Vēsture. Cita Vēsture

• Čučhes idejas tornis galvaspilsēta Phenjanā. Uzziņai: Čučhes ideja ir valsts ideoloģiskais pamats, kas sludina vienotību starp masām un Līderi, valsts neatkarību un ekonomisko pašpietiekamību. Tieši šīs idejas aizsegā ir izveidojusies pašreizējā valsts ekonomiskā, politiskā un arī represīvā sistēma.

• Mansu kalna monuments un citi ne mazāk lieliski pieminekļi. Piemineklis Mansu kalnā ir valsts galvenais Kima Ir Sena monuments, kuram gods jaatdod visiem, arī ārvalstu tūristiem. Tas ir centrs veselam skulpturālam ansamblim, kurā attēlots kā viņa vadībā cīņā dodas KTDR armija. Tāpat valstī ir atrodams liels skaits dažādu pieminekļu ar ļoti līdzīgu tematiku.

• Masu marši. Dažādas cilvēku masu veidotas zīmes, raksti un attēli Ziemeļkorejā ir ārkārtīgi populāri un bez tiem neiztiek nevieni oficiāli svētki. Protams, lai to radītu ilgs laiks ir jāpavada mēģinājumos, bet cilvēki pret to neiebilst, faktiski tā ir sava veida izklaides iespēja.

Jāatzīst, ka šajā mākslas veidā ir sasniegts atzīstams līmenis.

• Lielā Vadoņa Kima Čen Ira un jau mirušā Kima Ir Sena (kas joprojām oficiāli skaitās valsts vadītājs) personības kults. Jāpiebilst, ka abu mūžam dzīvo vadoņu bildēm jābūt ne tikai parādē, bet arī katrā iestādē un dzīvoklī. 2007. gadā plūdu laikā KTDR mediji ar lepnumu rakstīja, ka cilvēki gājuši bojā plūdos glābjot nevis savu ģimeni vai iedzīvi, bet gan vadoņu portretus.[1]

PS. Ja vēlaties baudīt patiesa sociālisma elpu, noteikti apmeklējiet šo vietni, jo tai piemīt neapšaubāma savdabība un kolorīts.

[1] http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/262481

Attēli: http://www.korea-dpr.com

Tā kā Latvijas prece pēdējā laikā atkal ir modē, un beidzot sāk izzust vēl no padomju laikiem iesakņojusies pārliecība, ka vārds “importa” automātiski nozīmē arī “labāks” ,šoreiz vēlamies Jums piedāvāt dažas vietējo uzņēmumu reklāmas, tikai šoreiz tās būs no padomju laikiem- pagājušā gadsimta 70. – 80.  gadiem. Jāsaka, ka tām piemīt zināms sava laika kolorīts ar attiecīgu runas manieri, vienu otru tobrīd vēl jaunu aktieri un mūsdienām visai savdabīgiem “specefektiem”, tomēr jāatzīst ka tās kopumā ir gaumīgākas par vienu otru mūsdienu reklāmas šedevru, kas tik bieži krīt uz nerviem daudzajos TV raidījumu pārtraukumos.

Tuvojoties kārtējai Nacisma sagrāves un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas dienai, kas mūsu valstī tiek oficiāli atzīmēta 8. maijā un „Uzvaras dienai,” ko tāpat kā Jauno gadu zināma daļa mūsu valsts iedzīvotāju svin pēc Maskavas laika un tradīcijām, arī Latvijas pilsētu ielās visdažādākajās vietās un veidos redzama oranži melna lenta. Šī atribūtika savas izplatības rādītājos Rīgas ielās (redzama jau mēnesi pirms svētkiem un vēl pusgadu pēc), pat tālu pārspēj Latvijas Republikas nacionālās atribūtikas izplatību pat valsts svētku dienās, kur nu vēl ikdienā. Lai gan šis simbols plaši redzams jau ne pirmo gadu, daudziem joprojām nav skaidra tā nozīme un izcelsme. Tad nu mēģināsim viest nelielu skaidrību šajā jautājumā. Tāpat pievērsīsimies tās mūsdienu izmantojumam un atsevišķiem tā aspektiem.

Ordeņa lentas vēsture

Pats lentas dizains nāk no Svētā Jura ordeņa, kas bija Cariskās Krievijas augstākais militārais apbalvojums, ko dažādos paveidos piešķīra gan virsniekiem, gan kareivjiem par īpašu varonību kaujās. Dibināts 1796. gadā ar Katrīnas II rīkojumu, tas bija kaujas apbalvojums, ko nepasniedza miera laikā, un kuru iegūt varēja tikai ar personīgu varonību neskatoties uz karavīra pakāpi vai izcelsmi. Izņēmums bija virsnieki, kas bija nodienējuši 25 gadus lauka dienestā.[1] Ar to ir apbalvoti arī daudzi latviešu karavīri- Lāčplēša ordeņa kavalieri, kas savulaik cīnījušies Cariskajā armijā strēlnieku rindās, Krievu – Japāņu karā un citos konfliktos (skat. atsauci).[2] Vienkāršāk runājot Latvijas Republikā vienīgais ordenis, kas būtu pēc nozīmes tam daudz maz analogs ir Lāčplēša Kara ordenis. Pēc 1917. gada Boļševiku apvērsuma Svētā Jura ordenis tika likvidēts, taču joprojām tika dalīts monarhistu armijās Pilsoņu kara laikā. 1943. gadā, kad karš starp Nacistisko Vāciju un Padomju Savienību noritēja pilnā sparā, tika izveidots Slavas ordenis, kurš pēc savas būtības un arī dizaina bija krietni līdzīgs nīsto „Balto” monarhistu, Svētā Jura Ordenim.[3] Tas nekas, ka ievērojama daļa no emigrantiem un arī vietējiem bijušajiem monarhistiem, kam bija izdevies izdzīvot padomju varas represijās, un jo sevišķi padomju varas apspiestā baznīca, atbalstīja Nacistisko Vāciju kā atbrīvotājus no komunisma un uztvēra šo karu, kā pilsoņu kara tiešu turpinājumu.[4] Šī ordeņa dizainiskā un arī mentālā saistība ar Cariskās armijas apbalvojumu kalpoja tam pašam mērķim, kam, piemēram, militāro pakāpju atjaunošana Sarkanajā armijā un daudz pielaidīgākā attieksme pret monarhistisko vēsturi propagandas izdevumos- proti, pacelt krievu tautas patriotismu, kas nonāk pretrunā ar komunisma dogmām, jo kā zināms komunistam nav dzimtenes, bet ir sava sabiedrības šķira. Lai kā tur arī nebūtu, nosacījumi Slavas ordeņa saņemšanai bija līdzīgi kā Svētā Jura ordenim- varonība kaujās, un tāpat kā priekštecis, arī šis ordenis bija elitārs.

Mūsdienu pielietojums

Tiktāl par pašu ordeni, bet ordeņa lentas, kas pašapliecināšanās vai kādā citā nolūkā tiek likta visās iespējamajās un neiespējamajās vietās, vēsture ir pavisam nesena un no tās, lai kā to neslēptu, tomēr lien ārā Kremļa ietekmes āža kāja. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar valdības vairāk vai mazāk atbalstīto šovinisma uzplaukumu Krievijā pēdējās desmitgades gaitā, kur ietilpst kaut vai tāda organizācija kā „Naši,” regulāri notiekošie „Krievu marši,” biežie uzbrukumi cittautiešiem un citi pasākumi, kas pašu mājās tiek dēvēti par „patriotismu,” bet ja tas notiek ārvalstīs, tad par „fašismu.”

Pirmo reizi „sabiedriskā akcija” „Georga lenta” notika 2005. gadā un to līdz pat šim brīdim organizē ziņu aģentūra RIA Novosti («РИА Новости»), Sabiedriskā organizācija jaunatnes sociālajam atbalstam „Studentu kopiena” un Maskavas pilsētas vadība.[5]Oficiāli tās kodeksā, ar kuru katrs var iepazīties atsaucē norādītājā adresē, ir teikts, ka šī lenta ir apolitisks uzvaras simbols un tā nav un nedrīkst tikt saistīta ar politiku un izmantota politiskiem mērķiem.[6] Dīvaini gan, jo galvenais organizators „RIA Novosti” ir valstij piederoša ziņu aģentūra, kādreizējā „Padomju Informācijas biroja,” jeb „Совинформбюро” tiešs pēctecis.[7] Tāpat starp daudzajiem akcijas sponsoriem un finansētājiem bez Maskavas domes ir Sporta, Tūrisma un Jaunatnes politikas ministrija, Krievijas Pasts, kā arī Preses un Masu komunikācijas federālā aģentūra, līdz ar to valsts iesaiste šajā „sabiedriskajā” pasākumā ir vairāk nekā acīmredzama.[8] Tas, kā šo simbolu „neviens politisks spēks nesaista ar politiku” ir labi redzams, kaut vai pēc tā, kas katru gadu šajā kontekstā notiek Latvijā, kur organizācijai, kas izdala lentas un organizē pasākumus ir cieša un pat neslēpta saikne ar partiju apvienību „Saskaņas Centrs,” un jau tiek piesaistīta arī klaji prokremliska politiska organizācija „Naši.”[9] Demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības pieminēt savus kritušos un svinēt kādus vien svētkus vēlas, taču diez vai ir pieņemami, ka ar klajas necieņas un iedomāta pārākuma izrādīšanu savai mītnes zemei un tās pamattautai, kurai šie svētki saistās nevis ar „atbrīvošanu,” bet gan jaunas okupācijas un represiju sākumu, tiek mēģināts iegūt politiskas dividendes gan vietējā, gan augstākā līmenī. Bet nu pietiks par politiku, atgriezīsimies pie vēstures un pretrunām.

Iepriekšminētajā nolikumā norādīts, ka „Šis simbols ir mūsu cieņas apliecinājums veterāniem, piemiņa tiem kas krita kaujas laukā, pateicība tiem, kas atdeva visu frontei. Visiem tiem, kam pateicoties mēs uzvarējām 1945. gadā.”[10] Norobežojoties no krievu – fašistu episkās cīņas, šajā gadījumā sanāk īpatnēja pretruna, jo pēc būtības cara apbalvojums tiek saistīts ar tā pretinieku un vienlaicīgi arī slepkavu- komunistu sasniegtu uzvaru pār tiem, ar ko faktiski sadarbojās palikušie krievu monarhisti. Ja tas tiktu nosaukts par Slavas ordeņa lentu- šādas pretrunas nebūtu, bet tas atkal mestu „komunisma ēnu” uz visu pasākumu, un nebūtu saistīts ar dziļām tradīcijām.

Un visbeidzot, tāda slidena un mūsdienu liberālajā laikmetā nepopulāra lieta kā morāle. Vērojot apkārt notiekošo rodas jautājums, vai zinot šīs lentes nozīmi, proti, ka tā savulaik ir bijusi izcilas varonības zīme, ir pareizi tai atrasties pie mašīnas antenas vēl oktobrī, kad tā ir jau saulē izbalējusi un pa pusei nopuvusi? Vai katrs, kas, graužot saulespuķu sēklas stiprina to sev klāt pie sporta tērpa vai cepures maz ir cienīgs to nēsāt? Vai šāda simbola nonivelēšana un prasta apkārt vazāšana pie atslēgām vai suņu kaklasiksnām drīzāk nesanāk kā necieņa pret tiem, kas savulaik to ieguvuši par varoņdarbiem kaujas laukā?

Grūti būtu iedomāties, ka kāds latvietis tā vēlētos lietot, piemēram, Lāčplēša Kara ordeņa lenti, un vispār justos tiesīgs to nēsāt. Arī pašā Krievijā ir atšķirīgi viedokļi, kas nepiekrīt šādai simbola izmantošanai, saucot to par nekrietnu „flashmob” akciju vai zaimošanu, un viņiem ir grūti nepiekrist.[11][12] Tāpat rodas jautājums, vai ir pareizi karu, pie tam tik smagu un asiņainu, kaut arī uzvarētu, pieminēt ar šāda veida skaļiem pasākumiem. Ir taču arī citi, priecīgākiem notikumiem saistīti svētki, kuros taisīt skaļus un pompozus publiskus pasākumus ar salūtu un dzīrēm dienas garumā. Taču, ja kāds uzskata, ka par vairāk kā 20 miljoniem bieži vien ne bez savas „ģeniālās” pavēlniecības vainas bojāgājušo tautai pēc tam būtu jāpriecājas tā, it kā uzvara būtu notikusi nevis pirms vairāk kā 60 gadiem, bet aizvakar, neviens viņam neaizliedz to darīt.

Atsauces:

[1]http://george-orden.narod.ru/statut1769.html

[2] http://www.lkok.com/QUERY_SQL_awards.ASP?LOOKFOR=JURA

[3] http://mondvor.narod.ru/OSlava.html

[4] http://www.rusidea.org/?a=430105

[5] http://gl.9may.ru/action_host/

[6] http://gl.9may.ru/action_terms/

[7] http://www.rian.ru/docs/about/history.html

[8] http://gl.9may.ru/action_support/page1

[9] http://www.9may.lv/ru/about/

[10] http://gl.9may.ru/action_terms/

[11] http://www.newsland.ru/News/Detail/id/362260/

[12] http://www.radio.chaosss.ru/news/090507.html

Otro Pasaules karu, tāpat kā visus iepriekšējos un sekojošos karus, pavadīja ne mazāk intensīva cīņa propagandas laukā, kas negāja secen arī multfilmu veidotājiem. Šoreiz vēlamies Jums piedāvāt 1943. gada Disneja studijas multfilmu „Der Fuhrer’s Face” kurā Donalds Daks sapņo, ka ir nonācis nacistu zemē, kārtējo reizi pārliecinoties cik laba vieta ir Amerikas Savienotās Valstis. Protams, multfilmā, kā jau propagandas ierocī, ir daudz pārspīlējumu un izsmiešanas, sevišķi attiecībā uz Nacistiskās Vācijas un arī Impēriskās Japānas politisko eliti, kas veido maršējošo orķestri, taču nevajag aizmirst, ka tā vienlaicīgi ir arī spilgta sava laikmeta liecība. Togad šī multfilma savā kategorijā dabūja Oskaru, bet izmantotā dziesma kļuva par populāru hītu, lai gan, ņemot vērā vispārējo situāciju, tas nebija pārsteigums.

Lai gan reizēm liekas, ka mūsu parlamentā norisinās normālam cilvēkam vienkārši nesaprotamas lietas, kuru virtuvi, tāpat kā desu ražošanas sīkumus labāk nezināt, tomēr vienā ziņā mūsu parlaments ir izcili vienmuļš un konservatīvs. Proti, vienīgais jautrības moments, kas šad tad atsvaidzina ziņu sižetus ir kādu politiķu spārnoti izteicieni vai arī grūtības saprotami izteikties valsts valodā, turpretī citās valstīs tā nav, jo laiku pa laikam deputātu diskusijas tā sakarsē sēžu zāles atmosfēru, ka savu taisnību nākas pierādīt ar fiziskām metodēm. Tad nu aplūkosim dažus no šiem momentiem.

• Bijušais Čehijas premjerministra vietnieks Miroslavs Maceks zobārstu sanāksmē, būdams tās vadītājs, bez brīdinājuma iesit tā brīža veselības ministram Davidam Ratam (David Rath), kurš arī nepaliek atbildi parādā. Tas viss notiek 2006. gada 20. maijā, mediķu un farmaceitu nedēļu ilga protesta pret valdības veselības politiku sākumā. Protams, izcēlās skandāls, bet pats uzbrucējs, pats pēc profesijas būdams zobārsts, paskaidroja, ka tādējādi esot ar ministra kungu kārtojis personīgus rēķinus, proti, ministrs esot necienīgi izteicies par viņa sievu. Daudz ticamāks, gan liekas apgalvojums par šo kautiņu, kā priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu. Bijušajam premjera vietniekam par šādu rīcību tika lūgts pamest savas partijas – Pilsonisko Demokrātu rindas.[1]

• Arī mūsu kaimiņvalstī Krievijā, atrodas viens otrs odiozs politiķis, kuram patīk laiku pa laikam izvicināt dūres pat parlamenta, jeb Valsts Domes sēžu laikā. No šiem valstsvīriem vispopulārākais droši vien ir Vladimirs Volfovičs Žirinovskis, kurš neskaitāmas reizes ir iesaistījies asās vārdu apmaiņās un pat fiziskos diskusiju turpinājumos. Viens no slavenākajiem kautiņiem ar viņa piedalīšanos notika 1995. gada 9. septembrī, un sākās ar to, ka deputāts Nikolajs Lisenko, V. Žirinovska atbalstīts, mēģināja noraut krustu savam kolēģim mācītājam Ģļebam Jakuņinam.

  Mācītāja pusē iestājās cita deputāte Jevgēnija Tiškovska, un šo, jauno pretinieku „ringā” Vladimirs Volfovičš nolēma ņemt uz sevi. Ar saucienu „Sitiet K..i!” viņš mēģināja savu daiļā dzimuma kolēģi žņaugt un plēst aiz matiem. Pēcāk viņš taisnojās, ka tā esot bijusi pašaizsardzība, jo deputāte esot viņam mēģinājusi iespert starp kājām.[2]

• Varbūt tās ir nacionālā mantojuma, kura lielu daļu sastāda cīņas mākslas, sekas, bet ļoti bieži diskusiju laikā sitieniem apmainās tālo austrumu valstu, un jo sevišķi Taivānas, Japānas un Dienvidkorejas parlamentārieši. Zemāk atrodamajā video redzams masu kautiņš, kas norisinājās Dienvidkorejas parlamentā 2009. gada 22. jūlijā starp divām acīmredzami konkurējošām partijām. Kā redzams šeit cīņā aktīvi iesaistās arī daiļais dzimums un pamatīgi cieš sēžu zāles inventārs, kad satrakojušies tautas kalpi demontē tribīni. Kāds bija kautiņa iemesls? Valdošās partijas izvirzītais likumprojekts, kas paredzēja atvieglot nosacījumus masu mediju īpašniekiem, kas atļauj avīžu izdevējiem būt arī par TV kanālu īpašniekiem, kas beigās arī tika pieņemts par spīti faktam, ka „diskusiju” rezultātā vairāki desmiti parlamentāriešu guva ievainojumus un viens pat tika nogādāts slimnīcā.[3]

• Vērienīgi kautiņi norisinās arī Ukrainas Augstākajā Radā. Sākotnēji bija paredzēts aprakstīt citu kautiņu, bet tieši tobrīd notika jauna sadursme, kas tālu pārspēja iepriekšējās. 2010. gada 27. aprīlī ar nolūku apturēt līguma ratifikāciju, kas paredz Krievijas Melnās jūras flotes palikšanu Sevastopolē un tādējādi krietni samazina Ukrainas politisko manevru un transatlantiskās integrācijas iespējas nākotnē, bez dūrēm tika laistas darbā arī olas un pat dūmu sveces, ko aktīvi pielietoja parlamenta prorietumnieciskā, jeb citas izcelsmes medijos dēvētā „nacionālistu” opozīcija.

• Runājot par politiķu cīņas mākslu potenciālu Ukrainā, nevar nepieminēt Kijevas domi, kur kādai no frakcijām ir neapšaubāms pārsvars pār konkurentiem pasaulslavenā boksera Vitālija Kļičko izskatā.

1. http://www.newser.com/story/65033/s-korean-parliament-brawls-over-media-bill.html

2. http://www.compromat.ru/page_16503.htm

3. http://old.radio.cz/en/news/79123

Mūsdienu jaunietim, kas, ja vien ir iespējas un gribēšana, var aizbraukt uz jebkuru Pasaules valsti un jebkuru pasākumu, turpmāk aprakstītais neliksies nekas īpašs, jo kas gan tur tik nereāls, redzēt dzīvajā tādus rokmūzikas grandus kā Metallica vai AC/DC. Tagad to var katrs kam ir vēlme un pietiekami daudz naudas. Taču iedomājieties, ko tas nozīmēja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. sākumā, jau brūkošajā Padomju Savienībā dzīvojošam kārtīgam jaunam cilvēkam, kuram vēl tikai pāris gadus atpakaļ, nebija vēlams sabiedrībā lieki palaist muti, kārtīgos koncertos vajadzēja rātni sēdēt un aplaudēt kad vajadzīgs, bet sarīkojumos nedejot savādāk kā klasiski pa pāriem, un arī tad ne pārāk cieši, jo Padomju Savienībā seksa nebija. Arī „būšana modernam” prasīja lielu piepūli un tēriņus jo džinsu apģērbi un Rietumu mūziķu ieraksti, ne tikai maksāja fantastiskas summas, bet arī bija deficīta prece, ko varēja nopirkt galvenokārt no jūrniekiem un spekulantiem. Par laimi, līdz ar Gorbačova „perestroiku” lietas arvien vairāk sāka mainīties uz labo pusi, taču joprojām daudz kas no tā, kas bija ierasta lieta „Brīvās pasaules” jaunietim, viņa vidusmēra padomju zemes vienaudzim bija diezgan nesasniedzams.

Un tad notika acīmredzamais – neticamais, tikai nepilnu mēnesi pēc Augusta puča, kad Padomijas pilsētu ielās izbrauca tanki ar mērķi glābt brūkošo impēriju, 1991. gada 28. septembrī Tušino lidlaukā pie Maskavas notika slavenā ceļojošā rokfestivāla „Monsters of Rock” koncerts. Un tas tiešām bija iespaidīgs, jo piedalījās 5 grupas: vietējie E.S.T. un viesi- Pantera, The Black Croves, kā arī jau tolaik neapšaubāmie rokmūzikas grandi Metallica un AC/DC.[1] Par spīti tam, ka vienošanās par pasākuma rīkošanu starp padomju producentu kompāniju Biz Enterprises un Time2 Warner tika panākta tikai 8 dienas pirms koncerta, pasākums tiešām izdevās iespaidīgs, un ir iegājis vēsturē kā viens no nozīmīgākajiem un arī apmeklētākajiem koncertiem pasaules vēsturē.[2]

Ņemot vērā savam laikam ārkārtīgi ekskluzīvo iespēju redzēt šāda kalibra ārzemju mūziķus dzīvajā un faktu, ka pasākumam nebija ieejas maksas, pūlis bija diezgan iespaidīgs, jo uz to devās jaunieši no visas plašās Padomju Savienības. Kopējais apmeklētāju skaits pēc dažādām aplēsēm svārstījās no 600 000 līdz pat miljonam.

Apmeklētāji, kas bija ieradušies no attālākajiem valsts reģioniem koncerta vietā ieradās jau iepriekšējā dienā un, dedzinot ugunskurus, nakšņoja vēl tikai topošās skatuves priekšā. Tā kā nebija ieejas biļešu, izpalika arī kontrole, un pasākumā nebija šķēršļu alkohola un citu lietu ienešanai, kas parasti tiek atņemtas pie ieejas. Protams, kā jau pienākas šāda mēroga pasākumam, neiztika bez daudziem desmitiem ievainoto un aizturēto. Kārtības nodrošināšanā bija iesaistīti 15 000 iekšējā karaspēka kareivju, miliču un OMON kaujinieku, kas daļēji paši juta līdzi koncertam, daļēji, nepieraduši pie šādiem pasākumiem, nevilcinājās pielietot stekus pret viņuprāt pārāk iekarsušajiem faniem, par ko izpelnījās bargu kritiku ne tikai no masu medijiem, bet arī no Metallica basista Džeisona Ņūsteda.[3] Arī tehniskajā ziņā pasākums bija līmenī, jo tika atvesta festivāla Eiropas koncertos izmantotā skatuve un pirmo reizi PSRS uz tās bija redzami milzīgi video ekrāni, savukārt aparatūras kopējā jauda sasniedza 550 kilovatus, un koncertu varēja skaidri dzirdēt 6 km attālumā. Vārdu sakot, Padomju Savienība redzēja īstu šovbiznesa paraugstundu.

Bet ne jau šovs, šajā notikumā bija galvenais- šajā vietā tas nebija vienkārši mūzikas koncerts, tāpat kā pati mūzika, pastāvošās sistēmas dēļ, tolaik daudziem nebija vienkārši izklaides veids. Pasākumā valdīja īpaša, šobrīd, laikam jau par laimi, pierasta atmosfēra un brīvība, kurā, ja neskaita drošības dienestu patvaļu spēka pielietošanā, nebija ne vēsts no vēl pavisam nesenā totalitārisma ar visiem tā ierobežojumiem. Arī koncerta organizators Boriss Zosimovs paziņoja, ka šajā vietā ar lielu troksni tikšot svinēta nesen no pučistiem nosargātā Krievijas brīvība.[4] Un šoreiz tās tiešām bija svinības, kuru īpašo garšu pastiprināja Maskavā vēl nenovāktās barikādes, uz kurām dažas nedēļas atpakaļ cilvēki bija aizstāvējuši Balto namu no pučistu tankiem. Pūlī bija redzami visdažādākie karogi, tai skaitā arī Latvijas, par kuru publisku demonstrēšanu vēl pavisam nesen varēja saņemt ielūgumu uz attiecīgām iestādēm, vai pat sēdēt cietumā. Tas pats attiecas arī uz nepaklausību milicijai. Vislabāk situāciju apraksta kāds fanu izgatavots plakāts ar tekstu „Mēs gaidījām 8 gadus,” kura īsto nozīmi visdrīzāk spēs saprast tikai tie cilvēki, kas paši piedzīvoja šo laiku.

Pašu koncertu detaļās aprakstīt droši vien nav vērts, jo balstoties uz tā laikā uzfilmēto materiālu, 1992. gadā tika samontēta filma „Monsters of Rock in Moscow,” kurā katrs, kas vēlas var gūt ieskatu pasākuma norisē un iegūt kaut nelielu gabaliņu no tajā valdošās atmosfēras (pieejams kaut vai Youtube: http://www.youtube.com/watch?v=txbjfVi8aa0&feature=related). Nedaudz no tās var sajust arī šajā AC/DC izpildītā „For those About to Rock (We Salute You)” video, kas, savā ziņā ietverot sevī dziļāku domu, iespaidīgi noslēdza koncertu.

PS. Ja kāds no mūsu lasītājiem ir bijis šajā koncertā, mēs tikai priecātos par aculiecinieka stāstu komentāros.

[1] http://ru.wikipedia.org/wiki/

[2] http://www.metallica.ru/fun.php3?id=18

[3] http://www.liveinternet.ru/community/2049299/post55694684

[4] http://www.metallica.ru/fun.php3?id=18

Šoreiz piedāvājam Jums pavērot itāļu fašistu (īsto fašistu, nevis to, ko ar šo vārdu apzīmē tie, kas nezin tā nozīmi) līdera vienu no runām. Viņš, tāpat kā liels vairums autoritāro līderu un diktatoru savās runās izcēlās ar īpašu pompozitāti un ārišķību, kas demokrātisku valstu politiķiem vairumā gadījumu, ar atsevišķiem, pārsvarā jautriem un specifiskiem izņēmumiem, nav raksturīga. Varbūt pat žēl, ka tā, būtu vismaz vairāk interesantu sižetu TV ziņās. Spriežot pēc video redzamā pūļa reakcijas, arī viņiem patīk.
Katrā gadījumā, pavērojiet Dučes ieņemtās pozas, žestus un grimases runas laikā, jo mūsdienu politiķu vidū tādus „talantus” ir visai grūti atrast, lai gan katras valsts parlamentā ir pa kādam, kas varētu līdzīgi iznesties no tribīnes.

P.S. Diemžēl nepārvaldām itāļu valodu. Ja kāds no lasītājiem to pārvalda, varētu komentāros īsumā atstāstīt runas saturu, ja vien tas ir to vērts, lai saprastu kādēļ viņš tik kaismīgi tur izpaužas.

Spriežot pēc TV ziņu sižetiem par biežajām apšaudēm un arī kino filmām, ASV ir bēdīgi slavena ar savu ieroču izplatību iedzīvotāju vidū un atsevišķu sabiedrības grupu, pārsvarā Dienvidu štatu un melnādaino kvartālu iedzīvotāju, apmātību ar ieročiem un šaušanu. Pateicoties liberālajiem likumiem, ASV personīgo šaujamieroci nēsā gandrīz vai katrs otrais pilsonis, taču droši vien tikai retais zina, kādēļ, tas tā ir, ka atšķirībā no lielākā vairuma pasaules valstu, šeit iespējas tikt pie šaujamieroča ir praktiski neierobežotas. Tad nu mēģināsim ieviest skaidrību šajā jautājumā.

• Principā, sakne mūsdienu situācijai, ir iedēstīta jau ar 1791. gadā pieņemto Tiesību Bilu (Bill of Rights), kas bija Konstitūcijas papildinājums ar mērķi skaidri noteikt iedzīvotāju tiesības. Tā otrais punkts nosaka: „Brīvās valsts drošībai Ir nepieciešama labi vadīta milicija, iedzīvotāju tiesības turēt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt ierobežotas.” Kāds ir šī tik liberālā likuma mērķis? Pavisam vienkārši- teorētiski tādā veidā paredzēts dot iespēju iedzīvotājiem aizsargāties kā no vienkāršiem noziedzniekiem, tā no ārvalstu iebrucējiem vai arī negodprātīgas vietējās valdības, ja tāda pēkšņi nāktu pie varas.[1] Dienvidu štatos svarīgs aspekts bija arī vergu savaldīšana. Iedomājieties, cik grūti būtu valdībai savaldīt tiešām neapmierinātu tautu, ja katram otrajam mājās ir šaujamierocis.
• Kopš tā laika ir izdoti daudzi un dažādi likumi, kas regulē ieroču apriti, to rezultātā izveidojušos situāciju tad arī mēģināsim aptuveni aprakstīt (aptuveni tādēļ, ka katrā štatā likumi mazliet atšķiras). Kas tad ASV var iegūt šaujamieroci? Principā jebkurš, izņemot 1968. gada Ieroču likumā noteiktās kategorijas, proti, tie, kas nav sasnieguši noteiktu vecumu- 18 un 21 gadu dažādām ieroču kategorijām, noziedznieki, nepieskaitāmie, tendētie uz vardarbību, nelegālie imigranti un visbeidzot personas, kas atteikušās no ASV pilsonības.[2] Cita starpā viens no šī likuma mērķiem bija pārtraukt ieroču un munīcijas tirdzniecību pa pastu. Likumi dažādos štatos būtiski atšķiras, taču lielākajā daļā štatu nepieciešama speciāla licence, kuru gan nav pārāk grūti iegūt (piemēram, Kanzasas un Ņūmeksikas štatos nav pat nepieciešams sertifikāts par ieroča lietošanas un drošības kursu iziešanu[3]). Citos štatos licenci izdod vietējā amatpersona, piemēram, ciema šerifs, bet Aļaskā un Vermontā vispār nav nepieciešamas atļaujas.[4] Līdz ar to situācija, ka pensionārei somā starp iepirkumiem atrodas arī pistole, šeit nav nekāds pārsteigums.
• Ko tad īsti amerikānis var turēt mājās? Salīdzinot ar citām valstīm – faktiski jebko. Ieroči iedalās 3 kategorijās. 1. garstobra ieroči, jeb medību un sporta ieroči klasiskā izpratnē, 2. kategorija – pistoles un revolveri, un 3. kategorija – automātiskie un pusautomātiskie ieroči. Tieši 3. kategorija raisa visvairāk diskusiju, jo lielākajā daļā pasaules valstu automātiskie ieroči privātpersonām ir pilnībā aizliegti. Līdz ar Šaujamieroču Īpašnieku aizsardzības likuma (Firearms Owner’s Protection Act) pieņemšanu 1986. gadā ASV ir aizliegts privātpersonām turēt automātiskos šaujamieročus, kas ražoti pēc 1986. gada, savukārt uz vecākiem ieročiem tas neattiecas.[5] Arī patronas var tirgot jebkurā veikalā bez speciālas licences. Līdz ar to ASV mājās var brīvi turēt attiecīga vecuma automātu. Bez tam atļauts turēt jaunākas vietējā ražojuma automātisko ieroču pusautomātiskās versijas, kas būtībā ir tas pats armijas izmantotais automāts, tikai bez iespējas šaut kārtām. Rezultātā- pēc Federālā izmeklēšanas biroja statistikas 1997. gadā ASV bija reģistrēti 129 miljoni privāto šaujamieroču.[6]Jāpiebilst, ka iedzīvotāju skaits ASV tobrīd bija 266 miljoni, līdz ar to variet izrēķināt īpatsvaru.[7]

• Ņemot vērā iepriekš rakstīto, nav brīnums, ka daudzviet ASV zeļ „ieroču kults” un ir daudzas un dažādas organizācijas, sevišķi tā saucamajos Dienvidu štatos. Vecākā un populārākā no tām ir 1871. gadā dibinātā Nacionālā Ieroču Asociācija (National Rifle Association) jeb īsāk NRA, kurā ir aptuveni miljons biedru. Tā nodarbojas ar pilsoņu tiesību uz ieročiem aizsardzību, šaušanas kā sporta popularizēšanu, jaunatnes apmācību, žurnālu izdošanu un tamlīdzīgām lietām.[8] Par spīti citu, pārsvarā cilvēktiesību organizāciju, kritikai tā ir viena no ietekmīgākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Lai gan, apskatot zemāk redzamās reklāmas zināmas aizdomas par apmātību tur rodas.

Pēc iepriekš redzētajiem video, epizode no Sašas Barona Koena darbības, kur viņa varonis Borats viesojas līdzīgā organizācijā vairs neliekas nemaz tik iestudēta.

[1] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[2]http://www.nraila.org/federalfirearms.htm#summary

[3] http://www.tn.gov/safety/handgun/apprequirements.htm

[4] http://gunowners.org/vtcarry.htm

[5] http://www.libraryindex.com/pages/1735/Firearm-Laws-Regulations-Ordinances-FIREARMS-OWNERS-PROTECTION-ACT-1986.html

[6] http://www.saf.org/default.asp?p=gunrights_faq#1

[7] http://www.census.gov/prod/3/98pubs/p23-194.pdf

[8] http://www.nra.org/aboutus.aspx

Vērojot šī pavasara notikumus un lielās bažas saistībā ar jau notiekošajiem un vēl tikai iespējamajiem plūdiem, vēlamies atskatīties uz senākiem, taču visai dramatiskiem notikumiem, kas 1924. gada pavasara palu laikā norisinājās mūsu pašu Daugavā. Ūdens līmenis togad pat nesasniedza rekordus, bet postījumi bija visai ievērojami, kas sevišķi skāra Jaunjelgavu un Rīgu. Vēlāk, par plūdu cēloni „Jaunākās Ziņas” minēja plašo mežu izciršanu ap Daugavu kara gados, kur ilgu laiku faktiski nekustīgi turējās fronte. Mežu platību samazināšanās dēļ esot paātrinājusies sniega kušana un upei tādējādi jāuzņem lielāks ūdens daudzums īsākā laika periodā.[1]  Par vēl lielāku iemeslu droši vien var minēt lielos ledus sastrēgumus, kas togad izveidojās daudzviet Daugavā. Lai lieki nesatrauktu cilvēkus, piebildīsim, ka mūsdienās līdz ar hidroelektrostaciju uzbūvēšanu šāda scenārija atkārtošanās, vismaz Rīgā, ir praktiski neiespējama. Tad nu atskatīsimies uz 1924. gada aprīļa notikumiem caur tālaika laikrakstu „Kurzemes Vārds” un „Jaunākās Ziņas” publikācijām.

1924. gada 3. aprīlī Daugavas ūdens līmenis Daugavpilī bija pacēlies jau 8,35 m virs normas, un situācija veidojās arvien kritiskāka, jo lejpus pilsētai bija izveidojies 10 jūdzes garš ledus sastrēgums. Noritēja ledus spridzināšana, kuras neizdošanās gadījumā pilsēta bija nopietni apdraudēta, bet toreizējais Grīvas ciems jau bija evakuēts. Šīs dienas pēcpusdienā plūdi bija sabojājuši Gajokas dambi (mūsdienās Daugavas iela un 18. novembra iela), kas aizsargāja pilsētu. Tika mobilizēti aizsargi, lai vajadzības gadījumā veiktu evakuāciju.

Līdzīgs ledus sastrēgums atradās lejpus Jaunjelgavai atradās ledus sastrēgums, kādēļ zem ūdens atradās faktiski visa pilsēta, vietām līdz 1. stāva logu līmenim.[2]

Nākošā diena 4. aprīlī: Daugavpilī ieradās valsts līmeņa starpresoru komisija, lai koordinētu plūdu novēršanas darbus. Gajoka dambja sūci bija izdevies likvidēt ar smilšu maisiem, taču tā kā ledus sastrēgums joprojām atradās turpat kur bijis, situācija saglabājas kritiska. Ledus tika spridzināts un apšaudīts ar mīnmetējiem, taču bez rezultātiem. Kara ministrs izdevis rīkojumu pārcelt karavīru mantas uz kazarmu augšējiem stāviem un saformēt speciālas komandas, kas dežūrētu bīstamākajās vietās. Ūdens līmenis cēlies vēl par 11 cm, sasniedzot 8, 49 m virs normas un ap pilsētu ir applūdušas plašas teritorijas. [3]

Daudz nopietnāka situācija ir Jaunjelgavā. Pilsēta jau ir pilnīgi applūdusi un satiksme ar ārpasauli notiek tikai ar laivām (attēls no laikraksta „Jaunākās Ziņas”[4]).

Par stāvokļa nopietnību liecina fakts, ka no zemākās vietās esošajām mājām redzams tikai jumts, bet 4 mājas aizskalotas pilnībā. Saimniecībai nodarīti milzīgi zaudējumi. Taču ir arī labā ziņa: ūdens līmenis pārstājis celties.

Plūdi sāk apdraudēt arī tālāk uz leju esošas vietas. Ūdens līmenis ceļas arī Krustpilī un Ogrē. Augšpus Lielvārdei izveidojies ledus sastrēgums, kuram strauji izkustoties tiktu apdraudēta Rīga.

5. aprīlis. Iepriekšējās dienas vakarā izdevies saspridzināt ledus sastrēgumu lejpus Daugavpilij un tas sācis iet, taču upes krastā joprojām dežūrē mīnmetēji, lai vajadzības gadījumā neļautu ledum sablīvēties. Situācija pilsētā normalizējusies un ūdens līmenim krītoties par gandrīz metru, briesmas nopietni mazinājušās.

Arī Jaunjelgavā situācija normalizējusies, Daugava iegājusi atpakaļ gultnē un plūdi beigušies ar lieliem zaudējumiem, bet, par laimi, bez cilvēku upuriem.

Galvenās briesmas tagad ir pārvietojušās uz Rīgu, jo liels 9 jūdzes garš ledus sastrēgums izveidojies pie Ikšķiles, tādējādi apdraudot plašas zemās piekrastes teritorijas ap Daugavu un arī Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju. Rīgas varasiestādes sāk gatavoties plūdiem.[5]

6. aprīlis. Pulksten 10tos no rīta Rīgā saņemts trauksmes signāls, jo ledus pie Ikšķiles sācis kustēties un vienā masā, līdz ar plūdu vilni tuvojas Rīgai. Četros pēcpusdienā atskanēja lielgabalu trauksmes šāvieni un ledus masa jau atradās pilsētā. Tā aizrāva sev līdzi Lībekas tiltu (to pašu koka tiltu ko redzējām „Rīgas Sargos”), un aiznesa to uz jūru atstājot neskartu tikai vienu posmu Daugavas vidū (attēlos[6, 7])

Tāpat, no ledus gandrīz neizglābās viens no 4 ar to cīnīties aizsūtītajiem ostas velkoņiem „Zibens,” ko ledus izspieda pa Lībekas tilta apakšu, noraujot skursteni un komandtiltiņu. Applūda arī krastmalai tuvākās ēkas. Lai novērstu iespējamo ledus apstāšanos, virs Daugavas riņķoja kara aviācijas lidmašīnas ar bumbām, taču lielais sastrēgums veiksmīgi atrada ceļu uz jūru un lielāku postu nenodarīja. Tās pašas dienas vakarā nopietnu plūdu briesmas Rīgā jau bija galā, taču applūdušas bija Spilves pļavas un citas zemākās teritorijas. Arī galvaspilsētā plūdi bija nodarījuši lielus zaudējumus, tolaik lēsa, ka aiznestā tilta atjaunošana izmaksāšot 7 miljonus rubļu un prasīšot 2 mēnešus darba. Dzelzs tilts no šiem ledus kalniem cieta maz, tika pārrauti tikai telefona un elektrības vadi, taču arī šim tiltam nebija lemts palikt veselam.[8]

10. aprīlis. Šajā dienā 1924. gada pali Daugavā nodarīja pēdējos lielos postījumus. Kopš lielā ledus sastrēguma, kas pirms 4 dienām sagrāva Lībekas tiltu, situācija bija normalizējusies un ledus upē gāja normas robežās, taču 10. aprīļa pēcpusdienā situācija mainījās. Šoreiz vainīgi bija ledus gabali, kas nāca no Aiviekstes un Ogres upēm. Tie sagrāva arī pirmajā sadursmē izturējušā Dzelzs tilta posmu, pārraujot ūdensvadu un satiksmi ar Pārdaugavu, jo šis bija vienīgais atlikušais tilts, kas tiešā veidā bija izmantojams gājēju un transporta satiksmei (attēlā[9]).

Līdz ar šo, pēdējo upuri, 1924. gada plūdi Daugavā bija beigušies. Valsts piešķīra 1 miljonu rubļu prāmju būvniecībai, lai uzturētu satiksmi starp Daugavas krastiem, kamēr tiek atjaunoti tilti. Dzelzs tilta atjaunošanas izmaksas tika lēstas 4 – 5 miljonu rubļu apjomā.[10] Līdz tam laikam satiksme tika uzturēta pa Dzelzceļa tiltu. Kopš tā laika liela mēroga postījumus Rīgas tiltiem plūdi nav nodarījuši.

[1] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 9.aprīlis – 3. lpp.

[2] Kurzemes Vārds, 1924. gada 4. aprīlis – 1. lpp.

[3] Kurzemes Vārds, 1924. gada 5. aprīlis – 1. lpp.

[4] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 8.aprīlis – 5. lpp.

[5] Kurzemes Vārds, 1924. gada 6. aprīlis – 1.lpp.

[6] Kurzemes Vārds, 1924. gada 7. aprīlis – 5. lpp.

[7] Kurzemes Vārds, 1924. gada 8.aprīlis – 3. lpp.

[8] Kurzemes Vārds, 1924. gada 8  aprīlis- 3.lpp

[9] Jaunākās Ziņas ,1924. gada 11.aprīlis – 6.lpp.

[10] Jaunākās Ziņas, 1924. gada 11.aprīlis – 6.lpp.

Tā kā garā ziema tuvojas beigām, sākas jaunā motoru sporta sezona un tā saucamajiem „vasaras braucējiem” arī autotransporta sezona, vēlamies nedaudz apskatīt motoru sporta pirmsākumus.

Pirmās oficiālās autosacīkstes pasaules vēsturē notika 1894. gada 22. jūlijā pēc franču preses izdevuma Le Petit Journal iniciatīvas posmā Parīze – Ruāna. Tiesa pēc mūsdienu izpratnes tās nebija īsti sacensības, drīzāk to var nosaukt par automašīnu uzticamības pārbaudes braucienu, kura mērķis bija ne tik daudz sacensties, cik pārbaudīt dažādu veidu automobiļu spēju veikt 127 km. garo distanci. Arī nosaukums šim pasākumam, ar balvu fondu 5000 franku apmērā, bija „bezzirga kariešu sacensības.”Skatoties no mūsdienu skatpunkta, šāds pasākums varētu likties visai margināls, taču, ņemot vērā tālaika tehnoloģisko līmeni un sabiedrības vairuma viedokli par transportlīdzekli kas pārvietojas bez zirga kā kaut ko pārdabisku, šis ir visai atzīmējams fakts. Piemēram, Lielbritānijā tikai pēc 2 gadiem 1896. gadā tika atcelts „lokomotīvju likums,” kas lika mehāniskajiem transportlīdzekļiem (kas tobrīd lielākoties pārvietojās ar tvaika dzinēja palīdzību) pārvietoties ar ātrumu 3km/h pilsētā un 6km/h ārpus tās. Vēl vairāk – no 1865. līdz 1878 šādam transportlīdzeklim pa priekšu bija jāiet cilvēkam ar sarkanu karogu dienā un lukturi naktī, lai transports neizbiedētu zirgus un iedzīvotājus.

Bet nu atpakaļ pie sacensībām. No 102 dalībniekiem , kas bija pietiekušies, tiesneši atļāva startēt tikai 21, savukārt no tiem tikai 15 sasniedza finiša līniju.Startēt vēlējās visdažādākās piedziņas transporti, sākot no jau redzētajiem tvaika un jaunajiem iekšdedzes dzinējiem, beidzot ar ratiem ko darbināja viss iespējamais, sākot no elektrības un beidzot ar saspiestu gaisu, taču braukt atļāva tikai automobiļiem ar iekšdedzes un tvaika dzinējiem.

127 km garās distances finiša līniju pirmais šķērsoja De Dion Bouton ar 20 zirgspēku tvaika dzinēju. Nākošās finišēja Peugeot (attēlā) un Panhard – Levassor ar Daimlera konstruētājiem iekšdedzes dzinējiem kas rezultātā dalīja pirmo vietu, jo smagā tvaika mašīna tika atzīta par neatbilstošu tehniskajiem noteikumiem, bet tā kā bija startējusi atzīstami, tai tika piešķirta godpilnā otrā vieta. 3 un 4 vietu ieņēma Peugeot ražojumi, bet 5. finišēja Roger – Benz. Runājot par uzvarējušo mašīnu tehniskajiem datiem, priekš pirmajiem „motorratiem” tie nebija slikti, taču mūsdienās vairāk atbilstu vecam 3. pasaules valstī ražotam motorolleram. Peugeot bija pēc Daimlera licences būvēts 974 cm³ V2 motors, kas attīstīja 3,5 zirgspēku jaudu un varēja sasniegt maksimālo ātrumu 20 km/h.

Tādējādi, šīs sacensības izrādījās īsts uzvaras gājiens Gotlība Daimlera radītajam iekšdedzes dzinējam, jo abas uzvarējušās mašīnas un kopā 9 no 15 finišējušajām  bija aprīkotas ar dzinējiem, kas radīti pēc viņa izsniegtās licences. Protams, pēc šādiem rezultātiem pieprasījums pēc Daimlera dzinējiem auga. Arī citi ražotāji ātri aptvēra popularitātes celšanas iespējas un līdz ar cilvēku nemitīgo vēlmi sacensties, jaundzimusī „autosporta industrija” sāka virzīt uz priekšu šī transporta veida progresu. Līdz ar to, lai arī šīs nebija īstas sacensības, bet drīzāk pirmais organizētais brauciens ar balvu fondu, tas ir šai jomai vēsturiski visai nozīmīgs fakts. Starp citu, pirmās īstās oficiālās autosacīkstes mūsdienu izpratnē, notika jau nākošajā, 1895. gadā, posmā Parīze – Bordo – Parīze.