konfrontācijas draudus, lai šo pasākumu aizliegtu, un vispār tam pievērstu tik saasinātu uzmanību, sevišķi demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Salīdzinot pasākuma mērogu ar ap to sacelto pat starptautisko ažiotāžu, tikai apstiprinās aizdomas par kādas ārvalsts un arī vietējo politisko spēku īpašu ieinteresētību situācijas saasināšanā.

Atsauces:

1. http://www.youtube.com/watch?v=U1rIsg1RB_I 3:41

2. http://www.youtube.com/watch?v=WwGv1iVsiwA&feature=related 0 11

3. Silagailis A, Latviešu leģions, Rīga. 2001. – 246.- 247. lpp.

^4. Latviešu leģionāri, Rīga. 2005. – 15. lpp

5. http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latviesu_legions/latviesu_legions.htm

6. Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? Rīga, 2001. – 34. lpp.

^7. http://www.historia.lv/alfabets/V/va/vac_izcel/dok/1940.01.04.htm

8. http://www.youtube.com/watch?v=hR_RvfvJ2Z0 7. 59.

9. Latviešu leģionāri, Rīga. 2005. – 14. lpp.

10. Lācis V. Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā, Rīga. 2006. – 24. lpp

11. http://vip.latnet.lv/lpra/zveereeja.htm

12. http://www.youtube.com/watch?v=hR_RvfvJ2Z0 2:28

13. http://vip.latnet.lv/LPRA/v_kom.htm

14. http://www.youtube.com/watch?v=hR_RvfvJ2Z0 3:21

^15. http://www.youtube.com/watch?v=WwGv1iVsiwA&feature=related 3:59

^16. http://vip.latnet.lv/LPRA/riteniem.htm

^17. http://www.youtube.com/watch?v=WwGv1iVsiwA&feature=related 6:20

^18. Lācis V. Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā, Rīga. 2006. – 8. lpp.

1^9. http://vip.latnet.lv/lpra/2004vestkom16m.htm

^20. http://www.lettia.lv/lv_a_legionari-nirnberga.html

Šonedēļ medijos parādījās ziņa, ka Latvijas bruņotie spēki ir aizdevuši saviem Igauņu kolēģiem tanku, lai šie varētu pārbaudīt savu nocietinājumu izturību. Vismaz kaut kas mums ir tāds kā igauņiem nav, tas nekas, ka tikai viens. 1999. gadā no Čehijas gandrīz par velti tika iegūti trīs absolūti novecojuši padomju T 55, ko paredzēja izmantot mācību vajadzībām, taču līdz šim laikam pēc nepārbaudītām ziņām šauj visi trīs, bet brauc gan tikai viens, kas tad arī aizdots igauņiem. Bet ne par to ir stāsts, jo pats tanks, jeb drīzāk ideja par bruņotu augstas pārgājamības kaujas mašīnu, kas radās Pirmā Pasaules kara laikā nāk nevis no Lielbritānijas, kā parasti tiek uzskatīts, bet gan no mūsu pašu Rīgas.

• Pasaulē pirmais tanks, kas piedalījies reālā kaujā ir britu Mark I, kurš debitēja 1916. gada 6. septembrī. Tomēr, pirmais reāli izgatavotais tanks pasaulē nāk no Rīgas Vagonu rūpnīcas, kas gan tolaik saucās Krievu – Baltijas vagonu rūpnīca. Tās meistara A. Porohovščikova konstruētais tanks “Вездеход” – tulkojumā „Visurgājējs” pirmoreiz izbrauca no darbnīcas 1915. gada 18. maijā, jeb veselu pusgadu pirms Mark I izmēģinājuma modeļa parādīšanās.
• 1914. gadā, sākoties 1. Pasaules karam Rīgas Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcas meistars 23 gadus jaunais talants A. Porohovščikovs (cita starpā konstruējis arī vairākas veiksmīgas lidmašīnas) piedāvāja armijas vadībai izgatavot bruņotu kaujas mašīnu, ko mūsdienās pazīstam kā tanku. Vadībai jaunā ideja gāja pie sirds un tika dota atļauja izmēģinājuma modeļa izgatavošanai, piešķirot šim nolūkam 9660 rubļus, kas tam laikam bija visai ievērojama nauda. Darbs pie tanka tika sākts 1915. gada februārī Rīgā izvietotajā Ņižņijgorodas kājnieku pulkā, un jau pēc 4 mēnešiem jaunais tehnikas brīnums bija gatavs izmēģinājumiem. Tanka projekts izskatījās sekojoši:

• Rezultātā izdevās 3, 5 m. gara un 2 m. plata mašīna, kas svēra aptuveni 4 tonnnas. Šim agregātam bija visi mūsdienu tankiem raksturīgie elementi – bruņas (tās gan aizsargāja tikai no kājnieku ieroču lodēm, bet tam laikam ar to pilnībā pietika), kāpurķēdes un grozāms tornis (britu Mark I tāda, starp citu, nebija). Kāpurķēde gan bija viena, toties ļoti plata- pa visu korpusa apakšu, bet stūrēts tanks tika ar palīgriteņiem abās korpusa pusēs. Tās maksimālais ātrums sasniedza 25 km/h, kas bija četrreiz ātrāks par britu un franču pirmajiem tankiem. Ievērību pelna arī bruņu konstrukcija, jo tās bija daudzslāņainas, kas apsteidz savu laiku par vairākiem gadu desmitiem. Tāpat tā korpuss bija ūdensnecaurlaidīgs, līdz ar to mašīna varēja pārvarēt ūdens šķēršļus. Tanku bija paredzēts bruņot ar ložmetēju (izmēģinājuma modelim (attēlā) torņa vēl nebija) un to vadīja viens cilvēks. Neiztika arī bez kļūmēm, jo sākotnēji konstrukcija nebija pilnīga, jo ķēde bieži krita nost vai arī pārplīsa, taču tas tika novērsts.

• Izmēģinājumus mašīna tā arī nepabeidza, jo 1915. gada decembrī tie tika pārtraukti ar apgalvojumu, ka konstrukcija neesot sevi attaisnojusi, lai gan pats konstruktors apgalvoja, ka atlicis tikai novērst tās trūkumus. Kā veicinošu iemeslu projekta apturēšanai var minēt arī Cara un Impērijas militārās vadības konservatīvismu, kā arī nepietiekamo rūpniecības attīstības līmeni (jāņem vērā, ka tas bija tālaika hi-tech produkts). Par spīti tam, jāņem vērā, ka liela daļa šī tanka tehnoloģisko risinājumu krietni apsteidza savu laiku un citu valstu vēlākos ražojumus. Un kas par to, ka tas nenonāca ražošanā, jo tik un tā šis ražojums ir pasaules līmeņa novatoriska ideja (gandrīz kā Šlesera Ziemassvētku eglīte), kas ir radusies Rīgā un tādējādi ir daļa no mūsu vēstures.

Pirmie Ulmaņlaiki latviešiem joprojām asociējas ar veiksmīgu ekonomisko attīstību un tiek uztverti kā sava veida „zelta laikmets”, uz kuru daudzi mīl atsaukties vēl joprojām. Sava daļa taisnības tai visā, protams, ir, jo ekonomiskās attīstības līmenis tālaika Latvijas Republikā bija visai atzīstams, vēl vairāk, ar atsevišķiem ražojumiem varēja lepoties pasaules mērogā, jo ražoja ne jau tikai bekonu un sviestu. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka tieši pirms pirmās „atbrīvošanas no buržuju jūga” Latvijas Republikā viss jau bija sagatavots lai tuvākajā laikā sāktu ražot kara lidmašīnas, bet sporta lidmašīnas jau bija ražošanā? Ja nē, tad jums droši vien būs interesanti uzzināt dažus interesantus faktus šajā sakarā.

• Visa šī pasākuma sakne slēpās bēdīgajā stāvoklī, kādā atradās Latvijas Gaisa spēki, kuros bija tikai 72 daudzmaz karam derīgas lidmašīnas, kuru lielākā daļa bija tik novecojušas, ka faktiski no tām reālā situācijā nebūtu daudz jēgas. Vienīgie daudzmaz modernie bija 26 Gloster Gladiator. Savukārt tālaika labākie ārzemju ražojumi vācu Messerschmit un britu Spitfire maksāja līdz 500 000 Ls gabalā, kas bija ceturtdaļa no visa Aizsardzības gada budžeta, ko valsts, protams, nevarēja atļauties, tādēļ bija jāmeklē citi risinājumi.
• Rūpniecība Latvijā savukārt ļāva ražot dažādus lidmašīnu būvei nepieciešamus komponentus, sevišķi no koka. Problēmas radīja lidmašīnu motori, kurus būtu jāieved jebkurā gadījumā. Bez dažādiem individuālajiem entuziastiem, Latvijā radās arī vairākas lidmašīnu rūpnīcas. 1925. gadā tika dibināta „Chr. Backman” lidmašīnu rūpnīca, kur nelielās sērijās būvēja pārsvarā ārzemju lidmašīnu modeļus. Tāpat lidmašīnas būvēja arī VEF, kur būvēja vietējās konstrukcijas sporta un treniņu lidmašīnas. Nozīmīgākais projekts, neapšaubāmi, bija 1939. gadā uzsāktā aviācijas rūpnīca Ropažos, kurai būtu savs lidlauks un izmēģinājumu poligons, kam bija visas iespējas kļūt par ievērojamu rūpniecības centru ar lielām perspektīvām.
• Ievērojamākais latviešu aviobūves potenciālais ražojums bija daudzu sporta un treniņu lidmašīnu konstruktora K. Irbīša konstruētais iznīcinātājs VEF I – 16, kuram jau bija izgatavoti 3 prototipa modeļi un bija paredzēts sākt sērijveida ražošanu. Ar čehu dzinēju, 460 km/h maksimālo ātrumu un četriem ložmetējiem bruņojumā, tas nemaz nebija tik slikts modelis, vismaz iesākumam. Vienīgais mīnuss- šis lidaparāts pagaidām bija no koka, bet nekas taču nerodas vienā dienā. 1940. gadā jau bija sākti izmēģinājuma lidojumi, kurus pārtrauca pirmā padomju okupācija. Vācu laikā darbi pie lidmašīnas turpinājās, un pēc tās detalizētas izpētes Berlīnē, vācu speciālisti to ieteica sērijveida ražošanai. Tiesa gan, tas tā arī nekad nenotika.

Bija izveidoti arī rasējumi un projekts vieglajam iznīcinātājam VEF I- 19, kas tehniski jau būtu daudz advancētāks, taču tālāk par projekta līmeni tas netika.

• Vērā ņemamas iestrādnes radīja arī leģendārais latviešu lidotājs Herberts Cukurs, kas uz savas leģendārās lidmašīnas C 6 „Trīs zvaigznes,” ar kuru bija veicis lidojumu uz Japānu, bāzes bija radījis pikējošā bumbvedēja C-6bis prototipu. Šī lidmašīna bija pilnībā no metāla, un tā bija vienīgā Latvijā uzbūvētā pilnmetāla lidmašīna, kuras sēriju jau bija pasūtījusi Kara ministrija, līdz ar to visdrīzākajā laikā vajadzēja sākties tās ražošanai. Arī šīs mašīnas izmēģinājumi noslēdzās 1940. gada 7. jūnijā, tikai 10 dienas pirms okupācijas.

• Bez iznīcinātājiem bija iestrādnes arī bumbvedēju ražošanā, par ko jāpateicas Amerikas latvietim, Minesotas universitātes profesoram Džonam Akermanim, pēc kura projekta tika uzbūvēts divmotoru vieglais bumbvedējs VEF JDA 10 M, ko varēja ražot arī pasažieru lidmašīnas versijā. 1939. gadā notika tās izmēģinājuma lidojums, un tā ir pirmā un arī, diemžēl vienīgā VEF ražotā divmotoru lidmašīna. Attēlā tā vēl ir redzama tikai konstrukcijas stadijā.

Lai arī šie bija tikai militārās aviobūves aizsākumi, un tās rezultāti varbūt arī nebija ideāli, materiālu un pieejamo tehnoloģiju, bet galvenokārt jau ierobežotā finansējuma dēļ, kas to lai zina, kāds tam visam būtu bijis turpinājums, ja nebūtu bijis trīskāršās „atbrīvošanas” un okupācijas. Iespējams mums tagad būtu attīstīta aviācijas rūpniecība, iespējams, ka projekts būtu arī izgāzies, taču pats fakts ir labs apliecinājums tālaika Latvijas rūpniecības potenciālam un konstruktoru spējām, ar ko varam būt lepni.

Informācijai avoti:

Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Rīga. 1992. 832 lpp.

• Lielākā aviokatastrofa, ko pieredzējusi Latvija, jeb precīzāk Latvijas PSR notika 1967. gada 30. decembrī Liepājā, kad neveiksmīgi nosēžoties izjuka pasažieru lidmašīna An 24, kas lidoja reisā Rīga – Liepāja.

Galvenokārt, tas notika slikto laika apstākļu dēļ, kad veicot nosēšanos nedaudz kļūdījās lidmašīnas pilots, bez tam nelaimīgas sakritības dēļ vienlaicīgi izslēdzās lidmašīnas dzinējs. Šī katastrofa, kas prasīja 44 upurus, ir arī  lielākā Latvijas aviācijas vēsturē.

• 1979. gada 22. martā avionelaime atkal piemeklēja Liepāju, jo nosēšanās laikā Liepājas lidostai blakus esošajā dzelzceļa uzbērumā ietriecās pasažieru lidmašīna Tu 134.

Par laimi tā netika izmantota paredzētajam mērķim, bet gan piekrauta ar kravu. Tieši neprofesionāli izvietotā krava savienojumā ar nakti un stipru puteni galapunktā, kā arī padomju vispārējo bezatbildību arī bija avārijas cēlonis.

• Izrādās potenciāli ļoti bīstamu avāriju iespējams izraisīt arī ar pavisam lēnu un prozaisku lidmašīnu, kāda bija tautā daudz aprunātais An-2, jeb „kukuruzņiks,” ko nu jau tālajos padomju laikos izmantoja kolhozu lauku mēslošanai.

1981. gada 13. jūnijā tieši šāda lidmašīna ietriecās Saldus naftas bāzes mazuta rezervuārā, kas tikai laimīgas sagadīšanās dēļ nebija pilns un neizraisīja milzīgu ugunsgrēku, jo tvertnē varēja atrasties 2000 tonnas mazuta, bet kopā tādas tvertnes bāzē bija 16. Avārijas iemesls bija dzinēja pēkšņa apstāšanās lidmašīnas pacelšanās laikā.

• Pietiekami lielas nelaimes ir piemeklējušas arī atjaunotos Latvijas gaisa spēkus. Čehijā ražotās transportlidmašīnas L 410 avārija aviācijas svētku laikā Lielvārdē, bija, cerams, pēdējā no lielajām aviokatastrofām, kas notikušas Latvijā.

Avārijas iemesls bija gaužām vienkāršs- augstākās pilotāžas vingrinājuma izpildīšana ar tam nepiemērotu lidmašīnu, lai gan ir arī versijas par tehniskām kļūmēm vai lidotāju kļūdu. Prokuratūra par cēloni atzina pilotu patvaļu, uzņemoties veikt neatļautu manevru, jo fiziski jau pretraķešu manevru „muciņa” ar šo lidmašīnu varēja, bet tā noteikti nebija tam piemērota. Nelaimīgais manevrs „muciņa” realitātē izskatās sekojoši:

Par galveno izziņas avotu šim rakstam izmantota G. Grūtupa grāmata “Gadsimta katastrofas Latvijā” (Rīga, 1999.). Iesaku palasīt arī jums.

Mēs iesakām: