Vēsture. Cita Vēsture

Futbols neapšaubāmi ir viens no pasaules senākajiem sporta veidiem, jo līdzīgi sporta veidi, kuros bumba tika pārvietota ar kāju palīdzību, tika piekopti jau Senajā Grieķijā, Romā, kā arī Ķīnā, tomēr par futbola kā sporta veida dzimteni uzskatāma viduslaiku Anglija. Tur šī spēle kļuva tik populāra, ka bija oficiāli aizliegta ar vairākiem likumiem, jo, piemēram, karalis Edvards III nebija sajūsmā par faktu, ka futbola un citu izklaides sporta veidu piekopšana grauj valsts aizsardzības spējas, jo ļaudis vairs negrib trenēties loka šaušanā un kara mākslā. Jāpiebilst, ka futbols tolaik bija visai asiņaina un trokšņaina spēle ar daudz liberālākiem noteikumiem, kas ne sevišķi patika arī augstākajiem sabiedrības slāņiem pilsētas.[1]Par spīti draudošajam cietumsodam cilvēki turpināja spēlēt futbolu un laika gaitā tas kļuva par vienu no sporta un izklaides veidiem, kas raksturoja rietumu kultūru un līdz ar kolonizāciju izplatījās visā pasaulē, līdz mūsdienām kļūstot par neapšaubāmi populārāko sporta veidu pasaulē, kas tiek spēlēts visās valstīs, kontinentos un sabiedrības slāņos, un dažās valstīs bauda reliģijai pietuvinātu statusu.

Ņemot vērā futbola plašo izplatību un popularitāti, Pasaules čempionāta rašanās bija tikai laika jautājums. Pirmais solis šajā virzienā bija Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA dibināšana 1904. gadā, kurā piedalījās futbola federācijas no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Spānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices. Pirmais oficiālais starptautiskais mačs šīs federācijas ietvaros notika 1904. gada 1. maijā, kad savā starpā tikās Beļģijas un Francijas komandas.[2] Ņemot vērā arvien pieaugošo olimpiskā futbola turnīra popularitāti kļuva skaidrs, ka nepieciešamas atsevišķas pasaules līmeņa sacensības, par kuru rīkošanu FIFA vadība vienojās 1928. gada kongresā. Sacensībām, kas tika nosauktas par Pasaules kausu, bija jānotiek pēc diviem gadiem 1930. gadā no 13. līdz 30. jūlijam Urugvajā, kas tika izvēlēta pateicoties uzvarai 1928. gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā Amsterdamā, kā arī valsts neatkarības 100 gadu svinībām un Urugvajas valdības pretimnākšanai.[3]

Šis turnīrs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bija pirmais- tam nebija arī kvalifikācijas turnīra, jo ielūgumi tika nosūtīti visām FIFA dalībvalstīm, kam vajadzēja tikai apstiprināt savu dalību. Par spīti tam, sacensībās piedalījās tikai 13 komandas, no tām 7 bija no Dienvidamerikas, 2 no Ziemeļamerikas un tikai 4 no Eiropas. Tam par iemeslu vistiešākajā veidā bija tālais un dārgais ceļš līdz norises vietai, jo bez tālaika ierobežotajām transporta iespējām, arī tobrīd Eiropā plosījās ekonomiskā krīze visā tās plaukumā. Līdz noteiktajam termiņam, 1930. gada 28. februārim, nebija pietiekusies neviena komanda no Eiropas un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) personīga iejaukšanās laboja šo situāciju, jo viņam izdevās piesaistīt Franciju, Beļģiju, Rumāniju un Dienvidslāviju.[4] Jāpiebilst, ka šī Eiropas komandu masveida neierašanās krietni pabojāja ieplānotos svētkus, kam par godu Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika uzcelts pilnīgi jauns stadions „Estado Centenario” (attēlā) ar 100 000 skatītāju vietām un pašu čempionātu bija paredzēts ietvert plašajās neatkarības dienas svinībās.[5] Aizvainojuma dēļ Urugvajas komanda demonstratīvi neieradās uz nākošo čempionātu Itālijā, kas ir vienīgais gadījums Pasaules kausa vēsturē, kad čempioni atsakās aizstāvēt savu titulu, tāpat šīs valstis izpelnījās arī FIFA nosodījumu.[6]

Mazais komandu skaits tomēr nebija šķērslis plānotajiem futbola svētkiem, kas izvērtās visai grandiozi. Komandas tika sadalītas 4 grupās, kuras uzvarētājs tālāk iekļuva pusfinālā. Pirmā spēle Pasaules kausa vēsturē norisinājās 1930. gada 13.

jūlijā starp Francijas un Meksikas izlasēm, kura noslēdzās ar Francijas uzvaru 4 :1. Šajā spēlē francūzis Lisjens Lorāns (Lucien Laurent) kļuva par pirmo vārtu guvēju Pasaules kausa vēsturē.[7] Konspektīvi runājot, grupas un grupu turnīra rezultāti bija sekojoši[8]:

Tuvojoties kārtējai Nacisma sagrāves un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas dienai, kas mūsu valstī tiek oficiāli atzīmēta 8. maijā un „Uzvaras dienai,” ko tāpat kā Jauno gadu zināma daļa mūsu valsts iedzīvotāju svin pēc Maskavas laika un tradīcijām, arī Latvijas pilsētu ielās visdažādākajās vietās un veidos redzama oranži melna lenta. Šī atribūtika savas izplatības rādītājos Rīgas ielās (redzama jau mēnesi pirms svētkiem un vēl pusgadu pēc), pat tālu pārspēj Latvijas Republikas nacionālās atribūtikas izplatību pat valsts svētku dienās, kur nu vēl ikdienā. Lai gan šis simbols plaši redzams jau ne pirmo gadu, daudziem joprojām nav skaidra tā nozīme un izcelsme. Tad nu mēģināsim viest nelielu skaidrību šajā jautājumā. Tāpat pievērsīsimies tās mūsdienu izmantojumam un atsevišķiem tā aspektiem.

Ordeņa lentas vēsture

Pats lentas dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija Cariskās Krievijas augstākais militārais apbalvojums, ko dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Dibināts 1796. gadā ar Katrīnas II rīkojumu, tas bija kaujas apbalvojums, ko nepasniedza miera laikā, un kuru iegūt varēja tikai ar personīgu varonību neskatoties uz karavīra pakāpi vai izcelsmi. Izņēmums bija virsnieki, kas bija nodienējuši 25 gadus lauka dienestā.[1] Ar to ir apbalvoti arī daudzi latviešu karavīri- Lāčplēša ordeņa kavalieri, kas savulaik cīnījušies Cariskajā armijā strēlnieku rindās, Krievu – Japāņu karā un citos konfliktos (skat. atsauci).[2] Vienkāršāk runājot Latvijas Republikā vienīgais ordenis, kas būtu pēc nozīmes tam daudz maz analogs ir Lāčplēša Kara ordenis. Pēc 1917. gada Boļševiku apvērsuma Svētā Jura ordenis tika likvidēts, taču joprojām tika dalīts monarhistu armijās Pilsoņu kara laikā. 1943. gadā, kad karš starp Nacistisko Vāciju un Padomju Savienību noritēja pilnā sparā, tika izveidots Slavas ordenis, kurš pēc savas būtības un arī dizaina bija krietni līdzīgs nīsto „Balto” monarhistu, Svētā Jura Ordenim.[3] Tas nekas, ka ievērojama daļa no emigrantiem un arī vietējiem bijušajiem monarhistiem, kam bija izdevies izdzīvot padomju varas represijās, un jo sevišķi padomju varas apspiestā baznīca, atbalstīja Nacistisko Vāciju kā atbrīvotājus no komunisma un uztvēra šo karu, kā pilsoņu kara tiešu turpinājumu.[4] Šī ordeņa dizainiskā un arī mentālā saistība ar Cariskās armijas apbalvojumu kalpoja tam pašam mērķim, kam, piemēram, militāro pakāpju atjaunošana Sarkanajā armijā un daudz pielaidīgākā attieksme pret monarhistisko vēsturi propagandas izdevumos- proti, pacelt krievu tautas patriotismu, kas nonāk pretrunā ar komunisma dogmām, jo kā zināms komunistam nav dzimtenes, bet ir sava sabiedrības šķira. Lai kā tur arī nebūtu, nosacījumi Slavas ordeņa saņemšanai bija līdzīgi kā Svētā Jura ordenim- varonība kaujās, un tāpat kā priekštecis, arī šis ordenis bija elitārs.

Mūsdienu pielietojums

Tiktāl par pašu ordeni, bet ordeņa lentas, kas pašapliecināšanās vai kādā citā nolūkā tiek likta visās iespējamajās un neiespējamajās vietās, vēsture ir pavisam nesena un no tās, lai kā to neslēptu, tomēr lien ārā Kremļa ietekmes āža kāja. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar valdības vairāk vai mazāk atbalstīto šovinisma uzplaukumu Krievijā pēdējās desmitgades gaitā, kur ietilpst kaut vai tāda organizācija kā „Naši,” regulāri notiekošie „Krievu marši,” biežie uzbrukumi cittautiešiem un citi pasākumi, kas pašu mājās tiek dēvēti par „patriotismu,” bet ja tas notiek ārvalstīs, tad par „fašismu.”

Pirmo reizi „sabiedriskā akcija” „Georga lenta” notika 2005. gadā un to līdz pat šim brīdim organizē ziņu aģentūra RIA Novosti («РИА Новости»), Sabiedriskā organizācija jaunatnes sociālajam atbalstam „Studentu kopiena” un Maskavas pilsētas vadība.[5]Oficiāli tās kodeksā, ar kuru katrs var iepazīties atsaucē norādītājā adresē, ir teikts, ka šī lenta ir apolitisks uzvaras simbols un tā nav un nedrīkst tikt saistīta ar politiku un izmantota politiskiem mērķiem.[6] Dīvaini gan, jo galvenais organizators „RIA Novosti” ir valstij piederoša ziņu aģentūra, kādreizējā „Padomju Informācijas biroja,” jeb „Совинформбюро” tiešs pēctecis.[7] Tāpat starp daudzajiem akcijas sponsoriem un finansētājiem bez Maskavas domes ir Sporta, Tūrisma un Jaunatnes politikas ministrija, Krievijas Pasts, kā arī Preses un Masu komunikācijas federālā aģentūra, līdz ar to valsts iesaiste šajā „sabiedriskajā” pasākumā ir vairāk nekā acīmredzama.[8] Tas, kā šo simbolu „neviens politisks spēks nesaista ar politiku” ir labi redzams, kaut vai pēc tā, kas katru gadu šajā kontekstā notiek Latvijā, kur organizācijai, kas izdala lentas un organizē pasākumus ir cieša un pat neslēpta saikne ar partiju apvienību „Saskaņas Centrs,” un jau tiek piesaistīta arī klaji prokremliska politiska organizācija „Naši.”[9] Demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības pieminēt savus kritušos un svinēt kādus vien svētkus vēlas, taču diez vai ir pieņemami, ka ar klajas necieņas un iedomāta pārākuma izrādīšanu savai mītnes zemei un tās pamattautai, kurai šie svētki saistās nevis ar „atbrīvošanu,” bet gan jaunas okupācijas un represiju sākumu, tiek mēģināts iegūt politiskas dividendes gan vietējā, gan augstākā līmenī. Bet nu pietiks par politiku, atgriezīsimies pie vēstures un pretrunām.

Iepriekšminētajā nolikumā norādīts, ka „Šis simbols ir mūsu cieņas apliecinājums veterāniem, piemiņa tiem kas krita kaujas laukā, pateicība tiem, kas atdeva visu frontei. Visiem tiem, kam pateicoties mēs uzvarējām 1945. gadā.”[10] Norobežojoties no krievu – fašistu episkās cīņas, šajā gadījumā sanāk īpatnēja pretruna, jo pēc būtības cara apbalvojums tiek saistīts ar tā pretinieku un vienlaicīgi arī slepkavu- komunistu sasniegtu uzvaru pār tiem, ar ko faktiski sadarbojās palikušie krievu monarhisti. Ja tas tiktu nosaukts par Slavas ordeņa lentu- šādas pretrunas nebūtu, bet tas atkal mestu „komunisma ēnu” uz visu pasākumu, un nebūtu saistīts ar dziļām tradīcijām.

Un visbeidzot, tāda slidena un mūsdienu liberālajā laikmetā nepopulāra lieta kā morāle. Vērojot apkārt notiekošo rodas jautājums, vai zinot šīs lentes nozīmi, proti, ka tā savulaik ir bijusi izcilas varonības zīme, ir pareizi tai atrasties pie mašīnas antenas vēl oktobrī, kad tā ir jau saulē izbalējusi un pa pusei nopuvusi? Vai katrs, kas, graužot saulespuķu sēklas stiprina to sev klāt pie sporta tērpa vai cepures maz ir cienīgs to nēsāt? Vai šāda simbola nonivelēšana un prasta apkārt vazāšana pie atslēgām vai suņu kaklasiksnām drīzāk nesanāk kā necieņa pret tiem, kas savulaik to ieguvuši par varoņdarbiem kaujas laukā?

Grūti būtu iedomāties, ka kāds latvietis tā vēlētos lietot, piemēram, Lāčplēša Kara ordeņa lenti, un vispār justos tiesīgs to nēsāt. Arī pašā Krievijā ir atšķirīgi viedokļi, kas nepiekrīt šādai simbola izmantošanai, saucot to par nekrietnu „flashmob” akciju vai zaimošanu, un viņiem ir grūti nepiekrist.[11][12] Tāpat rodas jautājums, vai ir pareizi karu, pie tam tik smagu un asiņainu, kaut arī uzvarētu, pieminēt ar šāda veida skaļiem pasākumiem. Ir taču arī citi, priecīgākiem notikumiem saistīti svētki, kuros taisīt skaļus un pompozus publiskus pasākumus ar salūtu un dzīrēm dienas garumā. Taču, ja kāds uzskata, ka par vairāk kā 20 miljoniem bieži vien ne bez savas „ģeniālās” pavēlniecības vainas bojāgājušo tautai pēc tam būtu jāpriecājas tā, it kā uzvara būtu notikusi nevis pirms vairāk kā 60 gadiem, bet aizvakar, neviens viņam neaizliedz to darīt.

Atsauces:

[1]http://george-orden.narod.ru/statut1769.html

[2] http://www.lkok.com/QUERY_SQL_awards.ASP?LOOKFOR=JURA

[3] http://mondvor.narod.ru/OSlava.html

[4] http://www.rusidea.org/?a=430105

[5] http://gl.9may.ru/action_host/

[6] http://gl.9may.ru/action_terms/

[7] http://www.rian.ru/docs/about/history.html

[8] http://gl.9may.ru/action_support/page1

[9] http://www.9may.lv/ru/about/

[10] http://gl.9may.ru/action_terms/

[11] http://www.newsland.ru/News/Detail/id/362260/

[12] http://www.radio.chaosss.ru/news/090507.html

Pie mums 8. marts, lai arī nav „kalendāra nemieru” datums, tomēr tiek vērtēts visai neviennozīmīgi. Vienai valsts iedzīvotāju daļai tie ir lieli svētki, citai pret to ir riebums, kā pret padomju laiku palieku, bet droši vien lielākā daļa to neuztver kā nopietnus svētkus. Šo daļu pārstāvošajiem vīriešiem tas ir vēl viens labs iemesls lai iepriecinātu sievietes ar ziediem vai kādu citu dāvaniņu un tādējādi padarītu ikdienu gaišāku. Pievienojoties pēdējiem, vēlamies sveikt visas mūsu valsts daiļā dzimuma pārstāves, kā to kādreiz sauca, Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, un pie viena mazliet papētīt kā tā ir radusies, un kā attīstījusies.

• 8. marta izcelsmei tiešām ir sociālisma pieskaņa, jo, lai cik dīvaini nebūtu, bet pirmoreiz šos svētkus atzīmēja tieši antikomunisma citadelē ASV, ar Amerikas sociālistiskās partijas gādību un tā tika svinēta februāra pēdējā svētdienā no 1909. – 1913. gadam. Starptautiski šie svētki kļuva līdz ar 1910. gada Otrās internacionāles (starptautiska sociālistisko un darba partiju organizācija, kas pastāvēja no 1889. – 1916. gadam) organizēto starptautisko sieviešu konferenci, kurā vācu sociāliste Klāra Cetkina (Klara Zetkin) (attēlā) piedāvāja turpmāk atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu. Ierosinājums tika pieņemts, taču netika noteikts konkrēts datums. Nākošajā gadā to atzīmēja 19. martā Austrijā, Vācijā, Dānijā un Zviedrijā. Datumi arī turpmāk bija visdažādākie. 1912. gadā Sieviešu diena bija 12. maijs, bet 1913. gadā Francijā un Krievijā tā tika atzīmēta 2. martā, Austroungārijā, Šveicē un Nīderlandē – 9. martā, bet Vācijā – 12. martā. 1914. gadā jau parādījās zināma vienotība, jo lielākajā daļā valstu šie svētki tika atzīmēti 8. martā. Lielākoties tālaika svētku pasākumi ietvēra mītiņus un demonstrācijas, kas tika atzīmēti līdz pat 20. gadu beigām, kad pamazām izsīka.

• Pastāv leģenda par 1857. gada 8. marta Ņujorkas tekstilfabriku strādnieču dumpi pret sliktajiem darba apstākļiem un darba dienas ilgumu, ko vardarbīgi izdzenājusi policija, kā šo svētku aizsākumu, taču pierādījumi tam, ka šāda demonstrācija tiešām notikusi nav. Visdrīzāk, šis stāsts ir sacerēts, lai svētkus padarītu simboliskākus.
• Pavisam citus apgriezienus 8. marts pieņēma pirmajā sociālistiskajā pasaules valstī Padomju Krievijā, kas vēlāk pārveidojās par Padomju Savienību. Jau drīz pēc Oktobra revolūcijas boļševiku partijā esošā feministe Aleksandra Kollontaja pieprasīja Ļeņinam 8. martu atzīt par oficiāliem svētkiem un brīvdienu, kas arī tika izdarīts. Interesanti, ka 8. marts pēc Jūlija kalendāra bija 23. februāris un tieši šajā dienā 1917. gadā, Pēterburgas sievietes izgāja ielās lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Pasākums ātri iekļāvās kopējā sabiedrības neapmierinātības vilnī un kopā ar agrākiem un vēlākiem notikumiem, kas tika nosaukti par Februāra revolūciju, noveda pie monarhijas krišanas Krievijā. Tādējādi, arī šajos svētkos Ļeņins varēja saskatīt kaut ko „revolucionāru.” Oficiālās brīvdienas statusu Padomju Savienībā 8. marts gan ieguva tikai 1965. gadā, un Krievijā, tāpat kā citās pārsvarā postsociālistiskās un joprojām sociālistiskās valstīs saglabā to joprojām. Faktiski šie svētki laika gaitā kļuva par vienīgajiem oficiālajiem padomju svētkiem neskaitot Jauno gadu, kas nebija caurcaurēm politizēti.

Gados, kas sekoja Otrajam pasaules karam, līdz ar feminisma nostiprināšanos arī daudzās kapitālistiskajās valstīs, atkal sāka atdzimt 8. marta svinēšana. Šoreiz feministes cīnījās nevis par pamattiesībām, bet jau par vienlīdzību, un kustība līdz ar brīvdomības vilni 60. gados gāja krietnā plašumā, pat vēl vairāk kā mūsdienās. 1975. gadā arī Apvienoto Nāciju Organizācija 8 martu pasludināja par Dienu cīņai par sieviešu tiesībām, tādējādi piemērojoties lielas daļas valstu tradīcijai, un pie reizes mēģinot novērst dzimumu diskrimināciju pasaulē. (Attēlā 1980. gada 8. marta demonstrācija Sidnejā.)

• Mūsdienās šos svētkus tādā vai citādā formā atzīmē lielā daļā pasaules valstu. Citās tā ir oficiāla svētku diena, lielā daļā nav, bet tik un tā ir novērojama. Lai arī vispopulārākie šie svētki tomēr ir bijušajās sociālistiskā bloka valstīs, kur to nozīme mūsdienās bieži vien raisa diskusijas, kas vairāk sakņojas nepatikā pret visu, kas saistīts ar sociālismu, nebūt nav tā, ka tie ir tikai komunistu vai padomju nostaļģijas mocītu cilvēku svētki. Nozīme šiem svētkiem ir tādās valstīs, kurās dzimumu līdztiesības līmeni varētu vēlēties augstāku, kā, piemēram, Indija un Pakistāna, vai Irāna, kur šajā dienā 2007. gadā izcēlās sadursmes ar policiju. Latvijas apstākļos mēs gan iesakām pārlieku neiespringt uz ideoloģiju un šajā dienā vienkārši iepriecināt sievietes ar svaigiem ziediem, kaut vai tikai tāpēc vien, ka tas ir patīkami un iepriecinoši. Galu galā, ja jau var svinēt Helovīnus, Valentīndienas un citus no ārzemēm ienākušus svētkus, tad kāpēc gan atstāt novārtā 8. martu. Apsveicam!

Šajā Olimpiskajā laikā turpinām pievērst uzmanību olimpisko spēļu vēstures detaļām. Vakar vērojot Indijas sportista startu kamaniņu sportā neviļus radās viela pārdomām, proti, kā dažādām, ziemas sporta veidiem eksotiskām un pat klaji nepiemērotām valstīm izdodas nokļūt līdz Ziemas olimpiskajām spēlēm. Indija varbūt nav īstais piemērs jo, lai arī tā nav pirmā valsts, kas asociējas ar vārdu „ziema,” tajā ir augsti kalni un līdz ar to arī sniegs un iespējas attīstīt ziemas sportu. Tomēr vēsturē ir arī vairāki citi piemēri no valstīm, kam ar ziemas sportu ģeogrāfiski nevajadzētu būt vispār nekādam sakaram. Protams, atslēga šim noslēpumam ir sportistu profesionālo gaitu aizvadīšana citās, ziemas sportam daudz piemērotākās valstīs, bet nu vienalga būtu interesanti uz to atskatīties. Tā kā runa ies par daudz un dažādām, bieži vien tālām valstīm, iesakām uzskates nolūkos atvērt kādu karti vai Google Earth.

Pirmā olimpiskā valsts, kas ne īsti atbilst klasiskai ziemas sporta valstij bija Meksika, kuras bobslejisti startēja jau otrajās Ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā 1928. gadā. Pie tam šīs komandas rezultāts nebija peļams, jo tā palika 11. vietā 23 komandu konkurencē, tomēr tas tā arī palika vienīgais šīs valsts starts līdz pat 1984. gadam. Arī tāda samērā karsta zeme kā Austrālija piedalās ziemas olimpiskajās spēlēs jau sākot no 1936. gada pārsvarā ar ātrslidotājiem un daiļslidotājiem. 1948. gada spēlēs Sanktmoricā piepulcējās arī Libānas kalnu slēpotāji, bet 1956. gadā Kortīnā debitēja kolēģi no Irānas un Bolīvijas, lai gan šajās valstīs esošo kalnu dēļ tas ir uzskatāms par pilnīgi normālu parādību. Jāatzīmē, ka arī turpmāk ievērojama daļa šo eksotisko valstu pārstāvju lielākoties ir kalnu slēpotāji. 1960. gada olimpiādē pamanījās piedalīties Dienvidāfrikas Republikas daiļslidotāji, paliekot trešajā desmitā individuāli un 13. vietā pāru slidojumos, cita starpā, šī bija vienīgā reize līdz pat 1994. gadam, kad šīs valsts pārstāvji piedalījās Ziemas olimpiskajās spēlēs.

Daudz interesantākas komandas ziemas sporta trasēs sāka parādīties pēc dekolonizācijas procesiem 3. pasaules valstīs pagājušā gadsimta 60. gados, kas tīri loģiski laika gaitā noveda pie jauno valstu ienākšanas arī olimpiskajā saimē. Tā 1968. gadā Grenoblē parādījās Indiešu kalnu slēpotājs, un, Marokas sportisti, kas arī pārstāvēja kalnu slēpošanas disciplīnu. 1972. gadā Saporo ar 42. vietu debitēja Filipīnu kalnu slēpotāji, kas ir pirmie īstas tropu valsts pārstāvji Ziemas olimpiskajās spēlēs. 1980. gadā Leikplesidā netradicionālo valstu sarakstu papildināja Kostarikas kalnu slēpotājs, kura iegūtā 41. vietā joprojām paliek šīs valsts labākais sasniegums Ziemas olimpiskajās spēlēs, kā arī viņa kolēģis no Kipras. Īsts dienvidu valstu birums sākās 1984. gada spēlēs Sarajevā, kad pirmoreiz startēja Ēģiptes kalnu slēpotājs, ātrslidotājs no Virdžīnu salām, kā arī Puertoriko kamaniņu braucējs (kas palika pēdējā vietā) un Senegālas kalnu slēpotājs Lamine Gueje (attēlā), kas iegāja vēsturē kā pirmais melnādainais Āfrikas pārstāvis ziemas olimpisko spēļu vēsturē.

1988. gadā Kalgari olimpiešu pulkam pievienojās Fidži pārstāvošs slēpotājs, biatlonists no Guamas (dzimis Kanādā), kalnu slēpotāji no Gvatemalas, kā arī bobslejisti un kamaniņu braucēji no Nīderlandei piederošajām Antiļu salām. Šajās spēles debitēja arī leģendārā Jamaikas bobsleja komanda (attēlā).

1992. gada Albervilas olimpiādē dalībnieku pulkam pievienojās Alžīrijas kalnu slēpotāji, kamaniņu braucējs no Bermudu salām, kalnu slēpotāji no Brazīlijas, Filipīnām un Svazilendas, kā arī distanču slēpotājs no Hondurasas. 1994. gadā Lilehammerē Jamaikas bobsleja komandai uzradās konkurenti no Amerikāņu Samoa un izbijušā kurzemnieku koloniālā īpašuma- Trinidadas un Tobago. 1998. gadā Nagano debitēja Kenijas slēpotājs, Urugvajas kalnu slēpotājs un Venecuēlas kamaniņbraucēja, kas ieguva 28. vietu. 2002. gadā Soltleiksitijā startēja Kamerūnas un Taizemes slēpotāji, kam četrus gadus vēlāk Turīnā pievienojās kolēģis no Etiopijas Roberts Telemariams (attēlā) un kalnu slēpotājs no Madagaskaras.

Šogad Vankūverā eksotisko dalībvalstu pulkam ir piepulcējušies kalnu slēpotāji no Kolumbijas, Ganas un Pakistānas. Visas iepriekšminētās valstis ir piedalījušās Ziemas Olimpiskajās spēlēs vismaz vienu reizi, bet atsevišķas no tām, piemēram, Kipra un Brazīlija piedalās pat ļoti regulāri. Ar rezultātiem šīm komandām gan ir kā ir, jo nevienai no tām izcīnīt kādu godalgu līdz šim vēl nav izdevies. Kas to lai zina, varbūt šogad veiksme būs viņu pusē. Iespēja šādām, nebūt ne ziemeļnieciskām valstīm, kuru pārstāvju uzrādītie rezultāti nemaz nav tik spoži, piedalīties Olimpiskajās spēlēs tikai pierāda Olimpiskās kustības starptautisko garu un ideālus.

Ņemot vērā jau šo piektdien, 12. februārī gaidāmo 2010. gada Ziemas Olimpisko spēļu atklāšanu Kanādas pilsētā Vankūverā, kas tomēr ir tāds salīdzinoši ievērojams notikums Pasaules mērogā, vēlamies sniegt nelielu ieskatu šī notikuma pirmsākumos, jo ceļš līdz pirmajām Ziemas Olimpiskajām spēlēm nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu likties, jo lai tās sarīkotu nācās noiet garu un nebūt ne tik vieglu ceļu…

• Kad ar barona Pjēra de Kubertēna gādību Atēnu Olimpiskajās spēlēs 1896. gadā tika atjaunota Senās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcija, ziemas sporta veidi, diemžēl tika atstāti novārtā. Tam gan ir arī loģisks pamatojums, jo atjaunotāji par pamatu ņēma Antīkās Olimpiskās spēles, kurās nu nekādi nevarēja ietilpt slēpošana (iedomājieties slēpojošus senos grieķus). Tomēr nebija jau gluži tā, ka ziemas sports nevienam nepatiktu- 1901. gadā Norvēģijā tika sarīkotas Ziemeļu spēles, kas tāpat notika ik pēc 4 gadiem. Ar laiku ziemas sporta veidi ienāca arī Olimpiskajās spēlēs, kas tolaik bija tikai vasaras mūsdienu izpratnē. Tā 1908. gada Londonas Olimpisko spēļu programmā ietilpa daiļslidošana, bet 1912. gada Stokholmas un Pirmā Pasaules kara dēļ nenotikušajās 1916. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs jau bija paredzēta „Ziemas sporta nedēļa.” 1920. gada Antverpenes olimpiskajās spēlēs no ziemas sporta veidiem daiļslidošanai pievienojās hokejs. Nākošajā, 1924. gada Olimpiādē Parīzē beidzot ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas gādību tika aizvadīta Starptautiskā Ziemas sporta nedēļa, kas notika Šamonī no 25. janvāra līdz 4. februārim (tātad patiesībā bija 11 dienas nevis nedēļa). Šis pasākums izrādījās ļoti veiksmīgs, un vēlāk atpakaļejoši tika pārdēvēts par 1. Ziemas Olimpiskajām spēlēm.

• Sacensības bija tiešām starptautiskas savam laikam, jo piedalījās vairāk kā 200 sportistu no 16 valstīm, tai skaitā arī Latvijas, kas sacentās 16 disciplīnās 7 sporta veidos. To vidū ietilpa: bobslejs, kērlings, daiļslidošana, dažādu distanču ātrslidošana, hokejs, slēpošana (tajā ietilpa distanču slēpošana, tramplīnlēkšana un kombinācija no abām disciplīnām, saukta par ziemeļu divcīņu). Bez šīm disciplīnām bija vēl arī sporta veids ar nosaukumu „militārā patruļa,” kurā startēja 6 valstu komandas. Par spīti dīvainajam un nesportiskajam nosaukumam, tas bija nekas cits kā mūsdienu biatlona priekštecis (attēlā).

• Tā kā tādu ziemas sporta brīnumu kā Jamaikas bobslejisti vai Kuveitas hokejisti tolaik vēl nebija, lauvas tiesu no medaļām ieguva ziemeļvalstu pārstāvji- Norvēģi un Somi- attiecīgi 17 un 11 medaļas no kopējā 48 medaļu pulka. Protams, pasākumam bija arī savi varoņi. Amerikānis Čārlzs Džūtrovs (Charles Jewtraw) ir pirmais sportists, kas izcīnījis Ziemas Olimpisko spēļu čempiona titulu, un tas notika 500 m. ātrslidošanas sacensībās, savukārt soms Klāss Tunbergs (Clas Thunberg) kas izcīnīja 5 medaļas dažādās ātrslidošanas disciplīnās, no tām 3 zelta.
• Kā jau minēts iepriekš, šajās spēlēs piedalījās arī tolaik vēl pavisam jaunās Latvijas Republikas delegācija. Tiesa tā nebija necik vērienīga- tikai 2 cilvēku sastāvā, tomēr jāatzīmē, ka ne Igaunija, ne Lietuva šajās sacensībās nepiedalījās vispār. Vēl vairāk- Latvijas Republikai šīs bija pirmās Olimpiskās spēles tās pastāvēšanas vēsturē, jo 1920. gada olimpiādē Antverpenē Latvija nepaspēja piedalīties joprojām notiekošo brīvības cīņu dēļ. Latviju pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs pārstāvēja distanču slēpotājs Roberts Plūme, kurš abās distancēs: 18 un 50 km. nefinišēja un ātrslidotājs Alberts Rumba, kura lielākais sasniegums bija 7. vieta kombinētajā slidošanā (visas ātrslidošanas distances kopā). Lai arī Latvija togad palika bez medaļām, tas nav pamats skumjām, jo bez tām nācās braukt mājās arī daudz lielākām valstīm- Polijai, Itālijai un Dienvidslāvijai, kā arī Čehoslovākijai un Ungārijai.
• Tā kā šīs spēles izrādījās ļoti veiksmīgas, jau 1925. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu par regulāru Ziemas Olimpisko spēļu rīkošanu, ko turpmāk rīkoja vienā gadā ar Vasaras olimpiskajām spēlēm līdz pat 1992. gadam.

PS. Daudziem droši vien interesē šo spēļu hokeja turnīra rezultāti. Nevienu nepārsteigs fakts, ka zelta medaļas izcīnīja Kanāda finālā ar 6:1 apspēlējot ASV. Daudz interesantāks no mūsdienu viedokļa bija cīniņš par bronzas medaļu, kurā Lielbritānija (!) ar 4:3 pārspēja Zviedriju. Attēlā: spēle Kanāda pret Lielbritāniju.

Attēli ņemti no: http://en.beijing2008.cn/spirit/pastgames/winterolympics/n214049892.shtml

Sveicot savus uzticamos lasītājus ar strauji tuvojošos jauno 2010. gadu, vēlamies jūs iepazīstināt ar dažādām Jaungada sagaidīšanas tradīcijām, jo ne visur to sagaida ar nacionālo ēdienu, ko sauc par rosolu, lielu daudzumu alkohola un bieži vien apšaubāmas izcelsmes pirotehnikas šaušanu gan pēc vietējā, gan bieži vien vēl lielākos daudzumos pēc Maskavas laika. Ja nu gadījumā vēlaties Jaunā gadā izmēģināt kaut ko jaunu, te būs daži piemēri.

• Spānijā ir ieradums tieši pusnaktī ātri apēst 12 vīnogas, pie tam tas jādara līdz ar katru pulksteņa sitienu. Ja minētā darbība izdodas, tad nākošais gads esot veiksmīgs.
• Panamā Jaungada svinību laikā kurina ugunskuru, kurā dedzina dažādu ļaunu cilvēku attēlus, kas var būt jebkas gan popzvaigznes, gan politiķi. Šie tēli panamiešu kultūrā simbolizē visu slikto, kas noticis pagājušā gadā un sadedzinot ļaunums tiek iznīcināts. Šito gan labāk nesāciet, jo pie mums tāds ugunskurs būs jākurina visu nakti.

• Japānā jau no 1951. gada tiek rīkots šovs „Sarkanās un baltās dziesmas karš,” kurā vietējās mūzikas slavenības sacenšas gan individuāli, gan komandās, savukārt, tiesneši un skatītāji balso. Varbūt arī mūsējiem „Koru karu” un „Dziedošo ģimeņu” veidotājiem der par to aizdomāties, lai pat Jaungada nakts neiztiktu bez „Un šovs var sākties…,” jo Japānā šis šovs ir kļuvis bezmaz vai par masu apmātību.

• Daudzās Latīņamerikas valstīs: Venecuēlā, Brazīlijā, Ekvadorā, Meksikā Bolīvijā un citās ir tradīcija tieši pusnaktī uzvilkt spilgtas krāsas apakšveļu, kas visbiežāk ir vai nu sarkana vai dzeltena. Sarkanā nes laimi mīlestībā, savukārt, dzeltenā – bagātību un veiksmi. Spriežot pēc fotogrāfijas arī tirgotājiem šī tradīcija tīri labi patīk.

• Čīles pilsētiņā Talkā no 1995. gada ir tradīcija sagaidīt Jauno gadu kopā ar savas dzimtas piederīgajiem, turklāt, tas tiek darīts tik tuvu aizgājušajiem, cik vien iespējams, proti – kapsētā. Turklāt, tā ir nevis atsevišķu dīvaiņu padarīšana, bet pilnīgi oficiāls pasākums, kurā stundu pirms pusnakts kapsētas vārtus atver pats pilsētas mērs, savukārt vairāki tūkstoši pilsētas iedzīvotāju dodas turp ar visiem krēsliem, lai sagaidītu Jauno gadu.
• Pietiekami dīvainas lietas no 1982. gada Jaungada svinību ietvaros notiek arī Krievijā, Baikāla ezera dzelmē. Tā kā ezers ir dziļākais pasaulē, līdz 1642 metru dziļumam neviens, protams, nenirst, tomēr līst ūdenī zem ledus 40 metru dziļumā, līdzi stiepjot arī egli ir visnotaļ ekstraordinārs pasākums.

Šie bija tikai daži piemēri, gadījumam ja vecās tradīcijas ir apnikušas, bet ja neviena no tām neliekas gana vilinoša, varat taču izdomāt ko jaunu un tādējādi paši ieiet vēsturē.

Mēs iesakām: