Vēsture. Cita Vēsture

Futbols neapšaubāmi ir viens no pasaules senākajiem sporta veidiem, jo līdzīgi sporta veidi, kuros bumba tika pārvietota ar kāju palīdzību, tika piekopti jau Senajā Grieķijā, Romā, kā arī Ķīnā, tomēr par futbola kā sporta veida dzimteni uzskatāma viduslaiku Anglija. Tur šī spēle kļuva tik populāra, ka bija oficiāli aizliegta ar vairākiem likumiem, jo, piemēram, karalis Edvards III nebija sajūsmā par faktu, ka futbola un citu izklaides sporta veidu piekopšana grauj valsts aizsardzības spējas, jo ļaudis vairs negrib trenēties loka šaušanā un kara mākslā. Jāpiebilst, ka futbols tolaik bija visai asiņaina un trokšņaina spēle ar daudz liberālākiem noteikumiem, kas ne sevišķi patika arī augstākajiem sabiedrības slāņiem pilsētas.[1]Par spīti draudošajam cietumsodam cilvēki turpināja spēlēt futbolu un laika gaitā tas kļuva par vienu no sporta un izklaides veidiem, kas raksturoja rietumu kultūru un līdz ar kolonizāciju izplatījās visā pasaulē, līdz mūsdienām kļūstot par neapšaubāmi populārāko sporta veidu pasaulē, kas tiek spēlēts visās valstīs, kontinentos un sabiedrības slāņos, un dažās valstīs bauda reliģijai pietuvinātu statusu.

Ņemot vērā futbola plašo izplatību un popularitāti, Pasaules čempionāta rašanās bija tikai laika jautājums. Pirmais solis šajā virzienā bija Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA dibināšana 1904. gadā, kurā piedalījās futbola federācijas no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Spānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices. Pirmais oficiālais starptautiskais mačs šīs federācijas ietvaros notika 1904. gada 1. maijā, kad savā starpā tikās Beļģijas un Francijas komandas.[2] Ņemot vērā arvien pieaugošo olimpiskā futbola turnīra popularitāti kļuva skaidrs, ka nepieciešamas atsevišķas pasaules līmeņa sacensības, par kuru rīkošanu FIFA vadība vienojās 1928. gada kongresā. Sacensībām, kas tika nosauktas par Pasaules kausu, bija jānotiek pēc diviem gadiem 1930. gadā no 13. līdz 30. jūlijam Urugvajā, kas tika izvēlēta pateicoties uzvarai 1928. gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā Amsterdamā, kā arī valsts neatkarības 100 gadu svinībām un Urugvajas valdības pretimnākšanai.[3]

Šis turnīrs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bija pirmais- tam nebija arī kvalifikācijas turnīra, jo ielūgumi tika nosūtīti visām FIFA dalībvalstīm, kam vajadzēja tikai apstiprināt savu dalību. Par spīti tam, sacensībās piedalījās tikai 13 komandas, no tām 7 bija no Dienvidamerikas, 2 no Ziemeļamerikas un tikai 4 no Eiropas. Tam par iemeslu vistiešākajā veidā bija tālais un dārgais ceļš līdz norises vietai, jo bez tālaika ierobežotajām transporta iespējām, arī tobrīd Eiropā plosījās ekonomiskā krīze visā tās plaukumā. Līdz noteiktajam termiņam, 1930. gada 28. februārim, nebija pietiekusies neviena komanda no Eiropas un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) personīga iejaukšanās laboja šo situāciju, jo viņam izdevās piesaistīt Franciju, Beļģiju, Rumāniju un Dienvidslāviju.[4] Jāpiebilst, ka šī Eiropas komandu masveida neierašanās krietni pabojāja ieplānotos svētkus, kam par godu Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika uzcelts pilnīgi jauns stadions „Estado Centenario” (attēlā) ar 100 000 skatītāju vietām un pašu čempionātu bija paredzēts ietvert plašajās neatkarības dienas svinībās.[5] Aizvainojuma dēļ Urugvajas komanda demonstratīvi neieradās uz nākošo čempionātu Itālijā, kas ir vienīgais gadījums Pasaules kausa vēsturē, kad čempioni atsakās aizstāvēt savu titulu, tāpat šīs valstis izpelnījās arī FIFA nosodījumu.[6]

Mazais komandu skaits tomēr nebija šķērslis plānotajiem futbola svētkiem, kas izvērtās visai grandiozi. Komandas tika sadalītas 4 grupās, kuras uzvarētājs tālāk iekļuva pusfinālā. Pirmā spēle Pasaules kausa vēsturē norisinājās 1930. gada 13.

jūlijā starp Francijas un Meksikas izlasēm, kura noslēdzās ar Francijas uzvaru 4 :1. Šajā spēlē francūzis Lisjens Lorāns (Lucien Laurent) kļuva par pirmo vārtu guvēju Pasaules kausa vēsturē.[7] Konspektīvi runājot, grupas un grupu turnīra rezultāti bija sekojoši[8]:

Nu ko, turpinām olimpisko nedēļu. Šoreiz aplūkosim tādu interesantu sporta veidu kā skeletons. No malas tas izskatās pietiekami neierasti un vēl ekstrēmāk par bobsleju vai kamaniņām, jo nav jau joka lieta traukties ar tādu ātrumu lejā pa trasi, kur nu vēl ar galvu pa priekšu. Iepriekšminētā iemesla dēļ varētu likties, ka skeletons radies pavisam nesen līdz ar pārējiem salīdzinoši jaunajiem sporta veidiem, ko klasiskā sporta sabiedrībā pieņemts dēvēt par ekstrēmajiem, taču kā izrādās, tā nebūt nav. Bez tam, tā kā šis ir viens no tiem sporta veidiem, kurā mūsējie sportisti ir pasaules elitē, būtu interesanti uzzināt kaut ko vairāk par tā saknēm, kas ir cieši saistītas ar bobsleja un kamaniņu sporta izcelsmi.

• Kā jau minēts iepriekš, tad šis sporta veids ne tikai nav jauns, bet ir pat krietni vecāks kā varētu iedomāties. Skeletona, tāpat kā kamaniņu sporta pirmsākumi meklējami Šveicē, kur tradicionāli bija populāras sacensības ar ragavām. Pavērsiens šajā ziņā bija stūrējamu slieču izgudrošana19. gadsimta 70. gados, kas pavēra iespēju ar ragavām izņemt līkumus. 1882. gadā, britu karavīri Šveicē izveidoja trasi braukšanai ar tobogganu. Toboggans ir eskimosu lietotās ragavas, kas sastāvēja no vienas platas slieces (attēlā). Šī trase, kas savienoja Davosas un Klostersas pilsētas savu līkumu un virāžu dēļ ātri vien iepatikās tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem.

• Arī 30 kilometrus attālās Sanktmoricas kūrortpilsētas vadība ātri vien apjauta jaunās izklaides perspektīvas, un 1884. gadā izveidoja pirmo kamaniņu trasi pasaules vēsturē ar 10 virāžām, 1,212.5 m kopgarumā. Šī trase, kas tiek veidota no dabīgā sniega, cita starpā, tiek lietota arī mūsdienās, ar to būdama tiešām unikāla. Šajā laikā arī sāka nodalīties divi braukšanas veidi- ar kājām un ar galvu pa priekšu, kas beigās noveda pie diviem atšķirīgiem sporta veidiem. 1887. gada Nacionālajās sacensībās kāds dalībnieks ar uzvārdu Kornišs startēja ar galvu pa priekšu un ierindojās 14. vietā, taču jau 1890. gada Nacionālajās sacensībās visi dalībnieki brauca ar galvu pa priekšu. 1892. gadā brits L. Čailds izveidoja jaunas, īpaši šim sporta veidam piemērotas kamanas, kuru konstrukcija atgādināja skeletu, no kā arī radās jaunā sporta veida nosaukums, lai gan vēl mūsdienās ir valstis, kur šo sportu pazīst pēc tobogagginga nosaukuma.
• Līdz pat 1905. gadam skeletonu piekopa tikai Šveicē, bet šajā gadā tas izgāja ārpus valsts robežām jo to pirmoreiz izmēģināja Austrijā, kas tolaik atradās Austroungārijas sastāvā. Jau nākošajā gadā notika pirmais Austrijas čempionāts šajā sporta veidā. Tā popularitāte strauji auga visā Eiropā un jau 1923. gadā tika nodibināta Starptautiskā bobsleja un toboggaininga federācija.
• Olimpisko atzīšanu skeletons piedzīvoja daudz ātrāk par kamaniņām, jo tas tika iekļauts olimpisko sporta veidu saimē jau 1926. gadā, kad Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma Šveicē izstrādātos noteikumus par oficiālajiem. Tiesa, pilnvērtīgi olimpisko sporta veidu saimē tas ir iekļāvies tikai sākot ar 2002. gada Soltleiksitijas spēlēm, jo līdz tam olimpiskās sacensības skeletonā līdz tam bija notikušas tikai 2 reizes. Šīs abas reizes bija 1928. (attēlā nenoskaidrots braucējs) un 1948. gada spēlēs, kas abas reizes notika Sanktmoricā, turklāt to norises vieta bija jau iepriekšminētā leģendārā trase.

Pirmajās olimpiskajās skeletona sacensībās zeltu un sudrabu ieguva amerikāņi Džensons un Džons Hītoni, bronzu atstājot britam Deividam Karnegi, savukārt, 1948. gadā laurus plūca itālis Nino Bibia, aiz sevis atstājot 1928. gada sudraba medaļnieku amerikāni Dž. Hītonu un britu Džonu Kramondu. Sporta veida dibinātāji šveicieši abas reizes palika 5. vietā. Pēc šīm olimpiskajām spēlēm sekoja 54 gadus ilgs pārtraukums, līdz skeletons ieņēma pilnvērtīgu vietu olimpisko sporta veidu saimē, turklāt ar mūsu sportistiem pasaules elitē.

Šajā Olimpiskajā laikā turpinām pievērst uzmanību olimpisko spēļu vēstures detaļām. Vakar vērojot Indijas sportista startu kamaniņu sportā neviļus radās viela pārdomām, proti, kā dažādām, ziemas sporta veidiem eksotiskām un pat klaji nepiemērotām valstīm izdodas nokļūt līdz Ziemas olimpiskajām spēlēm. Indija varbūt nav īstais piemērs jo, lai arī tā nav pirmā valsts, kas asociējas ar vārdu „ziema,” tajā ir augsti kalni un līdz ar to arī sniegs un iespējas attīstīt ziemas sportu. Tomēr vēsturē ir arī vairāki citi piemēri no valstīm, kam ar ziemas sportu ģeogrāfiski nevajadzētu būt vispār nekādam sakaram. Protams, atslēga šim noslēpumam ir sportistu profesionālo gaitu aizvadīšana citās, ziemas sportam daudz piemērotākās valstīs, bet nu vienalga būtu interesanti uz to atskatīties. Tā kā runa ies par daudz un dažādām, bieži vien tālām valstīm, iesakām uzskates nolūkos atvērt kādu karti vai Google Earth.

Pirmā olimpiskā valsts, kas ne īsti atbilst klasiskai ziemas sporta valstij bija Meksika, kuras bobslejisti startēja jau otrajās Ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā 1928. gadā. Pie tam šīs komandas rezultāts nebija peļams, jo tā palika 11. vietā 23 komandu konkurencē, tomēr tas tā arī palika vienīgais šīs valsts starts līdz pat 1984. gadam. Arī tāda samērā karsta zeme kā Austrālija piedalās ziemas olimpiskajās spēlēs jau sākot no 1936. gada pārsvarā ar ātrslidotājiem un daiļslidotājiem. 1948. gada spēlēs Sanktmoricā piepulcējās arī Libānas kalnu slēpotāji, bet 1956. gadā Kortīnā debitēja kolēģi no Irānas un Bolīvijas, lai gan šajās valstīs esošo kalnu dēļ tas ir uzskatāms par pilnīgi normālu parādību. Jāatzīmē, ka arī turpmāk ievērojama daļa šo eksotisko valstu pārstāvju lielākoties ir kalnu slēpotāji. 1960. gada olimpiādē pamanījās piedalīties Dienvidāfrikas Republikas daiļslidotāji, paliekot trešajā desmitā individuāli un 13. vietā pāru slidojumos, cita starpā, šī bija vienīgā reize līdz pat 1994. gadam, kad šīs valsts pārstāvji piedalījās Ziemas olimpiskajās spēlēs.

Daudz interesantākas komandas ziemas sporta trasēs sāka parādīties pēc dekolonizācijas procesiem 3. pasaules valstīs pagājušā gadsimta 60. gados, kas tīri loģiski laika gaitā noveda pie jauno valstu ienākšanas arī olimpiskajā saimē. Tā 1968. gadā Grenoblē parādījās Indiešu kalnu slēpotājs, un, Marokas sportisti, kas arī pārstāvēja kalnu slēpošanas disciplīnu. 1972. gadā Saporo ar 42. vietu debitēja Filipīnu kalnu slēpotāji, kas ir pirmie īstas tropu valsts pārstāvji Ziemas olimpiskajās spēlēs. 1980. gadā Leikplesidā netradicionālo valstu sarakstu papildināja Kostarikas kalnu slēpotājs, kura iegūtā 41. vietā joprojām paliek šīs valsts labākais sasniegums Ziemas olimpiskajās spēlēs, kā arī viņa kolēģis no Kipras. Īsts dienvidu valstu birums sākās 1984. gada spēlēs Sarajevā, kad pirmoreiz startēja Ēģiptes kalnu slēpotājs, ātrslidotājs no Virdžīnu salām, kā arī Puertoriko kamaniņu braucējs (kas palika pēdējā vietā) un Senegālas kalnu slēpotājs Lamine Gueje (attēlā), kas iegāja vēsturē kā pirmais melnādainais Āfrikas pārstāvis ziemas olimpisko spēļu vēsturē.

1988. gadā Kalgari olimpiešu pulkam pievienojās Fidži pārstāvošs slēpotājs, biatlonists no Guamas (dzimis Kanādā), kalnu slēpotāji no Gvatemalas, kā arī bobslejisti un kamaniņu braucēji no Nīderlandei piederošajām Antiļu salām. Šajās spēles debitēja arī leģendārā Jamaikas bobsleja komanda (attēlā).

1992. gada Albervilas olimpiādē dalībnieku pulkam pievienojās Alžīrijas kalnu slēpotāji, kamaniņu braucējs no Bermudu salām, kalnu slēpotāji no Brazīlijas, Filipīnām un Svazilendas, kā arī distanču slēpotājs no Hondurasas. 1994. gadā Lilehammerē Jamaikas bobsleja komandai uzradās konkurenti no Amerikāņu Samoa un izbijušā kurzemnieku koloniālā īpašuma- Trinidadas un Tobago. 1998. gadā Nagano debitēja Kenijas slēpotājs, Urugvajas kalnu slēpotājs un Venecuēlas kamaniņbraucēja, kas ieguva 28. vietu. 2002. gadā Soltleiksitijā startēja Kamerūnas un Taizemes slēpotāji, kam četrus gadus vēlāk Turīnā pievienojās kolēģis no Etiopijas Roberts Telemariams (attēlā) un kalnu slēpotājs no Madagaskaras.

Šogad Vankūverā eksotisko dalībvalstu pulkam ir piepulcējušies kalnu slēpotāji no Kolumbijas, Ganas un Pakistānas. Visas iepriekšminētās valstis ir piedalījušās Ziemas Olimpiskajās spēlēs vismaz vienu reizi, bet atsevišķas no tām, piemēram, Kipra un Brazīlija piedalās pat ļoti regulāri. Ar rezultātiem šīm komandām gan ir kā ir, jo nevienai no tām izcīnīt kādu godalgu līdz šim vēl nav izdevies. Kas to lai zina, varbūt šogad veiksme būs viņu pusē. Iespēja šādām, nebūt ne ziemeļnieciskām valstīm, kuru pārstāvju uzrādītie rezultāti nemaz nav tik spoži, piedalīties Olimpiskajās spēlēs tikai pierāda Olimpiskās kustības starptautisko garu un ideālus.

Ņemot vērā jau šo piektdien, 12. februārī gaidāmo 2010. gada Ziemas Olimpisko spēļu atklāšanu Kanādas pilsētā Vankūverā, kas tomēr ir tāds salīdzinoši ievērojams notikums Pasaules mērogā, vēlamies sniegt nelielu ieskatu šī notikuma pirmsākumos, jo ceļš līdz pirmajām Ziemas Olimpiskajām spēlēm nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu likties, jo lai tās sarīkotu nācās noiet garu un nebūt ne tik vieglu ceļu…

• Kad ar barona Pjēra de Kubertēna gādību Atēnu Olimpiskajās spēlēs 1896. gadā tika atjaunota Senās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcija, ziemas sporta veidi, diemžēl tika atstāti novārtā. Tam gan ir arī loģisks pamatojums, jo atjaunotāji par pamatu ņēma Antīkās Olimpiskās spēles, kurās nu nekādi nevarēja ietilpt slēpošana (iedomājieties slēpojošus senos grieķus). Tomēr nebija jau gluži tā, ka ziemas sports nevienam nepatiktu- 1901. gadā Norvēģijā tika sarīkotas Ziemeļu spēles, kas tāpat notika ik pēc 4 gadiem. Ar laiku ziemas sporta veidi ienāca arī Olimpiskajās spēlēs, kas tolaik bija tikai vasaras mūsdienu izpratnē. Tā 1908. gada Londonas Olimpisko spēļu programmā ietilpa daiļslidošana, bet 1912. gada Stokholmas un Pirmā Pasaules kara dēļ nenotikušajās 1916. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs jau bija paredzēta „Ziemas sporta nedēļa.” 1920. gada Antverpenes olimpiskajās spēlēs no ziemas sporta veidiem daiļslidošanai pievienojās hokejs. Nākošajā, 1924. gada Olimpiādē Parīzē beidzot ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas gādību tika aizvadīta Starptautiskā Ziemas sporta nedēļa, kas notika Šamonī no 25. janvāra līdz 4. februārim (tātad patiesībā bija 11 dienas nevis nedēļa). Šis pasākums izrādījās ļoti veiksmīgs, un vēlāk atpakaļejoši tika pārdēvēts par 1. Ziemas Olimpiskajām spēlēm.

• Sacensības bija tiešām starptautiskas savam laikam, jo piedalījās vairāk kā 200 sportistu no 16 valstīm, tai skaitā arī Latvijas, kas sacentās 16 disciplīnās 7 sporta veidos. To vidū ietilpa: bobslejs, kērlings, daiļslidošana, dažādu distanču ātrslidošana, hokejs, slēpošana (tajā ietilpa distanču slēpošana, tramplīnlēkšana un kombinācija no abām disciplīnām, saukta par ziemeļu divcīņu). Bez šīm disciplīnām bija vēl arī sporta veids ar nosaukumu „militārā patruļa,” kurā startēja 6 valstu komandas. Par spīti dīvainajam un nesportiskajam nosaukumam, tas bija nekas cits kā mūsdienu biatlona priekštecis (attēlā).

• Tā kā tādu ziemas sporta brīnumu kā Jamaikas bobslejisti vai Kuveitas hokejisti tolaik vēl nebija, lauvas tiesu no medaļām ieguva ziemeļvalstu pārstāvji- Norvēģi un Somi- attiecīgi 17 un 11 medaļas no kopējā 48 medaļu pulka. Protams, pasākumam bija arī savi varoņi. Amerikānis Čārlzs Džūtrovs (Charles Jewtraw) ir pirmais sportists, kas izcīnījis Ziemas Olimpisko spēļu čempiona titulu, un tas notika 500 m. ātrslidošanas sacensībās, savukārt soms Klāss Tunbergs (Clas Thunberg) kas izcīnīja 5 medaļas dažādās ātrslidošanas disciplīnās, no tām 3 zelta.
• Kā jau minēts iepriekš, šajās spēlēs piedalījās arī tolaik vēl pavisam jaunās Latvijas Republikas delegācija. Tiesa tā nebija necik vērienīga- tikai 2 cilvēku sastāvā, tomēr jāatzīmē, ka ne Igaunija, ne Lietuva šajās sacensībās nepiedalījās vispār. Vēl vairāk- Latvijas Republikai šīs bija pirmās Olimpiskās spēles tās pastāvēšanas vēsturē, jo 1920. gada olimpiādē Antverpenē Latvija nepaspēja piedalīties joprojām notiekošo brīvības cīņu dēļ. Latviju pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs pārstāvēja distanču slēpotājs Roberts Plūme, kurš abās distancēs: 18 un 50 km. nefinišēja un ātrslidotājs Alberts Rumba, kura lielākais sasniegums bija 7. vieta kombinētajā slidošanā (visas ātrslidošanas distances kopā). Lai arī Latvija togad palika bez medaļām, tas nav pamats skumjām, jo bez tām nācās braukt mājās arī daudz lielākām valstīm- Polijai, Itālijai un Dienvidslāvijai, kā arī Čehoslovākijai un Ungārijai.
• Tā kā šīs spēles izrādījās ļoti veiksmīgas, jau 1925. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu par regulāru Ziemas Olimpisko spēļu rīkošanu, ko turpmāk rīkoja vienā gadā ar Vasaras olimpiskajām spēlēm līdz pat 1992. gadam.

PS. Daudziem droši vien interesē šo spēļu hokeja turnīra rezultāti. Nevienu nepārsteigs fakts, ka zelta medaļas izcīnīja Kanāda finālā ar 6:1 apspēlējot ASV. Daudz interesantāks no mūsdienu viedokļa bija cīniņš par bronzas medaļu, kurā Lielbritānija (!) ar 4:3 pārspēja Zviedriju. Attēlā: spēle Kanāda pret Lielbritāniju.

Attēli ņemti no: http://en.beijing2008.cn/spirit/pastgames/winterolympics/n214049892.shtml

Pasaules vēsture ir pieredzējusi daudz un dažādus karus, lai neteiktu, ka tā sastāv gandrīz tikai no tiem un vēl dažādām citām nebūšanām, kā revolūcijas un genocīdi. Arī karu iegansti mēdz būt dažādi, reizēm pat visai savdabīgi gan valstī it kā esoši masu iznīcināšanas ieroči, gan atbrīvošana no „buržuju jūga,” taču reizēm gadās, ka karš izceļas pavisam absurdu iemeslu dēļ, un tieši tāds bija 1969. gada karš starp Centrālamerikas valstīm Salvadoru un Hondurasu, kas ilga 4 dienas un tika saukts par Futbola karu.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, kara iemesls bija futbola spēle, pareizāk sakot kvalifikācijas turnīrs 1970. gada FIFA Pasaules čempionātam Meksikā, kas vēl vairāk pastiprināja nesaskaņas un naidu starp abām jau tā ne pārāk draudzīgajām kaimiņvalstīm, kurām bija nesaskaņas robežu un imigrācijas jautājumos. Pirmā spēle starp abām valstsvienībām notika Hondurasas galvaspilsētā Tegučigalpā un beidzās ar mājinieku uzvaru 0 – 1, savukārt atbildes spēlē Salvadorā arī uzvarēja mājinieki ar 3 – 0. Izšķirošajā spēlē Meksikā Salvadora uzvarēja ar 3 – 2, taču, cita starpā, izkrita nākošajā atlases kārtā un uz Pasaules čempionātu tā arī netika. Spēles, ko iesaistītās puses uztvēra kā nacionālā goda lietu, pavadīja grautiņi un uzbrukumi pretējās puses tautības iedzīvotājiem. Tas viss noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas, bet tas nemazināja abu pušu pārliecību un jau 1969. gada 14. jūlijā teritoriāli daudz mazākās Salvadoras armija iebruka Hondurasā.

Iemesls nebija vienīgais absurds šajā karā. Salvadoras gaisa spēkiem nebija piemērotu lidmašīnu, tādēļ Hondurasas teritoriju bombardēja ar pasažieru lidmašīnām, kurām bija izdevies piestiprināt bumbas. Taču citādi vājās Hondurasas gaisa spēki bija spēcīgāki un Salvadoras karspēks bija spiests apstāties. Tā kā abām pusēm trūka lidmašīnu, bet militāro ekipējumu tām pārdot aizliedza ASV, to gaisa spēki lielākoties sastāvēja no veciem 2. Pasaules kara un Korejas kara lidaparātiem, kas tika iepirkti no kolekcionāriem (tad jau tikpat labi mūsu armiju varētu apbruņot ar Kara muzeja ekspozīciju). Tādējādi šis karš bija pēdējais kurā savā starpā kāvās iznīcinātāji ar propelleriem.

Karš beidzās pēc 4 dienām, bet miera līgums tika parakstīts tikai pēc 11 gadiem 1980. gadā. Tā rezultātā Salvadoras armija bija iegājusi 8 km. Dziļi Hondurasas teritorijā, ko bija spiesta tūlīt arī pamest. Nu kam negadās…, tas tikai vēlreiz pierāda, ka Latīņamerikā futbolu ļoti mīl.

Mēs iesakām: