Vēsture. Cita Vēsture

Sakarā ar pēdējā laikā uzliesmojušo dažādu datu iegūšanas jautājumu no svarīgām un parastam apmeklētājam slēgtām datorsistēmām, kā arī kiberdrošības jautājumiem mūsu valstī kopumā, vēlamies nedaudz atskatīties uz dažiem hakeru darbības vēstures momentiem. Pirmie hakeri, protams, parādījās līdz ar atbilstošo tehnoloģiju attīstību un pirmā elektroniskā informācijas sistēma, ja neskaita Morzes telegrāfu, bija telefons. Ja ar definīciju „hakeris” saprotam cilvēku kas neatļauti piekļūst tehniskām sistēmām un izmanto tās, tad par pirmo hakeru upuri ir bijušas nevis datorsistēmas, bet gan telefona līnijas.

• Leģenda šai jomā ir amerikānis Džons Drapers (attēlā), jeb Kapteinis Krančs (Captain Crunch), kurš pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā efektīvi uzlauza telefona līnijas.

Viņš nebūt nebija pirmais, kas nodarbojās ar telefona līniju uzlaušanu, taču neviens cits neieguva tādu atpazīstamību šajā jomā. Par to lielākoties jāpateicas viņa draugam Džo Engresijam (Joe Engressia), kurš būdams akls aizrāvās ar telefona sistēmu uzlaušanu un bija sasniedzis ievērojamus panākumus, ar savu svilpienu uzlaužot telefonlīnijas jau no 7 gadu vecuma. Viņš atklāja Dž. Draperam, ka pīkstoša rotaļlieta, kas ir iekļauta Cap’n Crunch (no tā arī iesauka) brokastu pārslu komplektā, izdod precīzi 2600 hercu frekvences pīkstienu, kuru izmanto lielākā ASV telekomunikāciju kompānija AT&T lai norādītu, ka sakaru kanāls ir brīvs un var uzņemt jaunu zvanu. Līdz ar to otra sarunas puse tiek atvienota, bet izsaucējs iegūst piekļuvi operatora funkcijām. Faktiski jau tolaik tā bija kļuvusi par veselu subkultūru, kas līdzinās mūsdienu hakeriem un vīrusu programmētājiem, un Kapteinim Krančam bija lemts kļūt par vienu no tās spilgtākajiem pārstāvjiem.

• Drapers nolēma paeksperimentēt šajā jomā un izrādījās, ka draugam ir bijusi taisnība, vēl vairāk, viņš izgatavoja īpašu elektronisku ierīci, sauktu par zilo kastīti ( the blue box ) (viena no versijām attēlā), kas spēja ģenerēt arī citus telefonu kompānijas sistēmas izmantotos signālus.

Tā kā tolaik tika izmantotas līnijas, kurās savienojuma signāls tika sūtīts kopā ar sarunas signālu vienā frekvencē, iespējas bija neierobežotas. Faktiski, Drapers varēja zvanīt uz jebkuru numuru pasaulē, nemaksājot par to ne centa. Vēl vairāk- ierīces īpašnieks pakļāva sev visu telefona tīklu un varēja, piemēram, piezvanīt pats sev, tā, ka signāls ar starpsavienojumiem apiet apkārt visai pasaulei. Atradās arī censoņi, kas sāka šādas ierīces izgatavot, jo pēc tām bija pieprasījums savas jomas entuziastu un arī noziedzīgās pasaules vidū.

• Plašākā sabiedrībā šie censoņi iznāca ar rakstu populārā žurnāla Esquire 1971. gada oktobra numurā. Raksts, protams, nepalika bez sekām, jo radās daudz jaunu interesentu, bet pats Dž. Drapers 1972. gadā tika arestēts par rēķinu nemaksāšanu un notiesāts ar 5 gadiem uzraudzībā. Starp šiem „telefonlīniju lauzējiem,” kas pārsvarā bija jauni, informācijas tehnoloģijās advancēti censoņi, bija arī vēlāk ļoti ievērojamas personas – Stīvs Vonzjaks (Steve Wozniak) un Stīvs Džobss (Steve Jobbs). Abi šie puiši pēc Kapteiņa Kranča konsultācijām, sasniedza atzīstamus panākumus telefonlīniju uzlaušanā. Runā, ka Voznjakam reiz esot izdevies piezvanīt uz Vatikānu un uzdodoties par tābrīža ASV valsts sekretāru Henriju Kisindžeru, izcelt no gultas Pāvestu. Šie telefona huligāni drīz vien nodibināja kompāniju Apple computers, un mūsdienās ir vieni no nozīmīgākajiem cilvēkiem informācijas tehnoloģiju pasaulē.  Pievienotajā video ir S. Džobsa  iespaidi par viņu tālaika darbībām un sistēmas darbības principu.

• Kad par šo atklājumu uzzināja telefonu kompānijas, tām nācās ieguldīt ievērojamus līdzekļus jaunās tehnoloģijās, lai padarītu šīs „zilās kastītes,” kas, ejot līdzi tehnoloģiju attīstībai, kļuva arvien advancētākas, par nederīgām. Cīņa nebija no vieglajām, un tāpat kā mūsdienās ritēja ar mainīgām sekmēm. Risinājums bija jauns signāla pārvadīšanas veids, kurā informācija un adresāts tika sūtīti dažādās frekvencēs, kas pilnībā tika ieviests tikai 90. gadu beigās, tādējādi padarot Dž. Drapera izgudroto ierīci tikai par kolekcionāru intereses objektu un vēstures liecību. Tādējādi telefonlīnijas tika padarītas daudz drošākas pret nesankcionētu piekļuvi, taču drošs, kā zināms, nenozīmē, ka tas ir pilnīgi neuzlaužams.