Vēsture. Cita Vēsture

Atceros kā bērnībā klīda runas par briesmīgu kājminamu zobārsta urbi mūsu mazpilsētas slimnīcas stomatoloģiskajā kabinetā. Savām acīm gan nebija gadījies šo šausmu rīku redzēt, taču šāda, inkvizīcijas cienīga aparāta, pastāvēšana vēl pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, sevišķi padomju varas apstākļos, nav izslēdzama. Tomēr, zobārsta urbis ar kājas piedziņu vēl nav trakākais medicīnas zinātnes izgudrojums, jo vēsture mums sniedz gana daudz vielas pārdomām, sevišķi no laikiem, kad tā vairāk balstījās uz māņiem un pesteļiem nevis zinātni. Gadījumā ja jūs esat ļoti jūtīgs cilvēks, jāpiebilst, ka turpmākajā tekstā būs atsevišķas, visai pretīgas epizodes.

• Par ļoti efektīvu līdzekli dažādu slimību ārstēšanā ļoti ilgu laiku tika uzskatīts ārkārtīgi toksiskais dzīvsudrabs. To plaši lietoja gan kā zāles sifilisa, lepras un citu slimību ārstēšanai, gan kā līdzekli pret nobrāzumiem un brūcēm, kā arī pat kontracepcijas līdzekli, pie tam uzskatot, ka tas ir ļoti vērtīgs un palīdz upurim. Arī lietošanas veidi bija ļoti dažādi sākot no rīšanas un smērēšanas brūcēs, līdz pat tvaiku elpošanai. Protams, to, ka pacients pēc dzīvsudraba kūrēm sajuka prātā, nomira, iedzīvojās dažādās hroniskās kaitēs, un neviens neiedomājās to saistīt ar dzīvsudraba kaitīgo ietekmi. Vienā ziņā gan tālaika speciālistiem bija taisnība- kā kontracepcijas līdzeklis dzīvsudrabs tiešām bija efektīvs, jo pēc tā lietošanas iespēja piedzīvot ģimenes pieaugumu tiešām saruka līdz minimumam.
• Viduslaikos klizma tika lietota ļoti plaši dažādu slimību ārstēšanā caur to ievadot zāles, ko uzskatīja par sevišķi efektīvu dažādu vēdera slimību ārstēšanā. Metode pati par sevi varbūt arī nebija zemē metama, taču pats izpildes rīks gan bija briesmīgs un pat attāli nelīdzinājās mūsdienās sastopamajam baloniņam. Drīzāk tas bija kaut kas līdzīgs mūsdienās benzīntankos nopērkamajām piltuvēm, kas sakrustotas ar tualetes pumpējamo, jo tajās bija arī virzulis ar ko to visu sapumpēt nabaga pacientā. Parasti tika izmantots ūdens ar dažādām piedevām, bet reizēm, un tas diez vai bija patīkami, arī etiķis.

• Vispopulārākā un plašāk lietotā ārstniecības metode visdažādākajām slimībām, līdz pat modernajai medicīnai, bija asins nolaišana. Tā sakņojās uzskatos par šķidrumiem, kas sakrājušies ķermenī un ir jāizlaiž ārā. Šādi tika ārstētas galvassāpes, drudzis, augsts asinsspiediens un citas slimības. Asiņu nolaišanai tika lietotas divas metodes- dēles vai arī vēnas pārgriešana. Pie tam asinis tika tecinātas īpašā traukā, lai nenolaistu vairāk kā ārsts parakstījis. Šī procedūra tika veikta arī profilakses nolūkos. No medicīniskā viedokļa tur ir sava daļa taisnības, jo tādējādi labāk atjaunojas asins sastāvs, tāpat kā mūsdienās tie, kas nodod asinis, bieži apgalvo, ka pēc tam jūtoties labāk. Cits jautājums ir, vai asins nolaišana uzlabo slimības jau tā novārdzināta cilvēka stāvokli?

• Metāla katetrs tika lietots bloķētu urīnceļu atbrīvošanai, kas līdz ar dažādu venerisku slimību plašu izplatību un antibiotiku neesamību, bija visai izplatīta parādība. Šāds metāla katetrs, kuru ievadīja pa urīnizvadkanālu (bail pat iedomāties šo procesu bez pretsāpju līdzekļiem vai anestēzijas) parādījās ap 1300 gadu, pie tam jāņem vērā, ka tā ievadei nācās lietot brutālu fizisku spēku, lai pārvarētu nosprostojumu. Lai gan liekas, ka metode nebija mazāk bīstama par pašu slimību, ir liecības, ka tādā veidā izdevies pat izņemt nierakmeņus.
• Droši vien visbriesmīgākā ārstniecības metode, kas lietota sākot no akmens laikmeta ir trepanācija, jeb cauruma izurbšana upura, atvainojos- pacienta, galvaskausā, kas saprotams, notika bez anestēzijas. Īpatnēji, ka šī metode ir pazīstama visā pasaulē, gan Eiropā, gan pirmskolumba Amerikā, un spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem bijusi ļoti populāra.

Galvenokārt tā lietota lai izlaistu ārā „ļaunos garus,” kas iemitinājušies galvā tādējādi izraisot dažādas slimības, sākot no galvassāpēm un beidzot ar psihiskām saslimšanām, kuru ārstēšanai reizēm nācies arī izņemt daļu smadzeņu. Un visdīvainākais ir tas, ka par spīti antisanitārajiem apstākļiem un primitīvajai tehnikai liela daļa pacientu ir ne tikai izdzīvojuši pēc šādas „operācijas,” bet daļa pat pārcietuši vairākas tādas, par ko liecina izrakumos atrasti galvaskausi ar apaugušām izurbto caurumu malām. Mūsdienās šo metodi joprojām lieto smagos galvas asinsizplūdumu gadījumos, kad steidzami jāsamazina spiediens uz smadzenēm. Tagad caurumu gan cenšas maksimāli ātri aiztaisīt ar to pašu izurbto gabalu, bet senajos laikos pacients turpmāko dzīvi pavadīja ar caurumu galvā.

Mēs iesakām:

Šajā drēgnajā laikā, kad apkārt plosās dažādas gripas un citi vīrusi, savukārt cilvēki veic dažādus profilaktiskus pasākumus, lai nesaķertu kādu kaiti no apšķaudītajām trolejbusu stangām vai piemājas veikala durvju roktura, ir vērts kārtējo reizi atskatīties uz seno laiku pamācībām cīņai pret slimībām un to profilaksi. Daudzas no šīm slimībām gan mūsdienās ir kļuvušas reti sastopamas, vismaz daudzmaz attīstītās valstīs, taču kas zina, varbūt noder…

• Malārija ir viena no senākajām slimībām, kas ir pavadījusi cilvēci no tās pirmsākumiem. Jau Senajā Ēģiptē pret to cīnījās ar ķiplokiem un pretodu tīkliem. Eiropā un Amerikā, lai gan lietoja dažādus augu preparātus, tomēr līdz pat 19. gadsimta beigām uzskatīja, ka malārijas cēlonis ir nevis odi, bet gan sliktais purva gaiss un izgarojumi, kādēļ ar to saslima cilvēki, kas uzturējās purvainos apvidos. Tādējādi, kā labākais profilakses līdzeklis tolaik tika ieteikta purvu likvidēšana. Principā, pareiza doma….

• 16. gs. Japānā uzskatīja, ka visas cilvēku slimības izraisa 64 veidu ļauni tārpi, kas mitinās ķermenī un ir izdzenami ar akupunktūru un dažādiem augiem. Piemēram, ar tārpu umakan var inficēties karstā saulē vai ugunskura tuvumā un tas izraisot sirds problēmas. Kishaku savukārt, rada neveselīgu kāri pēc trekniem ēdieniem, bet koseu (!tārps!) nēsājot cepuri un bārdu, kas to sargājot no zālēm. Pret šiem laikam arī mūsdienu medicīna būtu bezspēcīga…

• Ne mazums dažādu izdomājumu un mītu, līdz pat laikam, kad attīstījās mūsdienu medicīna, ir bijis arī par tādu senu slimību kā tuberkuloze. Līdz pat 19. gadsimtam tautas folklorā pastāvēja uzskats, ka tuberkuloze ir vampīrisma pazīme, jo slimniekam bija sasarkušas acis, vājš pulss, auksta un bāla āda. Tā kā tie, kas dzīvoja viņam līdzās arī tika inficēti un ar laiku kļuva vārgi, tautā uzskatīja, ka slimnieks viņiem izsūc asinis un dzīves spēku. Līdz ar to padarot arī viņus par „vampīriem.” Pēc citiem uzskatiem tuberkuloze bija vienkārši atpūtas trūkums, jo slimnieku bija nobūrušas raganas, un tas naktīs viņām kalpoja par zirgu, kā rezultātā savārga no pārslodzes. Vēl pat 20. gs. sākumā uzskatīja, ka viens no tuberkulozes cēloņiem ir nevis baktērijas, bet gan masturbācija.

• Vēl viena briesmīga infekcijas slimība, kas ir vajājusi cilvēci laiku laikos ir lepra, kuras baciļi ir tik izturīgi, ka veiksmīgi to izārstēt var tikai no pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad ieviesa kombinēto medikamentu terapiju. Viduslaikos un arī vēlāk par šīs slimības cēloni uzskatīja saslimušā dzīvesveidu un Dieva dusmas par to. Saprotams, ka tādam grēciniekam visi gāja apkārt ar līkumu, kā arī viņi tika ievietoti speciālos leprozorijos, kur dzīvoja kā mūki un centās „izpirkt grēkus.” Taisnību sakot šāda izolācija arī bija vienīgais līdzeklis, jo ar to laiku zālēm tur tāpat neko nevarēja darīt. Vēlāk, kad baznīcas vara sāka vājināties to uzskatīja par seksuāli transmisīvo slimību un bieži jauca ar sifilisu, un „ārstēja” dažādos veidos dodot slimniekam dzīvsudrabu.

• Un visbeidzot, par slavenāko viduslaiku slimību, jeb mēri, kā rezultātā 14. gs. vidū izmira trešdaļa Eiropas iedzīvotāju. Tā kā slimība vissmagāk skāra apdzīvotās vietas, iedzīvotāji nonāca pie secinājuma, ka to izraisa ebreji, kas saindē akas, jo ebreju rajonus postošā slimība skāra mazāk. Par „profilakses” pasākumiem droši vien nav jārunā, jo tos jūs droši vien jau nojaušat, tikai jāpiebilst, ka tos nespēja novērst ne Pāvesta Klementa VI ne valstu valdnieku iejaukšanās. Protams, tas, ka ebreju rajonos šī slimība plosās mazāk tādēļ, ka viņi negāž atkritumus uz ielas, biežāk mazgājas un izķer žurkas, nevienam prātā neienāca.