Ar šo ierakstu mēs ik pa laikam ievietosim nelielus, bet interesantus vēsturiskus videomateriālus ar pievienotiem mūsu komentāriem.
Šoreiz vēlamies jums piedāvāt nelielu jautru videomateriālu, kas ir pirmās japāņu filmas par radioaktīvo dinozauru mutantu vārdā Godzilla (Japānā gan šis briesmonis pazīstams kā Gojira) reklāma. Šī filma, tiesa mazliet izmainīta, 1956. gadā tika piedāvāta Amerikas tirgum. Mūsdienās šādi skati izraisa lielākoties apsmieklu, taču jāatceras, ka 1954. gadā gumijas dinozaura kostīmā ietērpts vīrietis, kas plosās pa rotaļu pilsētu, pūzdams no mutes radioaktīvu tvaiku, bija diezgan efektīvs kino specefekts. Protams, tolaik bija izdomātas arī tehniskas montāžas metodes, tomēr šādi bija krietni lētāk, vienīgā problēma, ka tērps bija visai neērts un „Godzilla” reizēm cieta no pārkaršanas vai organisma atūdeņošanās svīšanas rezultātā. Visbeidzot, grūti iedomāties, ka mūsdienās filmas reklāmā kā viens no iemesliem to apmeklēt tiktu minēta uz ekrāna redzamā „dinamiskā vardarbība.”
Sen neesam apskatījuši kādu ārprātīgu iznīcināšanas mašīnu, ko savulaik izgudrojuši cilvēki. Atšķīrībā no iepriekšējā vācu supertanka P 1000, kas tā arī palika projekta līmenī, šī ierīce būs pavisam reāla, lai gan patlaban ir atrodama tikai muzejā, nevis kādas valsts arsenālā. Šoreiz runa ies par amerikāņu ražojuma bezatsitiena lielgabala (principā liela granātmetēja) šāviņu M 388, kas bija aprīkots ar mazjaudas kodollādiņu un Aukstā kara laikā, pagājušā gadsimta 60. gados atradās ASV armijas bruņojumā. Nosaukts par godu 19. gadsimta tautas varonim, karavīram un politiķim Deividam Kroketam, tas bija viens no mazākajiem kodolieročiem Pasaules vēsturē. Samērojot izmērus, jaudu, paliekošo piesārņojumu un galvenokārt jau precedentu, ko radītu šī ieroča laišana darbā, absurdāka varētu būt tikai ar kodollādiņu pildīta rokasgranāta.
Pie šāda ieroča izstrādes noveda ASV bailes no padomju bruņotajiem spēkiem, kas negaidīta trieciena gadījumā ļoti ātri sasniegtu Lamanšu, turklāt, ņemot vērā padomju taktiku, kurā galvenā loma atvēlēta masīvam tanku uzbrukumam, šo masu būtu ārkārtīgi grūti apturēt. Lai cīnītos ar padomju pārspēku, radās ideja izveidot mazjaudas kodollādiņu, ko varētu palaist 3 cilvēku komanda, tādējādi dodot iespēju kājnieku vienībām cīnīties ar milzīgu padomju karaspēka pārspēku. Šādas vienības bija paredzēts vajadzības gadījumā izvietot gar nepieciešamo robežu, visticamāk jau Rietumvācijas, kur tās pildītu visai spēcīgas sardzes funkcijas. Darbs pie šīs ierīces tika sākts 50to gadu beigās un jau 1962. gada 7. jūlijā slavenajā atompoligonā Nevadas štatā, kur bija uzspridzināta arī pasaulē pirmā atombumba, tika izmēģināts pasaulē mazākais kodolierocis. [1]
M388 „Davy Crockett” izmantoja kodolgalviņu W 54, kas svēra aptuveni 23 kilogramus. Iespējamā jauda atkarībā no kodolgalviņas modifikācijas svārstījās no 10 līdz 20 tonnām trotila ekvivalenta.[2] To varēja palaist no bezatsitiena lielgabaliem – M 28, kas nodrošināja 2 km lādiņa lidojuma attālumu un M 29 ar 4 km attālumu. Iedomājieties sevi tā karavīra vietā, kas palaiž kodollādiņu tik „lielā” attālumā, ka pašam jāslēpjas no sprādziena sekām. Nekādas vadības sistēmas izņemot taimeri, ko pirms izšaušanas uzstādīja apkalpe, šim brīnumam arī nebija, līdz ar to lidojuma laikā nebija nekādas iespējas koriģēt tā kursu vai deaktivizēt.
Rezultātā ierocis nebija diez ko precīzs, toties radītā radiācijas deva bija nāvējoša līdz 500 metriem, savukārt tie, kam palaimētos būt 300 metru zonā ap sprādziena epicentru būtu miruši jau 2 nedēļu laikā, bet tie, kas tuvāk par 150 m nekavējoties vai arī dažu stundu laikā.[3] Faktiski, ņemot vērā nelielo šāviņa lidojuma attālumu, no radiācijas bija jāsargā arī pati apkalpe, lai gan par spīti mītiem, tiešas briesmas viņiem nedraudēja. Ja neskaita radiāciju, pārējie ieroča radītie postījumi nemaz nebija tik fantastiski kā varētu likties. Protams, tie pretinieki un tehnika, kas atrastos 150 m no sprādziena epicentra, tiktu iznīcināti, taču tālāk esošajai bruņutehnikai nekāds lielie bojājumi netiktu nodarīti.[4]
Faktiski, jāsecina, ka šis ierocis neattaisnoja uz sevi liktās cerības, jo samērojot nelielās jaudas radītos postījumus ar paliekošo radioaktīvo piesārņojumu un paša ieroča neprecizitāti, tā lietošana nebija mērķtiecīga. Iedomājieties situāciju, kas rastos gadījumā ja gar visu Rietumvācijas robežu tiktu palaisti šādi mazefektīvi lādiņi. Vairāk piesārņojuma nekā jēgas. Neskatoties uz to, laika posmā no 1956. – 1963. gadam tika izgatavoti 2100 šādi ieroči, kas saglabājās bruņojumā no 1961, līdz 1971. gadam, kad to vietā sāka izmantot daudz efektīvākas un jaudīgākas taktiskās raķetes.[5]
Atkal tuvojoties 16. martam, kas jau ne pirmo gadu izraisa pastiprinātu uzmanību un nemitīgus pārmetumus no mūsu lielākās kaimiņvalsts medijiem, politiķiem un zināmas daļas vietējo iedzīvotāju, vēlamies nedaudz iedziļināties dažos šīs problēmas aspektos. Un proti, cik pamatoti ir atsevišķu politisko spēku pārmetumi, par Latviešu leģiona kareivjiem kā idejiskiem nacionālsociālistiem un noziedzniekiem pret cilvēci. Lai to panāktu mēģināsim savilkt konspektīvu par un pret no dažādiem avotiem un vēsturnieku pētījumiem. Protams, zinātājiem šie fakti nebūs pārsteigums, taču cilvēkam, kas nav iedziļinājies tēmā, tie varētu būt interesanti.
Kā Krievijas vēstures zinātnes un oficiālās politikas viedokļa pārstāvi izmantosim nu jau mazliet aizmirsto 2005. gada skandalozo filmu „Baltijas nacisms,” jo tā, lai arī nav akadēmisks pētījums, tomēr spilgti atspoguļo arī populārākos politiskos pārmetumus Latvijai, kas laika gaitā nav mainījušies. Tam par labu runā arī fakts, ka filmā savus komentārus par tēmu sniedz ne tikai Krievijas viedokli pārstāvoši vēsturnieki, bet arī valsts amatpersonas.[1] Bez tam, šāda veida filmas uzskatāmas par daudz efektīvākiem masu apziņas veidošanas līdzekļiem nekā akadēmiski pētījumi, jo to pieejamība ir daudz plašāka, bet izklāsts vidusmēra cilvēkam daudz saprotamāks. Vispārīgās kategorijās runājot kā galvenās Latviešu leģiona kaujinieku iezīmes tiek minēta brīvprātība, fanātisks nacionālisms un atbalsts nacionālsociālisma idejām, kā arī līdzdalība nacistu pastrādātajos kara noziegumos. Tad nu mēģināsim ieskicēt galvenos argumentus par vai pret šiem apgalvojumiem.
Apgalvojums par Latviešu leģionu, kā lielākoties brīvprātīgu formējumu[2]neiztur kritiku viena būtiska iemesla dēļ- proti, tas tika veidots galvenokārt mobilizācijas veidā. Protams, drīz pēc Vācu okupācijas izveidojās vairāki brīvprātīgi formējumi, no kuriem pazīstamākie ir kārtības sargu, jeb policijas bataljoni, kas tika izmantoti gan frontes, gan aizmugures dienestam un, diemžēl arī partizānu apkarošanai. Ā. Hitlera rakstiska pavēle Latviešu SS brīvprātīgo leģiona dibināšanu tika izdota 1943. gada 10. februārī un jau 26. februārī, paralēli nedaudzajiem atlikušajiem brīvprātīgajiem, kas vēl nebija iestājušies policijas bataljonos, sadarbībā ar Darba pārvaldi tika sākta slēpta mobilizācija, iesaucot it kā darba dienestā. Sākot no tā paša gada decembra iesaukšana jau notika tieši, to attiecinot uz visiem no 1918, – 1924. dzimušajiem (t.i. tobrīd 19 – 25 gadus vecajiem) vīriešiem.[3] Līdz ar to par brīvprātīgu iestāšanos var runāt tikai līdz 1943. gada martam, kad leģions atradās tikai formēšanās procesā. Kopumā dažādos vācu militārajos formējumos, ieskaitot robežsardzi, būvpulkus un izpalīgus, tika iesaistīti 110 – 115 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem brīvprātīgie bija aptuveni 15 – 20%, galvenokārt no policijas bataljoniem.[4] Tieši 15. un 19, divīzijā cīnījušos kopskaits no dibināšanas līdz kapitulācijai ir vairāk kā 52 000.[5] Katrā gadījumā pats mobilizācijas fakts, turklāt, tādos apmēros, atspēko jebkādas spekulācijas par Latviešu leģionu kā brīvprātīgu formējumu. Par brīvprātīgo tas saucās tikai tādēļ, ka 1907. gadā pieņemtā Hāgas konvencija aizliedza okupētājvalstij piespiedu kārtā mobilizēt okupētās valsts iedzīvotājus savos bruņotajos spēkos.[6] Protams, pastāvēja iespēja izvairīties no mobilizācijas, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvību vai ievietošanu koncentrācijas nometnē.
Otrkārt, pievērsīsimies uzskatam parlatviešu leģionāriem kā nacisma uzskatu kvēliem atbalstītājiem. Šāds vispārinošs apgalvojums ir vērtējams kā nepatiess, un pat visai neiespējams.
Pirmkārt, šajā sakarā jāatgādina, ka laika posmā līdz 1940. gadam latviešu sabiedriskajā domā valdīja visai izteikta nepatika pret vāciešiem un vācisko, jo pēdējie ilgus gadsimtus Latvijas teritorijā bija ieņēmuši dominējošu stāvokli. Tam par labu liecina arī tolaik salīdzinoši nesen notikušās Latviešu strēlnieku cīņas pret vācu armiju, kā arī kaujas ar Bermonta armiju Brīvības cīņu ietvaros. Pēdējais piemērs šajā ziņā ir sajūsma un pat visai nekorektā attieksme ar kādu Latvijas presē 1939. gadā tika pavadīti baltvācieši, kas repatriējās uz Trešo Reihu, kas nu nekādi neliecina par iedzīvotāju masu simpatizēšanu Vācijai vai nacionālsociālismam.[7]
Otrkārt, kritiku neiztur arī pārmetumi par radikāli nacionālistisku tendenču uzplaukumu Ulmaņa diktatūras apstākļos, kas vēlāk noveduši pie masu sadarbošanās ar nacistiem.[8] Protams, Latvijā eksistēja atsevišķas radikāli nacionālistiskas organizācijas, no kurām lielākā un pazīstamākā, neapšaubāmi, bija Pērkoņkrusts, tomēr pretēji kaimiņvalsts vēsturnieku apgalvojumiem, Ulmaņa diktatūras apstākļos šo organizāciju darbība tika maksimāli ierobežota un tām nācās noiet pagrīdē. Nekas daudz nemainījās arī pēc vācu okupācijas, jo jau 1941. gada 17. augustā okupācijas vara atjaunoto Pērkoņkrustu slēdza pavisam.
Treškārt, kā galveno iemeslu tam, ka par spīti agrākajai nepatikai 1941. gadā vācu armija tika sagaidīta ar sajūsmu var minēt to gadu, kura laikā Latvijas iedzīvotāji varēja baudīt Staļina konstitūcijas labumus. Šoreiz neieslīgsim diskusijās par to vai tā bija okupācija vai inkorporācija un par to cik slikts ir „nebijušās okupācijas” muzejs Rīgas centrā. Tieši cīņu pret padomju varas atgriešanos Latvijā, kā leģionāru motivācijas galveno aspektu min absolūtais vairākums Latvijas un Rietumvalstu vēsturnieku, kas pievērsušies šai tēmai. Leģions tolaik faktiski tika uztverts kā sākums iznīcinātās Latvijas armijas atjaunošanai, nevis iespēja iesaistītes cīņā par nacionālsociālisma idejām. Faktiski tā ir vēsturiska traģēdija, ka vienīgais reālais spēks, ar ko Baltijas tautas varēja sadarboties, lai novērstu Padomju okupācijas atgriešanos bija noziedzīgais Hitlera režīms.[9] To apstiprina arī tā brīža pretinieku dokumenti – 1946. gada 2. septembrī ASV armijas štābs izplatīja paziņojumu savām vienībām, kurā oficiāli atzīts, ka latvieši un igauņi, ko vācieši ir spieduši cīnīties pret padomju spēkiem, nav uzskatāmi par piederīgiem SS, lai gan bijuši tā pakļautībā un līdz ar to neietilpst to personu lokā, kas automātiski jāarestē.[10] Jāpiebilst, ka šis paziņojums tapis laikā, kad bijušo nacistu medības Eiropā un visā pasaulē noritēja pilnā sparā.
Ceturtkārt, kā piemērs leģionāru fanātismam tiek minēts leģiona zvēresta teksts par uzticību Ādolfam Hitleram, ko atsevišķi politiskie spēki piesauc kā galveno pierādījumu. Pilns zvēresta teksts ir sekojošs:
“Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.”[11]
Būtiskā, lai gan ne vienīgā, atšķirība no vācu SS vienību zvēresta ir iekļautā atruna, ka šī uzticība attiecas tikai uz cīņu pret boļševismu, un to pierāda arī vēlākie notikumi. Zvērestā minētā Ādolfa Hitlera nozīmi nevajadzētu pārspīlēt, jo katram, kas ir sakāries ar armiju ir zināms, ka jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlers tobrīd bija valsts vara. Kas ir daudz svarīgāk, šādas lojalitāti ierobežojošas atrunas, kā iepriekšminētā, zvērestos gan nav bieži sastopamas. Turklāt, šī atruna arī tika pildīta, jo Latviešu leģiona vienības nekad nav iesaistījušās jebkādās kaujas darbībās pret britu vai amerikāņu karaspēku. Par spīti tam, uz šo zvēresta detaļu mīl atsaukties tie, kas nevēlas pieminēt padomju okupāciju un pastrādātos noziegumus pret cilvēci 1940. – 1941. gadā kā galveno leģionāru motivāciju.
Trešais iemīļotais arguments – leģionāri ir kara noziedznieki. Šajā ziņā ir bijuši mēģinājumi vispārināt, un pielīdzināt 15. un 19. latviešu divīzijas tādiem bēdīgi slaveniem „nacistu gvardes” formējumiem kā, piemēram, SS divīzija „Totenkopf,” jeb „Miroņgalva,” kas tika formēta no koncentrācijas nometņu apsardzes un kuras nosaukums figurē lielā skaitā kara noziegumu. Nav noliedzams, ka latviešu divīzijās iekļāvās cilvēki no agrākiem formējumiem, piemēram, policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kas bija pastrādājuši kara noziegumus, un vēlāk par tiem arī tika tiesāti, taču piedēvēt[12] šo cilvēku veiktās darbības visam Latviešu leģionam, kura lielāko daļu veidoja mobilizētie, turklāt darīt to ar atpakaļejošu datumu ir vairāk nekā neobjektīvi, sevišķi ņemot vērā, ka tās bija frontes karaspēka vienības, kas nepildīja policejiskas funkcijas. 15 un 19. divīzijai nebija nekāda sakara ar Rīgas geto vai Salaspils nometni, jo leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Arguments, ka viņi ir līdzvainīgi pie nacistu noziegumiem, tikai tāpēc, ka karojuši nacistu armijas rindās, neiztur kritiku, jo pēc tādas analoģijas Sarkanajā armijā 1944./45. gadā mobilizētie latvijas iedzīvotāji, ir vainojami NKVD pastrādātajās zvērībās. Cita starpā, Latvijas vēsturnieku komisija savos pētījumos ir nonākusi pie secinājuma, ka faktiski, neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā.[13]
Taču pretējā puse šos noziegumus saskata, piemēram, līdzdalībā Ļeņingradas blokādē.[14]Pēc šādas analoģijas, jebkurš pilsētas aplenkums ir kara noziegums. Arī Leģiona 19. divīzijas rota, 1944. gadā it kā esot piedalījusies soda ekspedīcijās pret Čudovas iedzīvotājiem Ļeņingradas apgabalā, turklāt esot dokumenti, kas par to liecina.[15] Ievērības cienīgs gan liekas fakts, ka plašākā zinātniskā apritē šādi fakti līdz šim nav parādījušies, un arī šoreiz neviens dokuments video sižetā par veselu 23 ciemu iznīcināšanu tā arī netiek parādīts.
Arī vairāki svarīgi rietumvalstu izdotie dokumenti apstiprina Latviešu leģiona atšķirību no vācu SS vienībām. Pieņemsim, ka ASV senāta Pārvietoto personu komisijas 1950. gada atzinumu, ka Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, var uzskatīt par politisku lēmumu, kas pieņemts Aukstā kara gaisotnē.[16],[17] Taču ir arī citi dokumenti, kas apstiprina Latviešu leģiona statusu. Jau 1946. gada 4. februārī, (kad Aukstais karš vēl nebija sācies un cīņa ar nacisma sekām gāja pilnā sparā) Lielbritānijas ārlietu ministrijas 2. nodaļa vēstulē britu spēku komandierim Vācijā, atbildot uz padomju puses prasību izdot Baltijas valstu pilsoņus, kas bijuši SS formējumos, norādīja, ka „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus kā kara noziedzniekus vai nodevējus, kad vienīgā apsūdzība ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem. Taču mums nav nekādas vēlēšanās atturēties viņus nodot taisnīgai tiesai, ja viņi ir kara noziedznieki vispārpieņemtā izpratnē.”[18] Visbeidzot, pat Nirnbergas kara tribunāls, kura autoritāte diez vai kādam rada šaubas 1946. gada 1. oktobrī ir atzinis, ka tās personas, kas nonākušas SS sastāvā piespiedu mobilizācijas rezultātā un nav izdarījušas noziegumus, NAV uzskatāmas par kara noziedzniekiem, un uz Latviešu leģionāriem šis lēmums attiecas vistiešākajā veidā.[19] Visbeidzot interesants fakts, – ja latviešu leģionāri visi kā viens būtu pārliecināti nacisti un kara noziedznieki, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze?[20]
Noslēgumā vēlētos nedaudz pakavēties pie tik lielo uzmanību piesaistījušajiem 16. marta pasākumiem. Šajā ziņā jāatzīmē fakts, ka par spīti pārmetumiem „nacisma glorifikācijā,” kas it kā katru gadu notiek 16. marta atceres pasākumos, visu šo gadu laikā nav fiksēti gadījumi, kad tajos tiktu lietota kāda aizliegta simbolika, pat ne ārvalstu karogi, vai arī tiktu pausti neonacistiski, vai pret pastāvošo valsti vērsti uzskati. Principā, līdz šim nav bijis neviena iemesla, izņemot 16. marta pretinieku radītos konfrontācijas draudus, lai šo pasākumu aizliegtu, un vispār tam pievērstu tik saasinātu uzmanību, sevišķi demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Salīdzinot pasākuma mērogu ar ap to sacelto pat starptautisko ažiotāžu, tikai apstiprinās aizdomas par kādas ārvalsts un arī vietējo politisko spēku īpašu ieinteresētību situācijas saasināšanā.
Pie mums 8. marts, lai arī nav „kalendāra nemieru” datums, tomēr tiek vērtēts visai neviennozīmīgi. Vienai valsts iedzīvotāju daļai tie ir lieli svētki, citai pret to ir riebums, kā pret padomju laiku palieku, bet droši vien lielākā daļa to neuztver kā nopietnus svētkus. Šo daļu pārstāvošajiem vīriešiem tas ir vēl viens labs iemesls lai iepriecinātu sievietes ar ziediem vai kādu citu dāvaniņu un tādējādi padarītu ikdienu gaišāku. Pievienojoties pēdējiem, vēlamies sveikt visas mūsu valsts daiļā dzimuma pārstāves, kā to kādreiz sauca, Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, un pie viena mazliet papētīt kā tā ir radusies, un kā attīstījusies.
8. marta izcelsmei tiešām ir sociālisma pieskaņa, jo, lai cik dīvaini nebūtu, bet pirmoreiz šos svētkus atzīmēja tieši antikomunisma citadelē ASV, ar Amerikas sociālistiskās partijas gādību un tā tika svinēta februāra pēdējā svētdienā no 1909. – 1913. gadam. Starptautiski šie svētki kļuva līdz ar 1910. gada Otrās internacionāles (starptautiska sociālistisko un darba partiju organizācija, kas pastāvēja no 1889. – 1916. gadam) organizēto starptautisko sieviešu konferenci, kurā vācu sociāliste Klāra Cetkina (Klara Zetkin) (attēlā) piedāvāja turpmāk atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu. Ierosinājums tika pieņemts, taču netika noteikts konkrēts datums. Nākošajā gadā to atzīmēja 19. martā Austrijā, Vācijā, Dānijā un Zviedrijā. Datumi arī turpmāk bija visdažādākie. 1912. gadā Sieviešu diena bija 12. maijs, bet 1913. gadā Francijā un Krievijā tā tika atzīmēta 2. martā, Austroungārijā, Šveicē un Nīderlandē – 9. martā, bet Vācijā – 12. martā. 1914. gadā jau parādījās zināma vienotība, jo lielākajā daļā valstu šie svētki tika atzīmēti 8. martā. Lielākoties tālaika svētku pasākumi ietvēra mītiņus un demonstrācijas, kas tika atzīmēti līdz pat 20. gadu beigām, kad pamazām izsīka.
Pastāv leģenda par 1857. gada 8. marta Ņujorkas tekstilfabriku strādnieču dumpi pret sliktajiem darba apstākļiem un darba dienas ilgumu, ko vardarbīgi izdzenājusi policija, kā šo svētku aizsākumu, taču pierādījumi tam, ka šāda demonstrācija tiešām notikusi nav. Visdrīzāk, šis stāsts ir sacerēts, lai svētkus padarītu simboliskākus.
Pavisam citus apgriezienus 8. marts pieņēma pirmajā sociālistiskajā pasaules valstī Padomju Krievijā, kas vēlāk pārveidojās par Padomju Savienību. Jau drīz pēc Oktobra revolūcijas boļševiku partijā esošā feministe Aleksandra Kollontaja pieprasīja Ļeņinam 8. martu atzīt par oficiāliem svētkiem un brīvdienu, kas arī tika izdarīts. Interesanti, ka 8. marts pēc Jūlija kalendāra bija 23. februāris un tieši šajā dienā 1917. gadā, Pēterburgas sievietes izgāja ielās lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Pasākums ātri iekļāvās kopējā sabiedrības neapmierinātības vilnī un kopā ar agrākiem un vēlākiem notikumiem, kas tika nosaukti par Februāra revolūciju, noveda pie monarhijas krišanas Krievijā. Tādējādi, arī šajos svētkos Ļeņins varēja saskatīt kaut ko „revolucionāru.” Oficiālās brīvdienas statusu Padomju Savienībā 8. marts gan ieguva tikai 1965. gadā, un Krievijā, tāpat kā citās pārsvarā postsociālistiskās un joprojām sociālistiskās valstīs saglabā to joprojām. Faktiski šie svētki laika gaitā kļuva par vienīgajiem oficiālajiem padomju svētkiem neskaitot Jauno gadu, kas nebija caurcaurēm politizēti.
Gados, kas sekoja Otrajam pasaules karam, līdz ar feminisma nostiprināšanos arī daudzās kapitālistiskajās valstīs, atkal sāka atdzimt 8. marta svinēšana. Šoreiz feministes cīnījās nevis par pamattiesībām, bet jau par vienlīdzību, un kustība līdz ar brīvdomības vilni 60. gados gāja krietnā plašumā, pat vēl vairāk kā mūsdienās. 1975. gadā arī Apvienoto Nāciju Organizācija 8 martu pasludināja par Dienu cīņai par sieviešu tiesībām, tādējādi piemērojoties lielas daļas valstu tradīcijai, un pie reizes mēģinot novērst dzimumu diskrimināciju pasaulē. (Attēlā 1980. gada 8. marta demonstrācija Sidnejā.)
Mūsdienās šos svētkus tādā vai citādā formā atzīmē lielā daļā pasaules valstu. Citās tā ir oficiāla svētku diena, lielā daļā nav, bet tik un tā ir novērojama. Lai arī vispopulārākie šie svētki tomēr ir bijušajās sociālistiskā bloka valstīs, kur to nozīme mūsdienās bieži vien raisa diskusijas, kas vairāk sakņojas nepatikā pret visu, kas saistīts ar sociālismu, nebūt nav tā, ka tie ir tikai komunistu vai padomju nostaļģijas mocītu cilvēku svētki. Nozīme šiem svētkiem ir tādās valstīs, kurās dzimumu līdztiesības līmeni varētu vēlēties augstāku, kā, piemēram, Indija un Pakistāna, vai Irāna, kur šajā dienā 2007. gadā izcēlās sadursmes ar policiju. Latvijas apstākļos mēs gan iesakām pārlieku neiespringt uz ideoloģiju un šajā dienā vienkārši iepriecināt sievietes ar svaigiem ziediem, kaut vai tikai tāpēc vien, ka tas ir patīkami un iepriecinoši. Galu galā, ja jau var svinēt Helovīnus, Valentīndienas un citus no ārzemēm ienākušus svētkus, tad kāpēc gan atstāt novārtā 8. martu. Apsveicam!
Mūsdienās daudziem ir viedoklis, ka tā ir klaja netaisnība, ja cietumos noziedznieki par valsts naudu dzīvo daudz labākos apstākļos un ēd bagātīgāk kā daudzi maznodrošinātie un pensionāri. Piekrist vai nepiekrist šādam viedoklim, tā ir katra paša darīšana, bet interesanti, ka pasaulē ir kāda vieta, kur liekas, ka laiks šai ziņā ir pagriezts atpakaļ un tas ir viens no Arizonas štata Marikopas apgabala (Maricopa County) cietumiem netālu no Fīniksas, kurā jau no 1993. gada dzīve līdzinās tai, kāda redzama klasiskās filmās par gangsteriem.
Galvenais vaininieks šajā jautājumā ir apgabala šerifs Džo Arapaio (Joe Arapaio), kurš izpelnījies plašu cilvēktiesību aktīvistu un Republikāņu partijas pretinieku kritiku par savu visai konservatīvo un radikālo pieeju cīņā ar noziedzību un nelegālo imigrāciju. Tā 2005. gadā viņš izdeva tā saukto „Koijotu likumu” (Coyote Law) ar kuru stigri vērsās pret nelegālo imigrāciju, to pielīdzinot kriminālam noziegumam un sēdinot cietumā ne tikai cilvēku kontrabandistus, bet arī pašus imigrantus, kā nozieguma līdzdalībniekus. Bez tam tika izveidotas arī speciālas militarizētas komandas, kas nodarbojās ar šo pārkāpēju ķeršanu. Cilvēktiesību aizstāvji šajā rīcībā saskatīja rasismu pret latīņamerikāņiem. Taču šis nav vienīgais šerifa radikālais paņēmiens, jo arī ideja ņemt pirkstu nospiedumus visiem bērniem, kā arī veca, atbilstoši izrotāta tanka izmantošana, lai izglītotu bērnus narkotiku atkarības jautājumos. Taču pats kolorītākais un, neapšaubāmi populārākais „Amerikas stingrākā šerifa,” kā viņš pats sevi pasludinājis, sasniegums neapšaubāmi ir apgabala cietums.
Cietumnieku nedienas sākās 1993. gadā, kad šerifa kungs ieguva lielu daudzumu vecu armijas telšu un uzslēja tās cietumam pieguļošajā teritorijā, apvelkot apkārt elektrisko žogu un sargtorņus. Tādējādi viņš ar minimālām izmaksām atrisināja cietumu pārslogotības problēmu, pie viena piebilstot, ka ne jau nu tāpēc vien laidīs ārā noziedzniekus. Tā nu aptuveni 2000 noziedznieku dzīvo zem klajas debess tuksnesī kur dienā teltīs temperatūra sasniedz pat +650C. Uz ieslodzīto sūdzībām par karstumu Amerikas stingrākais šerifs atbildēja, ka ASV karavīri Irākā darbojas vēl lielākā karstumā valkājot visu ekipējumu un bruņas, un tā kā viņi nav izdarījuši nelietības, tad cietumnieki varot mierīgi aizvērt mutes.
Arī sadzīves apstākļi ir šajā cietumā ir visai spartiski, jo ar karbonādēm tur nevienu nebaro. Nav jau gluži slavenais variants ar maizi un ūdeni, taču šerifs kādā intervijā lielījās, ka viena ieslodzītā ēdināšanai tērējot 40 centus dienā, bet dienesta suņiem 1 dolāru un 15 centus, jo suns atšķirībā no noziedznieka godīgi strādājot. Par šiem 40 centiem tiek nodrošinātas visas nepieciešamās kalorijas, taču cik tas viss ir kvalitatīvs un garšīgs, atliek vien minēt. Tāpat cietumniekiem jānēsā strīpaini kostīmi un rozā krāsas apakšveļa. Kāpēc tieši rozā? „”Jo viņi nevar ciest šo krāsu,” atbildēja šerifs.
Slavenas ir arī 1995. gadā izveidotās „ķēžu komandas,” kurās ieslodzītie iesaistās sabiedriski derīgos darbos ārpus cietuma – pārsvarā dažāda veida tīrīšanas, krūmu ciršana un bezpajumtnieku apglabāšana. Ieslodzītie strādā saslēgti ķēdēs un bruņotu sargu uzraudzībā. Lai parādītu, ka viņa cietumā nav vietas dzimumu diskriminācijai, 1996. gadā ķēžu komandas tika ieviestas arī sievietēm. Jāpiebilst, ka nekāds atalgojums par šiem darbiem netiek maksāts.
Cietumā darbojas arī daudz un dažādi aizliegumi. 1998. gadā tika aizliegta kafija, jo tai nav uzturvērtības, tāpat ir aizliegta tabaka, ko pielīdzina narkotikām, un pornožurnāli. Tiek veiktas regulāras kratīšanas un ieslodzīto pārbaudes, ko veic speciāla militarizēta komanda ar praktiski neierobežotām pilnvarām, un par katru sīkāko pārkāpumu pienākas karceris. Tāpat ieslodzītajiem tika atslēgta televīzija. Pēc sūdzībām TV pārraides gan tika atjaunotas, taču bija pieejami tikai 2 kanāli- Disneja multfilmas un laika ziņu kanāls, lai ieslodzītie zinātu cik karsts būs rīt, kad šiem būs jāiet strādāt.
Nav jau tā, ka šajā ieslodzījuma vietā nebūtu itin nekādu izklaides iespēju. Darbojas cietuma radiostacija, kas 4 stundas dienā pārraida klasisko mūziku, patriotiskas dziesmas un izglītojošus materiālus. 2007. gadā tur norisinājās konkurss „Ieslodzīto elks” (Inmate Idol,) kas bija populārā šova Amerikāņu elks (American Idol) vietējā versija. Galvenā balva uzvarētājam bija picas, hamburgeri un piena kokteiļi visai viņa teltij.
Džo Arapaio saņem regulāru kritiku no cilvēktiesību organizācijām, tai skaitā Amnesty International un daļas vietējo iedzīvotāju. Tomēr lielākai daļai viņš laikam patīk, jo no 1993. gada viņš bez problēmām ir daudzkārt pārvēlēts amatā. Pēdējā laikā gan viņam ir jārēķinās arī ar prezidenta Obamas nepatiku, kādēļ nācies mīkstināt imigrācijas politiku un vairs nemest visus noķertos imigrantus pa taisno cietumā. Attiecībā uz savadabīgajiem apstākļiem aprakstītajā cietumā viņa atbilde kritiķiem ir vienkārša: „Šeit nav Ritz-/Carlton viesnīca, ja nepatīk – nenāciet atpakaļ.”
Sakarā ar pēdējā laikā uzliesmojušo dažādu datu iegūšanas jautājumu no svarīgām un parastam apmeklētājam slēgtām datorsistēmām, kā arī kiberdrošības jautājumiem mūsu valstī kopumā, vēlamies nedaudz atskatīties uz dažiem hakeru darbības vēstures momentiem. Pirmie hakeri, protams, parādījās līdz ar atbilstošo tehnoloģiju attīstību un pirmā elektroniskā informācijas sistēma, ja neskaita Morzes telegrāfu, bija telefons. Ja ar definīciju „hakeris” saprotam cilvēku kas neatļauti piekļūst tehniskām sistēmām un izmanto tās, tad par pirmo hakeru upuri ir bijušas nevis datorsistēmas, bet gan telefona līnijas.
Leģenda šai jomā ir amerikānis Džons Drapers (attēlā), jeb Kapteinis Krančs (Captain Crunch), kurš pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā efektīvi uzlauza telefona līnijas.
Viņš nebūt nebija pirmais, kas nodarbojās ar telefona līniju uzlaušanu, taču neviens cits neieguva tādu atpazīstamību šajā jomā. Par to lielākoties jāpateicas viņa draugam Džo Engresijam (Joe Engressia), kurš būdams akls aizrāvās ar telefona sistēmu uzlaušanu un bija sasniedzis ievērojamus panākumus, ar savu svilpienu uzlaužot telefonlīnijas jau no 7 gadu vecuma. Viņš atklāja Dž. Draperam, ka pīkstoša rotaļlieta, kas ir iekļauta Cap’n Crunch (no tā arī iesauka) brokastu pārslu komplektā, izdod precīzi 2600 hercu frekvences pīkstienu, kuru izmanto lielākā ASV telekomunikāciju kompānija AT&T lai norādītu, ka sakaru kanāls ir brīvs un var uzņemt jaunu zvanu. Līdz ar to otra sarunas puse tiek atvienota, bet izsaucējs iegūst piekļuvi operatora funkcijām. Faktiski jau tolaik tā bija kļuvusi par veselu subkultūru, kas līdzinās mūsdienu hakeriem un vīrusu programmētājiem, un Kapteinim Krančam bija lemts kļūt par vienu no tās spilgtākajiem pārstāvjiem.
Drapers nolēma paeksperimentēt šajā jomā un izrādījās, ka draugam ir bijusi taisnība, vēl vairāk, viņš izgatavoja īpašu elektronisku ierīci, sauktu par zilo kastīti ( the blue box ) (viena no versijām attēlā), kas spēja ģenerēt arī citus telefonu kompānijas sistēmas izmantotos signālus.
Tā kā tolaik tika izmantotas līnijas, kurās savienojuma signāls tika sūtīts kopā ar sarunas signālu vienā frekvencē, iespējas bija neierobežotas. Faktiski, Drapers varēja zvanīt uz jebkuru numuru pasaulē, nemaksājot par to ne centa. Vēl vairāk- ierīces īpašnieks pakļāva sev visu telefona tīklu un varēja, piemēram, piezvanīt pats sev, tā, ka signāls ar starpsavienojumiem apiet apkārt visai pasaulei. Atradās arī censoņi, kas sāka šādas ierīces izgatavot, jo pēc tām bija pieprasījums savas jomas entuziastu un arī noziedzīgās pasaules vidū.
Plašākā sabiedrībā šie censoņi iznāca ar rakstu populārā žurnāla Esquire 1971. gada oktobra numurā. Raksts, protams, nepalika bez sekām, jo radās daudz jaunu interesentu, bet pats Dž. Drapers 1972. gadā tika arestēts par rēķinu nemaksāšanu un notiesāts ar 5 gadiem uzraudzībā. Starp šiem „telefonlīniju lauzējiem,” kas pārsvarā bija jauni, informācijas tehnoloģijās advancēti censoņi, bija arī vēlāk ļoti ievērojamas personas – Stīvs Vonzjaks (Steve Wozniak) un Stīvs Džobss (Steve Jobbs). Abi šie puiši pēc Kapteiņa Kranča konsultācijām, sasniedza atzīstamus panākumus telefonlīniju uzlaušanā. Runā, ka Voznjakam reiz esot izdevies piezvanīt uz Vatikānu un uzdodoties par tābrīža ASV valsts sekretāru Henriju Kisindžeru, izcelt no gultas Pāvestu. Šie telefona huligāni drīz vien nodibināja kompāniju Apple computers, un mūsdienās ir vieni no nozīmīgākajiem cilvēkiem informācijas tehnoloģiju pasaulē. Pievienotajā video ir S. Džobsa iespaidi par viņu tālaika darbībām un sistēmas darbības principu.
Kad par šo atklājumu uzzināja telefonu kompānijas, tām nācās ieguldīt ievērojamus līdzekļus jaunās tehnoloģijās, lai padarītu šīs „zilās kastītes,” kas, ejot līdzi tehnoloģiju attīstībai, kļuva arvien advancētākas, par nederīgām. Cīņa nebija no vieglajām, un tāpat kā mūsdienās ritēja ar mainīgām sekmēm. Risinājums bija jauns signāla pārvadīšanas veids, kurā informācija un adresāts tika sūtīti dažādās frekvencēs, kas pilnībā tika ieviests tikai 90. gadu beigās, tādējādi padarot Dž. Drapera izgudroto ierīci tikai par kolekcionāru intereses objektu un vēstures liecību. Tādējādi telefonlīnijas tika padarītas daudz drošākas pret nesankcionētu piekļuvi, taču drošs, kā zināms, nenozīmē, ka tas ir pilnīgi neuzlaužams.
Nu ko, turpinām olimpisko nedēļu. Šoreiz aplūkosim tādu interesantu sporta veidu kā skeletons. No malas tas izskatās pietiekami neierasti un vēl ekstrēmāk par bobsleju vai kamaniņām, jo nav jau joka lieta traukties ar tādu ātrumu lejā pa trasi, kur nu vēl ar galvu pa priekšu. Iepriekšminētā iemesla dēļ varētu likties, ka skeletons radies pavisam nesen līdz ar pārējiem salīdzinoši jaunajiem sporta veidiem, ko klasiskā sporta sabiedrībā pieņemts dēvēt par ekstrēmajiem, taču kā izrādās, tā nebūt nav. Bez tam, tā kā šis ir viens no tiem sporta veidiem, kurā mūsējie sportisti ir pasaules elitē, būtu interesanti uzzināt kaut ko vairāk par tā saknēm, kas ir cieši saistītas ar bobsleja un kamaniņu sporta izcelsmi.
Kā jau minēts iepriekš, tad šis sporta veids ne tikai nav jauns, bet ir pat krietni vecāks kā varētu iedomāties. Skeletona, tāpat kā kamaniņu sporta pirmsākumi meklējami Šveicē, kur tradicionāli bija populāras sacensības ar ragavām. Pavērsiens šajā ziņā bija stūrējamu slieču izgudrošana19. gadsimta 70. gados, kas pavēra iespēju ar ragavām izņemt līkumus. 1882. gadā, britu karavīri Šveicē izveidoja trasi braukšanai ar tobogganu. Toboggans ir eskimosu lietotās ragavas, kas sastāvēja no vienas platas slieces (attēlā). Šī trase, kas savienoja Davosas un Klostersas pilsētas savu līkumu un virāžu dēļ ātri vien iepatikās tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem.
Arī 30 kilometrus attālās Sanktmoricas kūrortpilsētas vadība ātri vien apjauta jaunās izklaides perspektīvas, un 1884. gadā izveidoja pirmo kamaniņu trasi pasaules vēsturē ar 10 virāžām, 1,212.5 m kopgarumā. Šī trase, kas tiek veidota no dabīgā sniega, cita starpā, tiek lietota arī mūsdienās, ar to būdama tiešām unikāla. Šajā laikā arī sāka nodalīties divi braukšanas veidi- ar kājām un ar galvu pa priekšu, kas beigās noveda pie diviem atšķirīgiem sporta veidiem. 1887. gada Nacionālajās sacensībās kāds dalībnieks ar uzvārdu Kornišs startēja ar galvu pa priekšu un ierindojās 14. vietā, taču jau 1890. gada Nacionālajās sacensībās visi dalībnieki brauca ar galvu pa priekšu. 1892. gadā brits L. Čailds izveidoja jaunas, īpaši šim sporta veidam piemērotas kamanas, kuru konstrukcija atgādināja skeletu, no kā arī radās jaunā sporta veida nosaukums, lai gan vēl mūsdienās ir valstis, kur šo sportu pazīst pēc tobogagginga nosaukuma.
Līdz pat 1905. gadam skeletonu piekopa tikai Šveicē, bet šajā gadā tas izgāja ārpus valsts robežām jo to pirmoreiz izmēģināja Austrijā, kas tolaik atradās Austroungārijas sastāvā. Jau nākošajā gadā notika pirmais Austrijas čempionāts šajā sporta veidā. Tā popularitāte strauji auga visā Eiropā un jau 1923. gadā tika nodibināta Starptautiskā bobsleja un toboggaininga federācija.
Olimpisko atzīšanu skeletons piedzīvoja daudz ātrāk par kamaniņām, jo tas tika iekļauts olimpisko sporta veidu saimē jau 1926. gadā, kad Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma Šveicē izstrādātos noteikumus par oficiālajiem. Tiesa, pilnvērtīgi olimpisko sporta veidu saimē tas ir iekļāvies tikai sākot ar 2002. gada Soltleiksitijas spēlēm, jo līdz tam olimpiskās sacensības skeletonā līdz tam bija notikušas tikai 2 reizes. Šīs abas reizes bija 1928. (attēlā nenoskaidrots braucējs) un 1948. gada spēlēs, kas abas reizes notika Sanktmoricā, turklāt to norises vieta bija jau iepriekšminētā leģendārā trase.
Pirmajās olimpiskajās skeletona sacensībās zeltu un sudrabu ieguva amerikāņi Džensons un Džons Hītoni, bronzu atstājot britam Deividam Karnegi, savukārt, 1948. gadā laurus plūca itālis Nino Bibia, aiz sevis atstājot 1928. gada sudraba medaļnieku amerikāni Dž. Hītonu un britu Džonu Kramondu. Sporta veida dibinātāji šveicieši abas reizes palika 5. vietā. Pēc šīm olimpiskajām spēlēm sekoja 54 gadus ilgs pārtraukums, līdz skeletons ieņēma pilnvērtīgu vietu olimpisko sporta veidu saimē, turklāt ar mūsu sportistiem pasaules elitē.
Šajā Olimpiskajā laikā turpinām pievērst uzmanību olimpisko spēļu vēstures detaļām. Vakar vērojot Indijas sportista startu kamaniņu sportā neviļus radās viela pārdomām, proti, kā dažādām, ziemas sporta veidiem eksotiskām un pat klaji nepiemērotām valstīm izdodas nokļūt līdz Ziemas olimpiskajām spēlēm. Indija varbūt nav īstais piemērs jo, lai arī tā nav pirmā valsts, kas asociējas ar vārdu „ziema,” tajā ir augsti kalni un līdz ar to arī sniegs un iespējas attīstīt ziemas sportu. Tomēr vēsturē ir arī vairāki citi piemēri no valstīm, kam ar ziemas sportu ģeogrāfiski nevajadzētu būt vispār nekādam sakaram. Protams, atslēga šim noslēpumam ir sportistu profesionālo gaitu aizvadīšana citās, ziemas sportam daudz piemērotākās valstīs, bet nu vienalga būtu interesanti uz to atskatīties. Tā kā runa ies par daudz un dažādām, bieži vien tālām valstīm, iesakām uzskates nolūkos atvērt kādu karti vai Google Earth.
Pirmā olimpiskā valsts, kas ne īsti atbilst klasiskai ziemas sporta valstij bija Meksika, kuras bobslejisti startēja jau otrajās Ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā 1928. gadā. Pie tam šīs komandas rezultāts nebija peļams, jo tā palika 11. vietā 23 komandu konkurencē, tomēr tas tā arī palika vienīgais šīs valsts starts līdz pat 1984. gadam. Arī tāda samērā karsta zeme kā Austrālija piedalās ziemas olimpiskajās spēlēs jau sākot no 1936. gada pārsvarā ar ātrslidotājiem un daiļslidotājiem. 1948. gada spēlēs Sanktmoricā piepulcējās arī Libānas kalnu slēpotāji, bet 1956. gadā Kortīnā debitēja kolēģi no Irānas un Bolīvijas, lai gan šajās valstīs esošo kalnu dēļ tas ir uzskatāms par pilnīgi normālu parādību. Jāatzīmē, ka arī turpmāk ievērojama daļa šo eksotisko valstu pārstāvju lielākoties ir kalnu slēpotāji. 1960. gada olimpiādē pamanījās piedalīties Dienvidāfrikas Republikas daiļslidotāji, paliekot trešajā desmitā individuāli un 13. vietā pāru slidojumos, cita starpā, šī bija vienīgā reize līdz pat 1994. gadam, kad šīs valsts pārstāvji piedalījās Ziemas olimpiskajās spēlēs.
Daudz interesantākas komandas ziemas sporta trasēs sāka parādīties pēc dekolonizācijas procesiem 3. pasaules valstīs pagājušā gadsimta 60. gados, kas tīri loģiski laika gaitā noveda pie jauno valstu ienākšanas arī olimpiskajā saimē. Tā 1968. gadā Grenoblē parādījās Indiešu kalnu slēpotājs, un, Marokas sportisti, kas arī pārstāvēja kalnu slēpošanas disciplīnu. 1972. gadā Saporo ar 42. vietu debitēja Filipīnu kalnu slēpotāji, kas ir pirmie īstas tropu valsts pārstāvji Ziemas olimpiskajās spēlēs. 1980. gadā Leikplesidā netradicionālo valstu sarakstu papildināja Kostarikas kalnu slēpotājs, kura iegūtā 41. vietā joprojām paliek šīs valsts labākais sasniegums Ziemas olimpiskajās spēlēs, kā arī viņa kolēģis no Kipras. Īsts dienvidu valstu birums sākās 1984. gada spēlēs Sarajevā, kad pirmoreiz startēja Ēģiptes kalnu slēpotājs, ātrslidotājs no Virdžīnu salām, kā arī Puertoriko kamaniņu braucējs (kas palika pēdējā vietā) un Senegālas kalnu slēpotājs Lamine Gueje (attēlā), kas iegāja vēsturē kā pirmais melnādainais Āfrikas pārstāvis ziemas olimpisko spēļu vēsturē.
1988. gadā Kalgari olimpiešu pulkam pievienojās Fidži pārstāvošs slēpotājs, biatlonists no Guamas (dzimis Kanādā), kalnu slēpotāji no Gvatemalas, kā arī bobslejisti un kamaniņu braucēji no Nīderlandei piederošajām Antiļu salām. Šajās spēles debitēja arī leģendārā Jamaikas bobsleja komanda (attēlā).
1992. gada Albervilas olimpiādē dalībnieku pulkam pievienojās Alžīrijas kalnu slēpotāji, kamaniņu braucējs no Bermudu salām, kalnu slēpotāji no Brazīlijas, Filipīnām un Svazilendas, kā arī distanču slēpotājs no Hondurasas. 1994. gadā Lilehammerē Jamaikas bobsleja komandai uzradās konkurenti no Amerikāņu Samoa un izbijušā kurzemnieku koloniālā īpašuma- Trinidadas un Tobago. 1998. gadā Nagano debitēja Kenijas slēpotājs, Urugvajas kalnu slēpotājs un Venecuēlas kamaniņbraucēja, kas ieguva 28. vietu. 2002. gadā Soltleiksitijā startēja Kamerūnas un Taizemes slēpotāji, kam četrus gadus vēlāk Turīnā pievienojās kolēģis no Etiopijas Roberts Telemariams (attēlā) un kalnu slēpotājs no Madagaskaras.
Šogad Vankūverā eksotisko dalībvalstu pulkam ir piepulcējušies kalnu slēpotāji no Kolumbijas, Ganas un Pakistānas. Visas iepriekšminētās valstis ir piedalījušās Ziemas Olimpiskajās spēlēs vismaz vienu reizi, bet atsevišķas no tām, piemēram, Kipra un Brazīlija piedalās pat ļoti regulāri. Ar rezultātiem šīm komandām gan ir kā ir, jo nevienai no tām izcīnīt kādu godalgu līdz šim vēl nav izdevies. Kas to lai zina, varbūt šogad veiksme būs viņu pusē. Iespēja šādām, nebūt ne ziemeļnieciskām valstīm, kuru pārstāvju uzrādītie rezultāti nemaz nav tik spoži, piedalīties Olimpiskajās spēlēs tikai pierāda Olimpiskās kustības starptautisko garu un ideālus.
Ņemot vērā jau šo piektdien, 12. februārī gaidāmo 2010. gada Ziemas Olimpisko spēļu atklāšanu Kanādas pilsētā Vankūverā, kas tomēr ir tāds salīdzinoši ievērojams notikums Pasaules mērogā, vēlamies sniegt nelielu ieskatu šī notikuma pirmsākumos, jo ceļš līdz pirmajām Ziemas Olimpiskajām spēlēm nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu likties, jo lai tās sarīkotu nācās noiet garu un nebūt ne tik vieglu ceļu…
Kad ar barona Pjēra de Kubertēna gādību Atēnu Olimpiskajās spēlēs 1896. gadā tika atjaunota Senās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcija, ziemas sporta veidi, diemžēl tika atstāti novārtā. Tam gan ir arī loģisks pamatojums, jo atjaunotāji par pamatu ņēma Antīkās Olimpiskās spēles, kurās nu nekādi nevarēja ietilpt slēpošana (iedomājieties slēpojošus senos grieķus). Tomēr nebija jau gluži tā, ka ziemas sports nevienam nepatiktu- 1901. gadā Norvēģijā tika sarīkotas Ziemeļu spēles, kas tāpat notika ik pēc 4 gadiem. Ar laiku ziemas sporta veidi ienāca arī Olimpiskajās spēlēs, kas tolaik bija tikai vasaras mūsdienu izpratnē. Tā 1908. gada Londonas Olimpisko spēļu programmā ietilpa daiļslidošana, bet 1912. gada Stokholmas un Pirmā Pasaules kara dēļ nenotikušajās 1916. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs jau bija paredzēta „Ziemas sporta nedēļa.” 1920. gada Antverpenes olimpiskajās spēlēs no ziemas sporta veidiem daiļslidošanai pievienojās hokejs. Nākošajā, 1924. gada Olimpiādē Parīzē beidzot ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas gādību tika aizvadīta Starptautiskā Ziemas sporta nedēļa, kas notika Šamonī no 25. janvāra līdz 4. februārim (tātad patiesībā bija 11 dienas nevis nedēļa). Šis pasākums izrādījās ļoti veiksmīgs, un vēlāk atpakaļejoši tika pārdēvēts par 1. Ziemas Olimpiskajām spēlēm.
Sacensības bija tiešām starptautiskas savam laikam, jo piedalījās vairāk kā 200 sportistu no 16 valstīm, tai skaitā arī Latvijas, kas sacentās 16 disciplīnās 7 sporta veidos. To vidū ietilpa: bobslejs, kērlings, daiļslidošana, dažādu distanču ātrslidošana, hokejs, slēpošana (tajā ietilpa distanču slēpošana, tramplīnlēkšana un kombinācija no abām disciplīnām, saukta par ziemeļu divcīņu). Bez šīm disciplīnām bija vēl arī sporta veids ar nosaukumu „militārā patruļa,” kurā startēja 6 valstu komandas. Par spīti dīvainajam un nesportiskajam nosaukumam, tas bija nekas cits kā mūsdienu biatlona priekštecis (attēlā).
Tā kā tādu ziemas sporta brīnumu kā Jamaikas bobslejisti vai Kuveitas hokejisti tolaik vēl nebija, lauvas tiesu no medaļām ieguva ziemeļvalstu pārstāvji- Norvēģi un Somi- attiecīgi 17 un 11 medaļas no kopējā 48 medaļu pulka. Protams, pasākumam bija arī savi varoņi. Amerikānis Čārlzs Džūtrovs (Charles Jewtraw) ir pirmais sportists, kas izcīnījis Ziemas Olimpisko spēļu čempiona titulu, un tas notika 500 m. ātrslidošanas sacensībās, savukārt soms Klāss Tunbergs (Clas Thunberg) kas izcīnīja 5 medaļas dažādās ātrslidošanas disciplīnās, no tām 3 zelta.
Kā jau minēts iepriekš, šajās spēlēs piedalījās arī tolaik vēl pavisam jaunās Latvijas Republikas delegācija. Tiesa tā nebija necik vērienīga- tikai 2 cilvēku sastāvā, tomēr jāatzīmē, ka ne Igaunija, ne Lietuva šajās sacensībās nepiedalījās vispār. Vēl vairāk- Latvijas Republikai šīs bija pirmās Olimpiskās spēles tās pastāvēšanas vēsturē, jo 1920. gada olimpiādē Antverpenē Latvija nepaspēja piedalīties joprojām notiekošo brīvības cīņu dēļ. Latviju pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs pārstāvēja distanču slēpotājs Roberts Plūme, kurš abās distancēs: 18 un 50 km. nefinišēja un ātrslidotājs Alberts Rumba, kura lielākais sasniegums bija 7. vieta kombinētajā slidošanā (visas ātrslidošanas distances kopā). Lai arī Latvija togad palika bez medaļām, tas nav pamats skumjām, jo bez tām nācās braukt mājās arī daudz lielākām valstīm- Polijai, Itālijai un Dienvidslāvijai, kā arī Čehoslovākijai un Ungārijai.
Tā kā šīs spēles izrādījās ļoti veiksmīgas, jau 1925. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu par regulāru Ziemas Olimpisko spēļu rīkošanu, ko turpmāk rīkoja vienā gadā ar Vasaras olimpiskajām spēlēm līdz pat 1992. gadam.
PS. Daudziem droši vien interesē šo spēļu hokeja turnīra rezultāti. Nevienu nepārsteigs fakts, ka zelta medaļas izcīnīja Kanāda finālā ar 6:1 apspēlējot ASV. Daudz interesantāks no mūsdienu viedokļa bija cīniņš par bronzas medaļu, kurā Lielbritānija (!) ar 4:3 pārspēja Zviedriju. Attēlā: spēle Kanāda pret Lielbritāniju.
Pagājušajā nedēļā 28. un 29. janvārī Rīgas lidostā tika uzņemta un apkalpota viena no lielākajām lidmašīnām pasaulē An 124 „Ruslan,” kas no Rīgas uz Uzbekistānu nogādāja 46 tonnas smagu gāzes ģeneratoru. Tik liela lidmašīna kopš neatkarības atjaunošanas mūsu galvenajā lidostā vēl nav apkalpota, vēl vairāk- pirms 16 gadiem 1994. gadā, kad Latvijā viesojās Bils Klintons, viņa Boeing 747, kurš ir mazāks par šo, knapi spēja Rīgā nosēsties nepietiekamo skrejceļa gabarītu dēļ. Tāpēc atzīmējot šo notikumu un mūsu lidostas izaugsmi vēlamies aplūkot lielākās lidmašīnas Pasaules vēsturē, no kurām dažas pie mums, cik zināms, vēl nav bijušas.
Pasaulē pirmo vietu, tālu apsteidzot tuvākos konkurentus un uzstādot daudzus rekordus, neapšaubāmi ieņem ukraiņu ražojuma stratēģiskā transportlidmašīna Antonov 225 „Mriya” ar 600 tonnu maksimālo pacelšanās svaru, no kuriem aptuveni 250 t. sastāda krava. Ar šo lidaparātu uzstādīti 240 rekordi starp tiem ir: smagākā lidmašīna pasaulē, lielākā pēc izmēriem, kas lidojusi vairāk kā vienu reizi un smagākā viengabala krava, kas pārvadāta ar lidmašīnu
(tas bija 189 tonnas smags ģenerators kādai elektrostacijai Armēnijā. Tā tika radīta 1988. gadā speciāli padomju kosmosa kuģa „Buran,” kas bija analogs amerikāņu „Space Shuttle,” pārvadāšanai. Pagaidām ir uzbūvēta viena šāda lidmašīna, kas šobrīd tiek izmantota komerciālu kravu pārvadāšanai, kur tā ir ļoti pieprasīta. To izmanto gan privāti pasūtītāji, gan sabiedriskas organizācijas (sevišķi humānās palīdzības) un pat citu valstu valdības. Ņemot vērā pieprasījumu pēc šāda transporta 2006. gadā pieņemts lēmums pabeigt arī otru šī tipa lidmašīnu, kas stāv puspabeigta no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Šo brīnumu mums Rīgā pagaidām diemžēl, nav gadījies redzēt. Par to, kā tas varētu būt un cik patiesībā šī mašīna ir milzīga spriediet pēc attēliem un video.
Godpilno otro vietu šajā sarakstā ieņem amerikāņu HK 1 „Spruce Goose” ,jeb „Egles Zoss,” kā to bija iesaukuši projekta kritiķi. Kāpēc par šo lidmašīnu Jūs neesat dzirdējuši? Droši vien tāpēc, ka vienīgā reize kad tā lidoja bija 1947. gada 2. novembrī un arī tad tā nepacēlās augstāk par 21 metru virs ūdens. Taču tai joprojām pieder rekords konstrukcijas augstuma un spārnu platuma ziņā, kur tā apsteidz arī An 225, taču maksimālais svars gan sastāda tikai trešo daļu no „Mriya” spējām. Ar 97,5 m. spārnu izpletumu tā joprojām ir lielākais pasaulē uzbūvētais hidroplāns. Lidmašīnas būve tika uzsākta 1942. gadā H. Hjūza vadībā un alumīnija taupīšanas nolūkos tā tika veidota no bērza finiera (no tā arī iesauka, lai arī neprecīza). Konstrukcija nebija diez ko veiksmīga un vēl jo vairāk laikmetīga, tāpēc darbs pie lidaparāta drīz pēc tam tika pārtraukts. Mūsdienās to var aplūkot Evergrīnas aviācijas muzejā Ohaio ASV, un Rīgā mēs to diez vai kādreiz ieraudzīsim.
Trešajā vietā mūsu topā ierindojas nesenais Eiropas avioindustrijas brīnums Airbus A380, kas ir vienīgā pilnībā divstāvīgā un līdz ar to arī lielākā pasažieru lidmašīna pasaulē, kas ekonomiskās klases versijā var uzņemt 853 pasažierus. Maksimālās kravas ziņā gan tā atpaliek no „Mriya,” par gandrīz 100 tonnām. Lidaparāts ir pavisam jauns- nonācis ražošanā 2007. gadā, taču tas ir ļoti pieprasīts, jo ir uzbūvēts jau 41 eksemplārs.
Nav jau brīnums, jo tas izdevies daudz ekonomiskāks un komfortablāks par tuvākajiem Boeing konkurentiem, jo lielās pasažieru ietilpības dēļ tas patērē aptuveni 3 litrus degvielas uz 100 km rēķinot uz vienu pasažieri. Tiesa lidmašīnas konstruēšanas laikā bija ne mazums problēmu, sevišķi ar elektroniku (jāņem vērā, ka tās izveidē piedalījās aviobūves uzņēmumi no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un Spānijas, kas ir nebijis kooperācijas projekts). Šo problēmu dēļ pasūtīto lidmašīnu piegāde tika vairākas reizes atlikta un šobrīd (uz 2010. gada 20. janvāri) ir pasūtītas 202 lidmašīnas, bet ražošanas jaudas ļauj izgatavot tikai 25 lidmašīnas gadā. Katrā gadījumā šim lidaparātam paredzama spoža nākotne, jo tam savā klasē nav konkurentu un diez vai arī tuvākajos gados tādi parādīsies.
Ceturtajā vietā mūsu topā ir jau ievadā minētais šī raksta vaininieks An 124 „Ruslan”,kuru tikai nedaudz ir pārspējis pavisam jaunais Airbus A380, citādi šis Ukrainas uzņēmums vienīgais pasaulē ražotu lielākās lidmašīnas. Paskatoties uz „Mriya” un „Ruslanu” uzskatāmi redzams, ka tos ražojis viens uzņēmums. „Ruslans” tika ražots no 1982. gada līdz Padomju Savienības sabrukumam, kopā izlaižot 56 eksemplārus. Arī šī lidmašīna ir uzstādījusi ne vienu vien rekordu, to skaitā ilgākais lidojums bez uzpildes – 20 151 km. Šie lidaparāti tiek aktīvi izmantoti lielgabarīta kravu pārvadāšanai līdz 150 tonnām svarā, turklāt tā ir ietilpīgāka par tuvāko konkurentu C5 „Galaxy.” Tādēļ par pasūtījumu trūkumu kravu pārvadātāji nevar sūdzēties ne no privāto organizāciju ne no valstu puses. Ironiski, bet to izmanto arī NASA un Eiropas Kosmosa aģentūra dažādu raķešu pārvadāšanai, kā arī aviobūves kompānijas detaļu piegādēm. Vēl viena svarīga šīs lidmašīnas īpatnība ir konstrukcijas izturība, jo tās bez problēmām ir nolidojušas divreiz vairāk nekā paredzētās 7500 stundas. Labā ziņa ir tāda, ka 2008 gadā Krievijas un Ukrainas valdības panākušas vienošanos par „Ruslana” ražošanas atjaunošanu, tādējādi iespējams jau tuvākajā laikā šo floti gaida papildinājums.
Un visbeidzot piektajā vietā mūsu topu noslēdz transportlidmašīna C5 „Galaxy”,kas ir viena no galvenajām ASV gaisa spēku stratēģiskajām transportlidmašīnām jau no 1969. gada, tādējādi no visām topa lidmašīnām tā ir izmantota visilgāk. Pēc izmēriem un paredzētajām funkcijām tā ir ļoti līdzīga An 124 „Ruslan,” taču šis lidmašīnas kravas telpas izmēri ir nedaudz mazāki. Kopā ir saražots 131 šāds lidaparāts, no kuriem dažādu iemeslu dēļ zaudēti ir 8. Atšķirībā no iepriekšējām lidmašīnām C5 ir tīri militārs lidaparāts, kam nav civilās versijas, taču pateicoties vienotu standartu sistēmai, tajā var iekraut praktiski jebkuru ASV armijas ekipējumu, tiltlicēju tanku ieskaitot. C5 ir lielākā lidmašīna, kas nosēdusies Antarktīdā, apgādājot ASV polārpētniekus, kā arī jau 40 gadu garumā ir apgādājusi ASV un to sabiedroto valstu armijas. Šo lidaparātu varēja vērot arī Rīgā NATO samita laikā 2006. gadā, kad ar to tika atgādāti Dž. Buša eskorta transportlīdzekļi.
Pēdējie komentāri